Ilona Meija un Romāns Vanags: Pirmais solis ir novērst melno mākoni virs akadēmijas

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija šobrīd meklē jaunu vadītāju, un pavisam drīz gaidāmas rektora vēlēšanas."Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar diviem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoriem, rektora amata kandidātiem: ILONU MEIJU un ROMĀNU VANAGU. 

Sarunas gaitā runājam par akadēmijas nākotnes vīziju un problēmjautājumiem, kas saistīti ar mācībspēku piesaisti un to trūkumu šobrīd, par finansējuma papildus piesaistes veidiem, par Muzikoloģijas un Pedagoģijas katedru attīstību, par koncertmeistaru darbu, kas skar visas akadēmijas katedras, kā arī par apmaiņas studentiem un Erasmus+ apmaiņas programmām.

Rektora amata kandidātu publiskās debates plānotas 17. jūnijā JVLMA, bet rektora vēlēšanas Satversmes sapulcē plānotas 19. jūnijā plkst.14.10 JVLMA.

Inga Žilinska: Sākumā es vaicāšu par stratēģiju un vīziju. Kas tad būtu, jūsuprāt, nozīmīgākie uzdevumi, kas patlaban akadēmijā ir jāveic?

Ilona Meija: Tātad, kā jau es sacīju vakar Latvijas Televīzijai, manuprāt, mums ir jānovērtē to, kas mums ir - brīnišķīgas vēsturiskas telpas, lielisks darba kolektīvs, augsti profesionāli docētāji un brīnišķīgi studenti. Tie īstermiņa un ilgtermiņa mērķi tur arī varētu sakrist. Būtiskākais būtu tiešām šī drošā vide un turpināt darbības saistībā ar ētikas kodeksa izstrādi, un dažādas izglītojošas lekcijas gan docētājiem, gan studentiem. Protams, arī finanšu pārskatīšana un turpināt dažādu sistēmu digitalizāciju.

Romāns Vanags: Man ir ļoti līdzīgas domas. Pirmais etaps ir novērst šo melno mākoni, kas patreiz  pastāv virs akadēmijas. Tas mums jāizdara, lai nepazaudētu visu to, ko Ilona nosauca - mūsu tradīcijas, mūsu vēsturisko mantojumu, ko ir sācis Jāzeps Vītols un turpinājuši izcili rektori. Tagad darbs ir jāturpina attīstības virzienā. Protams, šie ir preventīvie pasākumi - tas ir pareizs stils, kā būtu jāstrādā pedagogiem, tā ir augstas klases inteliģence, kura viņiem piemīt,  neaizvainojot nevienu ar  apmācībām, bet norādot uz to, kas mums visiem kopā jāievēro - gan studējošajiem, gan pedagogiem, gan akadēmijas personālam. Tajā pašā laikā skatiens nākotnē ir ļoti, ļoti svarīgs. Pie straujās augstākās izglītības izaugsmes visā pasaulē mēs nedrīkstam būt pašapmierināti. Darbs, kas ir pedagogu kvalifikācijas celšana, izmantojot starptautiskas prakses, ir ļoti, ļoti nepieciešams. Tas, ko Ilona pilnīgi pareizi pieminēja, digitalizācija, bez tās mēs vairs nevaram neko, un līdz ar to ir daudz virzienu, kuros jāstrādā. Ir jādomā par nākotnes projektiem. Par mecenātu jauniem projektiem, jo bez mecenātiem Latvijas Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmija nevarēs pastāvēt. 

Jūsuprāt, kā šis melnais mākonis varēja izveidoties? Kas ir tie priekšnoteikumi, kas būtu jāmaina? Vai problēma ir struktūrā, vai, ka simts gadu laikā nav bijis izveidots ētikas kodekss? 

Romāns: Mana informācijas telpa ir tāda pati kā visiem Latvijas iedzīvotājiem. Man nav nekādas papildus informācijas par to, ko, iespējams, zina Mūzikas akadēmijas padome un administrācija. Tas, kas ir noticis, manuprāt, ir liels pārsteigums, un tas nav tipiski Mūzikas akadēmijai - tas nenotiek katru dienu un katru mēnesi. Tātad šie ir tie atsevišķie gadījumi, kas ir pacelti gaismā. Un tā ir saruna par ētikas komisiju, par ētikas kodeksu, par mūsu savstarpējām attiecībām, par mūsu atbildībām gan studējošajiem, gan pedagogiem, par to, kā mēs veidojam savu darba vidi, savu komunikāciju, un, protams, arī par to, cik tas ir likumīgi, kur ir tā robeža, jo var būt pārpratumi, kļūdas, konflikti un iestāties noziegums. Tad tas ir pavisam nopietns jautājums. Man nav tādu īstu komentāru. Tikai redzot visu, kas notika un notiek, esmu apņēmības pilns ar visiem spēkiem cīnīties, lai tas turpmāk nekad nenotiktu, neskatoties kādā statusā būšu akadēmijā. 

Ilona: Jau no paša sākuma esmu bijusi blakus šai situācijai kā Senāta priekšsēdētāja. Tiešām atceros šo janvāra sēdi, kurā viena senatore piecēlās un jautāja: "Kā man rīkoties šajā situācijā?". Un faktiski es varu teikt, ka es biju iniciatore studentu aptaujai, jo ilgu laiku nekas nenotika. Tad es devu zaļo gaismu mūsu studentu pašpārvaldei, lai veiktu šo aptauju. Tad arī uzpeldēja visas ziņas, un tālāk situācija nebija apstādināma. Es piekrītu Romānam, ka docētājam, protams, ir atšķirīga izpratne par ētiku - kas ir labs, kas ir slikts. Tātad ir jābūt šim ētikas kodeksam kārtīgi izstrādātam, jo tas šobrīd ir novecojis. Jāsaprot ir tas, ka šis ētikas kodekss nebūs nekāda panaceja, ir jāiestrādā punkti gan Satversmē, gan, kā Romāns teica, darba līgumos. Tam ir jābūt.

Iespējams ir ļoti grūti izvērtēt, kur tad ir šī pieskāriena robeža, jo vokālā dziedāšanā, diriģēšanā, individuālajās nodarbībās pedagogs pieskaras savam studentam, šī fiziskā  saskarsme var notikt. Tāpēc ir ļoti grūti nodefinēt, kur tad ir tā robeža.

Ilona: Es domāju, ka mēs ļoti labi atšķiram, kāds ir pieskāriens skolotājam ar skolnieku un kāds ir cita veida pieskāriens - to mēs visdziļākajā būtībā ļoti smalki jūtam un atšķiram.

Romāns: Tas mērķis, kāpēc pieskarties, šajā gadījumā ir atšķirīgs. Protams, mēs ar saviem studentiem  pārrunājam manuālās tehnikas lietas, bet es nekad neesmu atļāvies to darīt bez studenta atļaujas. Vienmēr prasu, vai es drīkstu to parādīt ar savu roku, vai tas nebūs nepatīkami? Ir ļoti svarīgi saprast, kā strādā šīs locītavas un ķermeņa muskuļi. Tā ir pedagoga kultūra un cieņu pret to, ko viņš dara. Tas ir vienkārši, ja pedagogam nav cieņa pret savu darbu, tad akadēmijā viņam nav vietas.  

Vairāk klausies audioierakstā.