26. septembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Imanta Kalniņa opera “Spēlēju, dancoju” ar Imanta Ziedoņa libretu. Jauniestudējumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, dramaturgs Evarts Melnalksnis, kustību režisors Rūdolfs Gediņš, video mākslinieks -8 un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. 

"Neatliekamajā sarunā" - jauniestudējumam veltītās preses konferences un "Sarunu pirms pirmizrādes" materiāli, kurus apkopoja Ilga Auguste

Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" pirmizrāde notika 1977. gada 30. decembrī  ar šim žanram avangardisku rokmūzikas elementu pielietojumu un Raiņa lugas izteikti nacionālo simboliku, kur Leldes tēlā publika atpazina Brīvības pieminekļa Mildu, radīja veselu apvērsumu ne tikai tā laika operas estētikā, bet arī publikas atsaucībā, piedzīvojot 55 klausītāju pārpildītas izrādes ar visai lielu „džinsotu”  jauniešu īpatsvaru, ar viesizrādēm Maskavas Lielajā teātrī un prestižo Vissavienības balvu.

Mēģinājumi koncertversijā atmodināt šo divu Imantu – mūzikas autora Imanta Kalniņa un libretista Imanta Ziedoņa - kopdarbu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves  notika arī 2011. un 2012. gadā, svinot  operas autora Imanta Kalniņa un tās pirmā iestudējuma diriģenta  Aleksandra Viļumaņa dzīves un radošā darba jubilejas, bet par operas otrreizējo atdzimšanu ar jaunu režiju, tērpiem un dekorācijām, - pateicība Latvijas 100 gades programmai, kas finansiāli ļāvusi pacelt daudzas līdz šim nepaceļamas lietas.

Diriģents Mārtiņš Ozoliņš: "Apzināti padziļināti neesmu iedziļinājies tajās interpretācijās, kas ir bijušas pirms tam, kaut arī, protams, es tās esmu dzirdējis. Bet man ir svarīgi veidot pilnīgi savu konceptuālu stāstu."

Režisore Laura Groza-Ķibere kā darbības laiku izvēlējās konkrētu notikumu – 2013. gada saulgriežus, kad dega Rīgas pils:

„Ir visu laiku propagandas informācija par to, ka mūs visu laiku kāds ārēji apdraud, bet man liekas, ka tas svarīgākais ir šeit likt uzsvaru uz to, ka nevis ārēji mūs kāds visu laiku apdraud, bet mēs paši nereti esam ļoti aizmāršīgi, pavirši un neuzmanīgi pret savām vērtībām. Un šajā gadījumā šī

Rīgas pils, kas dega miera laikos mūsu visu acu priekšā Rīgas sirdī, man likās kā simbols tam, kas šobrīd notiek mūsu valstī, jo gan ir nākuši klāt jauni skandāli ar būvfirmu, kas apsekoja šo objektu, gan vēl joprojām nav noskaidrotas atbildīgās personas par ugunsgrēku, līdz ar to man liekas, ka tas ir tāds nedaudz arī sociālkritisks aspekts, no kura punkta mēs skatāmies.” .

Marlēna Keine, kas atveidos Leldes lomu: „Lelde savā kāzu dienā ir apmaldījusies dzīves līkločos, jo viņa izjūt ļoti lielu spiedienu gan no sabiedrības, gan vecāku puses, ka viņai ir jāprecas ar cilvēku, ar ko viņa nevēlas precēties. Bet šajā kāzu dienā viņa sastop Totu, un Tots viņā raisa tādus brīvības spārnus, viņa pirmo reizi izjūt tauriņus vēderā, jūtas laimīga un viņas sirdī uzplaukst mīlestība. Un tas ir tas skaistums un gaišums, ko es parādīšu caur Leldes tēlu.”
 

Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jauniestudējuma pirmizrādi tiešraidē translēs programma Klasika, bet pirmizrādi būs iespēja redzēt arī uz videoekrāniem daudzviet Latvijā.