Ar Ilmāru Šlāpinu runājam par nesen klajā nākušajām Andras Neiburgas dienasgrāmatām (apgāds "Neputns"), kas ietver dienasgrāmatu ierakstus sešpadsmit gadu garumā. Ilmārs ir šī dubultizdevuma “Es esmu tas, kas paliek pāri” sastādītājs, viņš strādājis tandēmā ar redaktori Sigitu Kušneri, un mūsu sarunā pieskaramies abu jomas superprofesionāļu diskusijām par to, kas labojams un kas atstājams autentisks. Runājam par publiskošanas principiem, ētikas slieksni, "Sviesta cibas" (klab.lv) atšķirību no daudzām citām platformām, grāmatas atklāšanas pasākumu, aprakstīto personu līdzdalību un sarunu vainagojam ar Deivida Dārlinga "Oktobra dienasgrāmatu" (Journal October) un agra, miglaina rīta etīdi Andras Miķeļtorņa mājā.

“Te nav Andras Neiburgas privāto dienasgrāmatu tekstu, taču atklātības, intimitātes un tiešuma līmenis tajā liecina par tāda veida komunikāciju, kas iespējama tikai anonīmā vai daļēji anonīmā vidē.

Runājot par privāto dzīvi, biznesu, savu veselību, garastāvokli, Andra ir tieša un atklāta, te nevar atrast sentimentālu aizplīvurotību vai jūtelību. Andras Neiburgas atstātie pieraksti ir viens no spilgtākajiem un ikoniskākajiem piemēriem virtuālas personības dzīvei, saziņai un autobiogrāfiskai fiksācijai Latvijā,” grāmatas priekšvārdā raksta Ilmārs Šlāpins.

Sarunā uzzinām, ka šīs dienasgrāmatas ir tapušas internetā, izmantojot internetu un  interneta saziņai.

Ilmārs Šlāpins: Paralēli Andra ļoti blīvi sarakstījās ar saviem draugiem internetā.

Ar Ievu Lešinsku desmit gadu garumā viņa veica reāllaika saraksti Google Sheets datu tabulā, ko var rediģēt no abām pusēm vienlaicīgi.

Viņām patika šāds formāts?

Tā bija nejaušība. Viņas bija izdomājušas salīdzināt novājēšanas diētas rezultātus, liekot tur cipariņus un komentārus, un izvērtās tā, ka desmit gadu garumā bija dzīva sarakste pa naktīm un pa dienām.  Tabulā var redzēt, kad otrs redaktors kaut ko raksta. Ieva pirms diviem gadiem teica, ka viņai bieži, arī tagad, paskatoties tabulā, ir sajūta, ka tūlīt parādīsies jauns teksts. Tāds iespaids ir no Andras - nezūdošs. Un arī

šīs dienasgrāmatas ir  pierādījums tam, ka teksts, ne tikai dzīvas sarunas teksts, bet arī dzīvs literārs teksts, tai brīdī, kad mēs to lasām grāmatā, uzrakstītu un apkopotu tā, kā tas ir izdevumā,  iegūst vēl citu, jaunu formu.

Tas bez šaubām ir literārs teksts. Tā nav apziņas plūsma vai stenogramma čatam. Tas ir pārdomāts teksts. Arī labojot šo tekstu ar Sigitu Kušneri, mēs daudz biežāk pieņēmām lēmumu atstāt, kā ir, nevis izlabot uz kaut kādu pareizāku formu. Ir daži komati ielikti, izlabotas dažas acīmredzamas drukas kļūdas, kur taustiņš nav piespiedies, bet daudzas pārrakstīšanās vai nezināšanas kļūdas ir arī atstātas, jo pati Andra pēc tam atsaucas uz šīm kļūdām vai paskaidro, kāpēc lieto tādu vārdu, nevis citādu.

Kādas funkcijas bija tev un kādas Sigitai?

Mūsu sadarbība ilga apmēram no februāra līdz augustam, bet mēs ilgstoši sazinājāmies un diezgan aktīvi strīdējāmies par visādiem jautājumiem.

Es negribētu iedziļināties tajā, kādas tieši funkcijas kurš pildīja, bet es biju sastādītājs un Sigita bija redaktore. Es aizstāvēju tekstu tādu, kāds tas ir, un Sigita vēlējās to padarīt labāku, lasāmāku, saprotamāku. Liela daļa zemsvītras piezīmju ir tapušas, pateicoties tam, ka Sigita uzdeva jautājumus “ko tas nozīmē, par ko tur ir runa?”. Es, izmantojot savu pazīšanos un zināšanas par tiem notikumiem, kas tur pieminēti, paskaidroju. Bet daudzas vietas ir atstātas nepaskaidrotas divu iemeslu dēļ. Viens ir - inteliģentam cilvēkam būtu jāzina, par ko ir runa, un tas nav jāpaskaidro. Otrs - es pats nezinu un nevaru uzņemties atbildību. Piemēram, iniciāļus kādam, ar ko viņa satikās. Mēs varam minēt, kas tas par cilvēku, bet vai tas ir tik būtiski, īpaši, ja tā ir privāta satikšanās? Tādas vietas ir atstātas neatšifrētas, nepaskaidrotas, bet tas tikai padara grāmatas lasīšanu interesantāku.