No 16. novembra līdz 2025. gada 2. martam Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” būs apskatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltīta mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde “Pieskāriens”. Kārtota sešās instrumentu veidu grupās (taustiņinstrumenti, rinkšķināmie instrumenti, lociņinstrumenti, pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti un inovatīvie instrumenti), izstādē pieejama muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas izlase 43 instrumentu apjomā, kas aptver laiku no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām.

“Izstādes uzmanības centrā ir vēstījums par Latvijas meistaru būvēto instrumentu un to radītāju stāstiem vairākās paaudzēs, par to iekļaušanos Eiropas mūzikas instrumentu būvēšanas tradīcijā, vienlaikus esot oriģināliem un inovatīviem.

Otra izstādē eksponēto instrumentu atlases līnija atklāj mūzikas instrumentu un to lietotāju, Latvijas kultūrā nozīmīgu personību, attiecību stāstus. Šo līniju lielformāta melnbaltā foto un video dialogos ar savu instrumentu turpina izcili mūsdienu latviešu izpildītājmākslinieki,” uzsver LNRMM direktore Iveta Ruskule, kuru izvaicā Ieva Zeidmane.

Iveta Ruskule: Ja runā par instrumentu būvniecības vēsturi, senākais mums zināmais datētais instruments ir timpāni, kas ražoti 18. gadsimta vidū, otrajā pusē. Nezināma meistara ražoti Rīgā un dāvināti Sv. Jāņa baznīcas draudzei. Pēdējie, jaunākie instrumenti ir tapuši pavisam nesen un turpina tapt.

Prieks, ka mūzikas instrumentu būvniecības process turpinās arī mūsdienu Latvijā, un tās ir gan Dāvida Kļaviņa klavieru detaļas, gan Vaira Nartiša būvētās subkontrabasa trompetes.

Šajā izstādē pievērsāties Latvijas meistaru darinājumiem?

Ne tikai. Tā aptver praktiski visu mūsu kolekcijas komplektēšanas uzdevumu spektru. Protams, centrā ir Latvijas un Latvijas izcelsmes meistaru darinātie instrumenti, taču mūsu kolekcijā ir arī instrumenti, kas piederējuši Latvijā zināmiem mūziķiem, kā arī māksliniekiem, literātiem. Piemēram, Jūlijam Maderniekam piederējusi vijole, Gunāram Ordelovskim - trombons. Trešais ir ļoti īpaši, savdabīgi instrumenti, kas nav citu muzeju kolekcijās. Viens no tiem ir Imanta Rešņa dāvinātais kabineta flīģelis, kas ražots Kēnigsbergā, Prūsijā, par to mēs diezgan maz ko zinām. Tas būs izstādes “melnais zirdziņš”.

Mūsu mērķis būs izstādes laikā savākt vairāk informācijas par šo instrumentu, jo par to jau ir izrādījuši interesi instrumentu pētnieki, kas atzinuši, ka par to ļoti maz kas zināms.

Izstādē instrumenti kārtoti sešās grupās - līdzās taustiņinstrumentiem, stīgu instrumentiem, lociņu instrumentiem, pūšaminstrumentiem un sitaminstrumentiem vēl arī inovatīvie instrumenti. Var teikt, instrumentu meistaru radošie darbi?

Jā. Jāsaka, ka latvieši savu radošumu nav zaudējuši arī instrumentu būvē. Instrumenta pirmais uzdevums ir tapt atskaņotam un skanēt, bet šie meistari ir izgājuši ārpus konvencionālās shēmas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir pēc Jura Kulakova pasūtījuma 80. gados meistara Viļņa Kazāka darinātais sintezators, kuram viņš īpaši pielāgojis pogas ar Kulakovam nepieciešamajiem skaņu efektiem un šīm pogām arī devis ļoti spilgtus nosaukumus. Tāpat mums ir vibrofons, kuru meistars nosaucis par baibafonu. Ir arī tās pašas Dāvida Kļaviņa klavieres, kas it kā ietilpst tradicionālajās instrumentu grupās, bet ir ar savu inovatīvu pazīmi.