Piektdien, 11. aprīlī, LU Lielajā aulā un tiešraidē LR3 "Klasika" - Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncerts, kas tapis sadarbībā ar orķestra māksliniecisko partneri, klarnetistu un diriģentu Jērgu Vidmani. Programmā - divu ar Vīni saistītu komponistu partitūras: Volfganga Amadeja Mocarta Serenāde dominorā KV 388 un 36. simfonija Domažorā KV 425 (“Lincas”), kā arī Ērika Volfganga KorngoldaSerenāde stīgu orķestrim Sibemolmažorā op. 39.

Par gaidāmo koncertu Jērgu Vidmani izvaicāja Anete Ašmane-Vilsone.

Plānojot programmas, domājat, kad tās tiks atskaņotas? Ņemat vērā aspektus, kas būs tas laiks, kad jūsu izvēlētā mūzika nonāks pie klausītājiem?

Drīzāk domāju programmas kontekstā. Es domāju, ka programmas veidošana ir gandrīz kā komponēšana, liekot kopā lietas, kas varētu saderēt. Šeit vairāk domāju par pašu Sinfonietta Rīga, kuru ļoti apbrīnoju, jo viņiem ir tik brīnišķīgi stīginstrumentālisti, bet arī brīnišķīgi pūšaminstrumentālisti. Tāpēc gribēju koncentrēties uz šo faktu. Mēs spēlēsim divus Mocarta skaņdarbus. Vispirms Serenādi dominorā, kas izceļ pūtējus, un es viņiem pievienošos ar klarneti.

Tāda ir mūsu pieeja – arī tad, kad diriģēju, mēs veidojam kamermūziku.

Tad spēlēsim Korngolda skaņdarbu tikai stīgām. Un noslēgumā visi kopā atskaņosim Mocarta "Lincas simfoniju". Bet jums ir taisnība – tagad, kad esmu šeit, Rīgā, es arī ļoti gaidu pavasari, mums tas ir vajadzīgs. Kad ierados, bija saulains, bet ļoti auksts.

Pirms dažiem mēnešiem intervijā diriģents Vladimirs Jurovskis sacīja, ka viņam ir tāda sava veida atkarība no programmu plānošanas, dažādu skaņdarbu kopā likšanas, un katrs no tiem izklausās citādi, atkarībā no apkārt esošās mūzikas. Vai arī jums ir interesanti programmā apvienot skaņdarbus, kas viens otru kaut kā izmaina vai ļauj izdzirdēt citā gaismā?

Pilnīgi noteikti. Ticu, ka, piemēram, mūsdienu skaņdarbu liekot blakus senāku gadsimtu mūzikai, klausīsieties Mocartu citādi. Šajā programmā mums ir divi Volfgangi – Mocarts un Korngolds. Man ir liela kaislība pret Korngolda mūziku. Es tikko teicu orķestrim, ka tā ir liela traģēdija, ka viņam bija jāpamet Austrija un jādodas trimdā uz ASV. Un tas savā ziņā parāda ne tikai nacistu nežēlību, bet arī stulbumu, jo ikvienam vajadzētu lepoties, ka viņu vidū ir tādi cilvēki kā Korngolds vai Šēnbergs. Protams, Korngolds bija veiksmīgs Amerikā. Viņš rakstīja daudz filmu mūzikas – manuprāt, tā ir labākā filmu mūzika, kas jebkad ir uzrakstīta. Bet sirdī viņš ilgojās pēc Eiropas, pēc mājām.

Korngolda mūzikā, it īpaši šajā skaņdarbā, ko spēlēsim, ir ļoti skaidri dzirdams, ka viņš sapņo par tādu kā utopisku Vīni un Eiropu.

Tāpēc man ir spēcīga aizraušanās ar šo mūziku. Tā ir izcili uzrakstīta, izcili instrumentēta, bet šajā skaņdarbā ir arī kaut kas ļoti aizkustinošs. Viņš to veltīja sievai, un notīs rakstīts “Luīzei – manai sievai un labākajam draugam”. Vai tas nav skaisti? Es domāju, ka tur ir dzirdamas visas 20. gadsimta šausmas, un tajā pašā laikā tas, kas tika iznīcināts. Šis neticamais lēnās daļas skaistums – tas nevar neaizkustināt. Un tomēr šo skaņdarbu atskaņo reti, jo tas ir neticami grūts. Katrā partijā ir lēcieni, kas ir ārprātīgi. Visam orķestrim ir lēcieni, bet pirmajām vijolēm jo īpaši. Lai to atskaņotu precīzi, nepieciešams daudz mēģinājumu, ko mēs arī darījām. Un šis skaņdarbs patiešām ir pelnījis visas rūpes, mīlestību un padevību.

Vēlējos atvest šo skaņdarbu, kas netiek atskaņots bieži, uz Rīgu, jo zināju, ka ar mūsu lieliskajiem mūziķiem no “Sinfonietta Rīga” mums būs ideāls atskaņojums, es nepārspīlēju.

Un man ir liels prieks apvienot šo mūziku ar citu austriešu komponistu, ar Mocartu. Un mēs klausīsimies Lincas simfoniju citādi pēc tam, kad būsim dzirdējuši Korngoldu.

Šī tēma, par ko runājāt – došanās prom no mājām, šausmu lietas, kas notiek... Vai to redzat un jūtat arī šodien? Arī pašlaik nav tas vienkāršākais un drošākais laiks, kurā dzīvojam.

Jums ir pilnīga taisnība. Es kā mākslinieks nevaru klusēt. Es nevaru to paturēt ārpus savas mākslas. Tāpēc es tikko uzrakstīju "Kara laika kantāti", līdzīgi kā Haidnam bija "Kara laika mesa". Un mēs to tikko atskaņojām Hamburgas Elbas filharmonijā kopā ar Kentu Nagano un Hamburgas operas orķestri, kā arī ar brīnišķīgu ukraiņu kori no Kijivas. Un, tā kā nevarēju būt klāt visos mēģinājumos, janvārī braucu ar šo slaveno vilcienu no Varšavas uz Kijivu, lai kopā ar viņiem mēģinātu. Un mēs visi raudājām. Arī koncertā – gan uz skatuves, gan skatītāji zālē. Tās ir 45 minūtes šausmu mūzikas, jo karš ir šausmas.

Taču mūzikai ir arī viena ļoti svarīga spēja, un tā ir spēja sniegt mierinājumu. Kā māte tā paņem bērnu savās rokās un apskauj.

Un beigās ir “Gloria in excelsis Deo”, bet to ievietoju mūzikā gandrīz kā jautājumu vai uzbrukumu. Bet man bija svarīgāk “Et in terra pax hominibus” – "Miers virs zemes labas gribas cilvēkiem". Un mēs nevaram vienmēr to deleģēt dieviem. Mums ir jārada miers. Protams, mana kantāte neaptur nevienu karu, es to apzinos, bet man tas bija jāuzraksta. Ukraiņu koris vēlējās, lai šo skaņdarbu atskaņotu arī Kijivā, un jūnijā tas notiks – aizbrauks Kents Nagano, es aizbraukšu, un ukraiņu mūziķi izpildīs šo skaņdarbu tur. Tas mani ļoti aizkustina. Tā es atbildētu uz jūsu jautājumu – es nevaru klusēt. Man bija jāuzraksta šis skaņdarbs.

Jums ir svarīgs vēstījums. Kādu vēstījumu jūs mūsdienās atrodat Mocarta mūzikā, ko dzirdēsim piektdien?

Ņemiet, piemēram, Pūšaminstrumentu serenādi. Tas ir skaņdarbs dominorā.

Mēs zinām, ka Mocarta nāves tonalitāte ir reminors, taču lielākoties skaņdarbi dominorā ir vēl tumšāki un vairāk saistīti ar nāvi.

Šis ir viens no tumšākajiem Mocarta skaņdarbiem, ko zinu. Tātad mums ir šis Mocarta skaņdarbs dominorā un programmas beigās simfonija, kas ir triumfējošā Domažorā. Domāju, ka tas jau kaut ko pasaka. Mēs sākam tur, kur esam šobrīd, tā ir realitāte. Mocarta mūzika gan tajā pašā laikā joprojām ir par skaistumu, bet tas tiešām ir viens no disonējošākajiem un tumšākajiem Mocarta skaņdarbiem. Tad mēs spēlējam Korngoldu, kas apvieno abas šīs pasaules. Un pēc starpbrīža, es ceru, ka šajā "Lincas simfonijā" varēsim dot cerību, smaidu, un skaistumu. Man Mocarts ir mūsdienu komponists. Es tiešām to domāju ļoti nopietni. Tur ir detaļas, kas ir tik modernas.

Piemēram?

Tu ir disonanses, un tās patiešām ir sāpīgas. Tās tur ir! Pagājušajā reizē, kad biju Rīgā, Mūzikas akadēmijā, lasīju lekciju pie klavierēm un paliku pie šīm disonansēm. Protams, mūzikā tās tiek atrisinātas, bet es pie tām uzkavējos. Kad strādāju ar „Sinfoniettu”, viņi, protams, mani jau pazīst un zina, ka es gandrīz vai meklēju šos mirkļus. Bet Mocarta mūzikā tām nevajadzētu būt pārāk acīmredzamām, tāpēc disonanses ir jāizmēģina. Un "Lincas simfonijā" tādu ir daudz. Piemēram, pēdējā daļā, kas beidzas ar īstu prieku. Bet tur ir arī dominora epizodes, ko jūs sasaistīsiet tieši ar Pūšaminstrumentu serenādi. Un ir atklātas disonanses – kā bezdibenis, kas paveras jūsu priekšā. Bet Mocarta talants ir tāds, ka viņš tur nepaliek. Vienā sekundē viņam ir skaistums, prieks, tad dramatisms, tad atkal prieks. Viņš tik ļoti ir operu komponists, un es to ļoti dzirdu Lincas simfonijā. Viņš zina abas pasaules, un viņam ir meistarība.

Mēs esam tikai normāli mirstīgie, bet Mocartam ir meistarība, lai neklusētu par tumšajām pusēm. Viņa kosmosā tas viss ir iespējams.

Man vienmēr šķitis, ka Mocarta mūzika pieprasa no mūziķiem ļoti daudz enerģijas.

Ak, jā. Un, kad viņi spēlē ar mani, varbūt pat vēl vairāk, jo es patiešām prasu… visu. Jo es to atrodu mūzikā. Bet jums ir pilnīga taisnība – kad mēs runājam par grūtībām vai sakām, ka ir grūti spēlēt, mēs vienmēr domājam Sarasati, Paganīni. Un tas ir grūti, es nesaku, ka tas ir viegli, bet katrs mūziķis pateiks, ka patiešām visgrūtāk atskaņot ir Mocarta mūziku, jo ​​tā izklausās tik vienkārši. Jūs dzirdat katru intonatīvo neprecizitāti, kad nav kopā vai kad orķestris neelpo kopā. Tātad, ja galu galā tas izklausās viegli, mēs visu esam izdarījuši pareizi. Bet mums to ir grūti izveidot un tas atkal prasa lielu atdevi.

Es neesmu no tiem mūziķiem vai diriģentiem, kas nāk pie orķestra un saka: “Hei, jūs zināt "Lincas simfoniju", es zinu "Lincas simfoniju" – labi, vienkārši nospēlēsim to.” Man šķiet, ka mums kā mūziķiem ir pienākums to atklāt no jauna un darīt to tieši šajā mirklī.

Mēs, mūziķi, lasām notis, redzam tur “forte”, pēc dažām taktīm “piano”, un mums ir tendence to sagatavot. Bet mēs nedrīkstam to darīt.  Kad jūs to uztverat nopietni un mēs to darām, tad jūs sēžat uz krēsla malas. Un es ceru, ka šī enerģija nonāks arī pie klausītājiem.

Bet mūziķiem ne vienmēr ir viegli nezaudēt modrību, būt tik koncentrētiem.

Taisnība. Ļoti patiesi, bet ar šiem mūziķiem tas ir brīnišķīgi. Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, un katru reizi, kad ierodos šeit, es jūtu, ka mēs varam sākt darbu citā līmenī. Dažreiz, kad es apstādinu mūziku, jau sejās redzu, ka viņi zina, ko es tūlīt teikšu. Cerams, ka ne vienmēr. Bet savā ziņā tas ir mans veids, kā radīt mūziku,

mēs mēģinām ļoti intensīvi, bet tikai viena iemesla dēļ – lai koncertā justos brīvi kā putni. Tāpēc man tik ļoti patīk mēģināt.

Vai Mocarta mūzikā svarīgi atstāt vietu arī sava veida improvizācijai?

Jā, tas tiešām ir mūsu mērķis. Un orķestris man saka, ka viņi tieši tā jutās mūsu iepriekšējā Mocarta koncertā. Un arī es tikko spēlēju ar Vinetu Sareiku pirms trim dienām Vācijā. Arī viņa to nedēļu atceras ar jaukām sajūtām. Vineta teica – bija sajūta, ka mēs lidojām kopā. Un tas ir kaut kas skaists. Bet, lai tiktu līdz šim stāvoklim vai atmosfērai, ir jābūt ļoti pedantiskam un jāmīl detaļas. Dažreiz es orķestrantu sejās varu redzēt, ka koncertā viņiem patīk būt pārsteigtiem.

Visskaistākais ir tad, kad orķestris mani ar kaut ko pārsteidz, un tad tā ir īsta drāma mocartiskā veidā. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Bet mēs riskējam, un man šķiet, ka tas ir svarīgi.

Mēs neradām mūziku, piesprādzējušies ar drošības jostu.

Kā jums, kas tik daudz ceļo, spēlē, diriģē, komponē, izdodas saglabāt šo pārsteiguma un jaunatklāšanas sajūtu?

Tas ir ļoti skaists jautājums, un nedomāju, ka kāds man vispār to ir uzdevis. Un, ja godīgi, dažreiz esmu noguris – ziniet, nemitīgi ceļot nav viegli, un es ceļoju daudz. Bet jums galvoju –

kad ierodos, jau „Sinfoniettas” skaņošanās man rada šampanieša sajūtu. Es jūtu to dzirkstošo kvalitāti. Un es varu būt noguris, varu justies tā, ka aizmigtu nākamajā minūtē, bet sākas Mocarta simfonija, un tas mani uztur dzīvu.

Tāpēc es nezinu to sajūtu “Ak, nē, ne jau atkal Mocarts...” Es tiešām nezinu šo sajūtu. Un pat tad, ja esmu šo darbu iestudējis pirms kādiem trim gadiem, parādās citi aspekti. Jūs esat dzīvojis dzīvi, jums ir jauna pieredze. Iespējams, tas, par ko bijāt pārliecināts pirms trim gadiem, vairs nav tik pārliecinošs. Tas ir mans veids, kā radīt mūziku – es cenšos būt ziņkārīgs kā bērns. To saku ļoti nopietni gan par Mocarta mūziku, gan vispār – manuprāt, jābūt zinātkārei par to, kas notiks nākamajā taktī.

It kā jūs to nekad iepriekš nebūtu to dzirdējis.

Jā, tieši tā. Protams, šie skaņdarbi ir labi zināmi, bet katru reizi, kad atveru Mocarta partitūru, vai dažreiz pat koncerta laikā uz skatuves, es domāju: “Ak nē, nekad nebiju pamanījis saistību starp altu partiju un mežraga partiju.” Un tas daudz pasaka par šīs mūzikas bagātību.

Kā jūs gatavojaties mēģinājumiem? Pārlidojumos studējat partitūras vai arī mēģinājumos daudz komunicējat ar mūziķiem un kopīgi veidojat savu interpretāciju?

Jā, mēs to darām kopā. Bet, protams, man ir skaidrs priekšstats par skaņdarbu un interpretāciju.

Es neuzdrošinātos nostāties neviena orķestra priekšā, ja vienkārši atvērtu partitūru un teiktu: “Tā, paskatīsimies, kas tur ir!” Tāpēc, protams, ļoti rūpīgi studēju partitūras.

Bet kas dažreiz notiek, un mums tā ir noticis – orķestris nospēlē citādi, jo varbūt viņiem ir cita tradīcija vai viņi to ir spēlējuši citādāk. Un dažreiz tas, ko viņi dara, ir daudz skaistāk, nekā mans koncepts. Varbūt ne visur, bet vienā, divās vietās. Un tad vajadzētu būt pietiekami atvērtam un atklātam, lai pateiktu – labi, es to iztēlojos citādi, bet jūsu variants izklausās skaistāk. Vai mēs varam vēl vairāk pastiprināt un izstrādāt jūsu variantu? Un tā mēs atrodam risinājumu kādai konkrētai epizodei.

Jūs jau daudz reižu esat sadarbojies ar “Sinfonietta Rīga”. Nedaudz jau ieskicējāt to sadarbības dinamiku, bet vai redzat, kādu pienesumu sniedz šīs attiecības, kas nostiprinās?

Ak, pilnīgi noteikti. Man laikam vajadzētu būt uzmanīgam, to sakot, bet tas ir kā mīlestībā. Kad iemīlaties, ir divas iespējas. Mīlestība var pazust, tas ir viens variants, tā var notikt.

Ar “Sinfoniettu” tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, un šī mīlestība pieaug. Tiešām.

Viņu sagatavotības līmenis – Korngolds ir tik ļoti grūts, un viņi ir tik sagatavoti, ka jūs jau varat sākt strādāt pilnīgi citā līmenī. Tas pats ar Mocarta simfoniju. Un to es izbaudu – ka var sākt strādāt tajā līmenī, jo tad var patiešām dziļi ienirt mūzikā. Tātad, kā jūs redzat, par “Sinfoniettu” varu runāt tikai mīlestības kategorijās.

Jūsu mājaslapas kalendārā redzami arī jūsu mūzikas atskaņojumi pasaulē. Vai pats vēl tos spējat pārredzēt?

Godīgi sakot, nē. Mani ļoti iepriecina, ka šiem skaņdarbiem ir sava dzīve. Es dažreiz nožēloju, ka nevaru apmeklēt atskaņojumus, jo pats esmu uz skatuves.

Pat šajās dienās – es diriģēju, un tajā pašā vakarā Cīrihē Hokans Hardenbergers kopā ar Tonhalles orķestri spēlēja manu Trompetes koncertu “Ceļā uz paradīzi”, un tajā pašā vakarā Štefans Dors no "Berlīnes filharmoniķiem" spēlēja Stavangerā, Norvēģijā, manu Mežraga koncertu.

Es labprāt apmeklētu abus koncertus, bet man tas kļūst arvien retāk iespējams. Bet no otras puses mani ļoti iepriecina, ka šī mūzika… Tas ir kā ar bērniem – tu priecājies, ka viņi ir iemācījušies staigāt paši.

Jērg, jūs esat izcils klarnetists, komponists, diriģents, bet ko jūs savā karjeras ceļā vēl vēlētos ieraudzīt, ja skatāmies nākotnē?

Pirmkārt, esmu ļoti pateicīgs, ka man ir atļauts to visu darīt, un no šī brīža saņemu enerģiju. Šī nedēļa Rīgā ir pēdējā pirms sāksies komponēšanas periods. Esmu bijis tūrē jau sešas nedēļas, tas ir skaisti, un tad man būs četras vai piecas nedēļas, kad komponēšu, un tad atkal būšu izsalcis pēc muzicēšanas kopā ar citiem cilvēkiem. Bet mākslā, protams, ir daži sapņi.

Mana mūzika, es teiktu, ir ļoti fiziska, bet es nekad neesmu strādājis ar baleta kompānijām vai deju. Tas ir kaut kas tāds, par ko patiešām sapņoju – ka mana mūzika tiek atskaņota un izdejota.

Man ir skaņdarbs “Danse Macabre”, un katru reizi, kad to diriģēju, man kaut kā pietrūkst. Jābūt fiziskai dejai. Tātad tāds ir mans sapnis. Vai, piemēram, izveidot jaunu mūzikas teātri vai projektu ar gaismas un mūzikas simbiozi. Man ir daudz, daudz sapņu, un, jo vecāks kļūstu un jo vairāk ceļoju, protams, mājas man kļūst arvien svarīgākas. Pat, ja dažreiz tās ir tikai dažas dienas, bet tās man ir būtiskas. Jā, sapņu ir daudz. Un apstāšanās, stāvēšana uz vietas ir mākslas nāve. Tāpēc vienmēr esmu ziņkārīgs, kas notiks tālāk.

Atgriežoties pie šīs nedēļas koncerta – kādi būtu jūsu ceļa vārdi klausītājiem, kas ieradīsies uz koncertu vai klausīsies to tiešraidē?

Esiet zinātkāri. Arī par Mocartu, pat ja domājat, ka pazīstat Mocartu vai šos skaņdarbus, ko mēs spēlējam. Cerams, ka varēsim tos skaistā veidā atklāt no jauna. Bet jāsaka, es neesmu tas, kas vēlas kaut ko pastāstīt Rīgas publikai – dariet to vai dariet to... Es esmu ļoti pateicīgs.

Katru reizi, ierodoties jūsu brīnišķīgajā zemē, ierodoties šajā brīnišķīgajā pilsētā, jūtu, ka ir dziļa mīlestība un zināšanas par mūziku. Es to pa īstam jūtu.

Un jūs to tagad nesakāt tikai intervijas dēļ?

Nē, nē, tas ir ļoti patiesi. Mēs, mūziķi, to jūtam. Mēs jūtam, ja publika vienkārši atnāk un klausās, bet īsti neklausās. Mēs to jūtam caur klusumu. Cik klusa ir publika. Varbūt kļūdos, bet katru reizi, kad šeit ierodos, es jūtu gaidas – labi, mēs atnācām uz tavu koncertu, paskatīsimies. Es to jūtu Rīgā, jo jums ir lieliska kultūra, lieliska muzikālā kultūra, šeit ir daudz labu orķestru. Tāpēc pamatoti ir lielas cerības. Un to nesaku, tāpēc, ka šī ir publiska saruna.

Es jau jūtos šeit nedaudz kā mājās, kad esmu savā viesnīcā un pastaigājos pa Vecrīgu. Un te ir liela nopietnība pret mūziku. Tas nav tā – ai, mūzika, kaut kas viegls. Nē, tas šeit ir kaut kas ļoti nopietns.

Un Mocartā ir tāda jautrība un prieks, taču jautrība Mocarta mūzikā ir ļoti nopietna lieta. Arī visnopietnākajām lietām dzīvē jārada prieks, vai ne? Tāpēc nē, es tiešām negribu publikai stāstīt, kā viņiem vajadzētu domāt par šo koncertu. Tā man, katru reizi šeit esot, ir dāvana, ka viņi mūs klausās un klusē, un aplausos mēs jūtam, ka klausītāji mums atdod tik, tik daudz. Tāpēc man ir prieks un es jūtos patiesi privileģēts regulāri uzstāties Rīgā.