Otrdienas "Neatliekamās sarunas" viešņas ir daiļās soprānbalss īpašniece, pasaulē labi pazīstamā dziedātāja Inga Kalna, kā arī pianiste Diāna Ketlere, un runājam par 15. oktobrī pulksten 19 Mazajā ģildē gaidāmo abu mākslinieču koncertu, kurā rindota Vāgnera, Lista un Šēnberga mūzika.

Abu dāmu ciešā draudzība, neizmērojamā pieredze un kaisme pret kamermūziku 2021. gadā vainagojusies albuma Rosenband ierakstā; tas divās kategorijās tika nominēts ierakstu balvai Opus Klassik.

Kopīgi izauklētajā jaunajā programmā skanēs Latvijā un pasaulē retāk dzirdētas kamermūzikas pērles, starp kurām Franča Lista dziesmas ar pārsteidzoši liriskām melodijām un citātiem no Lista klavierdarbiem, modernisma tēva Arnolda Šēnberga poētiski pikantās "Kabarē dziesmas" Vīnes kabarē teātra mūzikas garā, kā arī Riharda Vāgnera negaidīti intīmais cikls ar Matildes Vēzendonkas dzeju, kas veldzē kā kalnu strauts pār smalki grebtiem Alpu rifiem.

Orests Silabriedis: Vāgners, Lists – tur ir zināma radniecība un saikne, arī par Šēnbergu droši vien var kaut ko izdomāt. Bet kāds bija jūsu domu gājiens, liekot kopā šos trīs autorus?

Inga Kalna: Sākotnēji ideja bija nedaudz savādāka – no tās palicis pāri tikai un vienīgi Šēnbergs, jo tā bija koncerta kvintesence, to mēs noteikti, noteikti gribējām beidzot nospēlēt, nodziedāt un parādīt plašākai publikai. Idejas par pārējiem darbiem mainījās, bet rezultātā izdomājām, ka paliksim pie vācu estētikas – Vāgnera un Lista, pie diviem labākajiem draugiem.

Diāna, ko tu saki par šo triju vīru saderību? Vai ir "jāmaina" pirksti uz katru no viņiem?

Diāna Ketlere: Pirksti vienmēr jāmaina – vienalga, ko cilvēks spēlē vai dzied! Vāgners un Lists… Lasīju, ka pēdējos gados, kad Vāgners apprecēja Lista meitu, viņi  nebija tik ļoti draudzīgi, bet nu – Lists bija ne tikai draugs, viņš bija arī pirmais režisors "Loengrīnam". Spēlējot viņa mūziku – un pēdējā laikā diezgan daudz spēlēju Listu – katrā taktī dzirdu Vāgneru, it īpaši šajās dziesmās: mēs tās salikām tā, ka var dzirdēt šīs likumsakarības un saiknes. Harmonijas. Un tas, kā viņš raksta – faktūra, piemēram, ir ļoti, ļoti līdzīga Vāgneram. Bet Šēnbergs – viņš ir tāds špāsīgs... 

Inga Kalna: Nu, nē – kamēr aiziet līdz špāsīgumam, ir krietni jāpamācās, krietni jāpaspēlē, krietni jāpadzied, jo tas tik vienkārši pirkstos un arī balsī nelien. Tur ir jāliek pa gramam iekšā. Tur tiešām jāsēž un jāvingrinās. 

Un kā pie šīm Lista pasāžām jūtas balss?

Inga Kalna: Vispār ļoti interesanti, jo šajās dziesmās dzird ne tikai Vāgneru, bet arī Šopēnu! Jo Šopēns bija ļoti liels belkanto pielūdzējs: belkanto ietekmi uz viņa pianismu nevar ne izslēgt, ne aizmirst – tā ir acīmredzama. Un dīvainā kārtā Lista dziesmās tas belkanto ir dzirdams nevis tieši kā citāts no belkanto stilistikas, bet atvasināti, caur Šopēna belkanto redzējumu!

Un kā ar to visslavenāko gabalu, ko māk nodungot pat tie, kas varbūt nezina, kas ir šīs mūzikas autors? Vai tiešām vokālā versija bija pirmā, nevis etīde?

Diāna Ketlere: Paldies Dievam, ka viņš to pēc tam ir rediģējis – visu lieko izmetis un klavierskaņdarbā atstāta tikai esence... 

Inga Kalna: Komponists jau konkrētajā brīdī domā par savu māksliniecisko domu: kādiem līdzekļiem viņš to panāk, viņam lielā mērā ir vienalga. Teiksim tā – īpaši veselīgas tās dziesmas balsij nav! Tu nodziedi kādu vietu fiziski nepareizi, un – viss! Tev visu laiku tas akmens mugursomā jāstaipa līdzi. Paldies Dievam, ka viņš šo dziesmu, kuras nosaukums ir "Sapnis", ir pārstrādājis – tur šī mūzika ir vieglāk sagremojama. Ir grūti, tāpēc arī to reti dzied, bet nu – domāju, kamēr es vēl dziedu, kamēr vēl varu tam ķerties klāt – lai notiek!

Vairāk – ierakstā.