No 11. līdz 14. augustam Dzintaru koncertzālē norisināsies festivāla “Artissimo” vasaras sezonas koncerti, kuros muzicēs gan pasaulē atzīti mākslinieki, gan jaunie talanti.

11. augustā festivāls tiks atklāts ar jauno izpildītāju koncertu “Avanti, Artissimo!”, kura devīze ir “Zvaigznes cilvēkiem izgaismo ceļus. Cilvēki izklāj ceļus jaunām zvaigznēm”, bet vakarā klausītājus gaida tikšanās ar vienu no pasaulē labākajām džeza vokālajām grupām, “Grammy” balvas ieguvējiem – “The New York Voices”, kas savā vokālajā sniegumā ar klausītājiem visā pasaulē dalās jau vairāk nekā 30 gadus.

Divus solokoncertus 12. augustā un 13. augustā Dzintaru Mazajā zālē sniegs pianists Grigorijs Sokolovs, atskaņojot J.S. Baha, F. Šopēna un R. Šūmaņa darbus.

13. augustā uz festivāla koncertskatuves kāps franču trompetists Romēns Lelē (Francija) un viņa sekstets, piedāvājot oriģinālu repertuāru un populāru skaņdarbu pārlikumus. 14. augustā festivāls “Arttissimo” noslēgsies ar japāņu taiko bundzinieku “Joji Hirotas Taiko Drummers” koncertu.

Sarunā Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu -  par atmiņā allaž paliekošo saviļņojumu un māksliniekiem, kuri pārliecinoši sākuši savu mūzikas ceļu, par grūtībām iekļaut Latviju Grigorija Sokolova regulārajās pieturvietās un New York Voices zeltītajām balsīm, kā arī trompetista Romēna Lelē hameleonisko daudzveidību un īstu japāņu bungu klātbūtni.

Inna Davidova: Man liekas, ka šodien modē ir žanru mikss – gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā, gan literatūrā. Ir rakstnieki, kuri raksta trilleri, pēc tam vēsturisko stāstu, tad romantisku mīlestības romānu un jūtas labi visos žanros. Man pašai nepatīk trilleri, es tos arī neskatos un nelasu, bet atmiņā paliek saldie, brīvības un sajūsmas momenti, arī gandarījums par paveikto. Tagad varu reizēm uz sevi un savu darbu skatīties no malas, un saprotu, ka galvenais, redzot koncertzāli un cilvēkus, kuri ir atnākuši, un tāds gandarījums, ar kuru maz ko varu salīdzināt.

Cilvēki man vaicā, kāpēc es to daru, vai tas vispār ir iespējams šodien? Uz pēdējo jautājumu atbildēšu – nē. Ir tāds teiciens: mēs darām visu, lai sasniegtu to, kas ir sasniedzams. Bet, ja mēs gribam sasniegt to, ko nevar sasniegt, mums drusku vairāk jāpacenšas. Mēs visu laiku darām mazliet vairāk. Esmu mūziķis un visu mūžu, kad spēlēju, zinu, kas man jāsasniedz, un tas nav izdarāms vienā acumirklī. Ir jāpacenšas, jo ideāls vienalga nebūs sasniedzams, bet vismaz zini, ka izdarīji visu un vēl mazliet vairāk.

Ja runā par festivāla gaitu, sākums vienmēr bija tāds, ka piedāvājām jauniešu koncertu. Es neteiktu, ka viņi ir mācekļi, jo tas, ko viņi ir sasnieguši savā vecumā, jau ir ļoti labs, profesionāls sniegums. Tur ir brīvība un iztēle, bez kuras īsta mūzika nevar pastāvēt. Man tiešām ir liels prieks, ka katru gadu mēs sākam festivālu ar jauniešiem un it kā savienojam divus nosaukumus – gan „Avanti”, gan „Artissimo”. Koncerta nosaukums ir „AVANTI, ARTISSIMO!”, ko var iztulkot kā „artissimo, uz priekšu!’”, bet tur ir vārdu spēle, jo „Avanti” ir mūsu jauniešu programmas nosaukums, kura eksistē jau 11 gadus. Mūsu festivālam sakām „Avanti!”, un arī mūsu jaunos māksliniekus iedrošinām - „Avanti! Jums ir perspektīva! Pēc dažiem gadiem jūs spēlēsiet uz lielās skatuves mūsu vasaras festivālā!”