28. jūlijā 100. gadskārta aprit Lidijai Doroņinai-Lasmanei, un pateicībā par viņas mūžu, kas kalpo kā iedvesma, viņas domubiedru grupa šovasar rīko vairākus pasākumus ciklā "Lidijas vasara". Svētku kulminācija notiks 26. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā -  izstādes atklāšana un notikums mūzikā un dzejā “Lidija 100” Ziedoņa zālē. Tā režisors ir Viesturs Kairišs, māksliniece – Ieva Jurjāne, producents – Arnis Šablovskis. Koncertuzvedumā piedalīsies pianists Vestards Šimkus, Latvijas Radio kora grupa, dziedātājas Iveta Apine un Marta Ozoliņa, Mateja draudzes koris Māra Dravnieka vadībā, kā arī aktieri Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Ar notikuma scenārija autori, dzejnieci Ivetu Šimkus tikās Ieva Zeidmane.

Iveta Šimkus: Man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi atcerēties un godināt cilvēkus, kas ir mūsu tautai ļoti nozīmīgi, un tāda patiešām ir Lidija, jo viņas mūžs un dzīvesstāsts ir ne tikai īpaši notikumi, kuri saistās ar okupācijas laiku, ļoti tumšu Latvijas vēstures brīdi, bet, izejot cauri visiem šiem notikumiem, Lidijai ir radusies īpaša garīga pieredze, un tieši šīs pieredzes dēļ, ne tik daudz atskatoties uz pagātni, bet vairāk

domājot par mūsu šodienu un Latvijas nākotni, ir svarīgi atcerēties šos cilvēkus un uzklausīt un dalīties ar viņu pieredzi.

Cik tieša saskarsme Jums pašai ir bijusi ar Lidiju Doroņinu-Lasmani?

Lidija man ir ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Mēs esam kopā gan bijušas, gan veidojušas, gan piedalījušās dažādos pasākumos. Mums abām rūp Latvija. Lidija vienmēr ir bijusi liela mūzikas un dzejas cienītāja, un arī šādā kontekstā mums ir bijusi saskare - gan koncertos, gan caur dzeju. Lidija ir tāds… Es negribētu teikt “tuvs draugs”, bet garīgi tuvs cilvēks. Nē, tomēr es teikšu, ka ļoti tuvs un mīļš draugs.

Māksliniece Ieva Jurjāne, kura līdzdarbojusies izstādes veidošanā, ir atzinusi, ka viņai ar Lidiju satiekoties ir tādas pusaudžu attiecības. Kāda Jums ir sajūta?

Kaut kas līdzīgs. Protams, vienmēr ir bažas, ka varētu traucēt kādā atpūtas brīdī, nav tā, ka iedomājos un piezvanu, bet tad,

kad esmu zvanījusi, ir ļoti sirsnīga saruna, un tā nav ar iepriekš paredzamiem formulējumiem, kas ir sen izdomāti, pareizi un jauki - Lidija vienmēr var pateikt kaut ko negaidītu un pat aušīgu.

Es piekrītu Ievai, ka tas raksturo cilvēka dzīvi un īstu attieksmi pret pasauli, nekādā veidā neko neuzspiežot vai nedeklarējot, bet pārrunājot un ļoti dziļi izprotot notikumus un situācijas, un cilvēkus.

Par ko Jūs esat domājusi, veidojot scenāriju šai muzikālajai pēcpusdienai, muzikālajam uzvedumam?

Protams, esmu ļoti domājusi, jo no vienas puses tie ir tie labie vārdi, kurus mēs varam Lidijai veltīt un teikt dzimšanas dienā. Starp citu, atklāšu vienu aušību - Lidija pavisam nesen sarunā ir teikusi, ka izturēt labos vārdus, kas varbūt reizēm ir nepelnīti, ir daudz grūtāk nekā sēdēt lēģerī, tā kā varbūt tie vārdi nav nekāds pašmērķis. Protams, Lidijai ir ļoti svarīgi, ka mēs ne jau izsakām tos vārdus, bet - es pāriešu uz arī savu redzējumu -

man šķiet, ka mums ir jāveic inventarizācija vai sirdsapziņas izmeklēšana, godinot Lidiju vai svinot viņas dzimšanas dienu. Gan katram cilvēkam, domājot par savu dzīvi, par savu likteni, par savām izvēlēm, gan arī tautai kā kopumam.

Mēs esam garīga kopība, kā teica Rainis - tauta nav cilvēku bars, kuri tikai kaut ko ražo un producē, bet tauta ir garīga kopība. Šādā nozīmē - kā mēs esam izdzīvojuši 20. gadsimtā to vēsturi, tos ļoti smagos brīžus, kad mēs esam zaudējuši brīvību, un kā mēs redzam savas attiecības ar varu? Un, ja Lidija ir spējusi nostāties pret varu, tad kādēļ viņa to ir darījusi? Tādēļ, ka tā vara ir bijusi pret Dievu, pret cilvēku, un tā vara ir demonstrējusi milzīgu brutalitāti, melus, propagandu. Es domāju, ka arī šodien mēs redzam, cik trausla ir demokrātija, cik trausla ir cilvēcība pasaulē. Šodien to smalki sauc par dehumanizāciju, Lidija dzīvoja totalitārisma laikā, bet tas pats vien ir - mēs otrā cilvēkā redzam politisko uzskatu pretinieku vai cīnāmies par savām šaurām interesēm, kas ir mūsu  partija, mūsu vide, un mēs neredzam to kopumu, mēs sevī nokaujam cilvēcību.

Lidija ir gribējusi uzturēt spēkā šīs vērtības un apliecināt Dievu, Latviju un brīvību - tie būtu tie trīs jēdzieni, kas ir viņas lielās vērtības.

Vēl man šķiet būtiski, ka viņa ir runājusi par izvēlēm. Grūtajos brīžos viņai vienmēr ir bijusi izvēle - nostāties gaismas vai tumsas pusē, vai iet kompromisu ceļu, it kā sevi attaisnojot un aizbildinoties ar grūtiem laikiem. Tad jautājums: kāpēc Latvija šodien ir krīzes situācijā pat bez visas starptautiskās situācijas, ka mēs neuzticamies viens otram? Varbūt tiešām mēs esam pazaudējuši garīgos orientierus un izdarījuši nepareizas izvēles, bet, izvēloties kaut ko, mēs izvēlamies savu nākotni, mēs paši sevi izvēlamies, un Lidija to ir ļoti labi sapratusi, ka nav iespējams sevi nodot. Tās ir pārāk augstas likmes.