"Klasikā" tiekamies ar vēsturnieku un žurnāla "Domuzīme" redaktoru Mārtiņu Mintauru, un mūsu uzmanības lokā žurnāla "Domuzīme" šīgada trešais laidiens.

Orests Silabriedis: Pirms ķeramies konkrēti pie tā, jautāšu, kā pāreja no četru laidienu sērijas uz sešu laidienu skaitu gadā ir ietekmējusi "Domuzīmes" veidotāju ikdienu?

Mārtiņš Mintaurs: Protams, darbs kļuvis intensīvāks: ir mazāks intervāls starp iepriekšējā numura pabeigšanu un nākamā sagatavošanu, bet domāju, ka esam jau pieraduši pie šī režīma - cik nu pie tā vispār var pierast. Jo, protams,

redaktora darbs vienmēr ir pārsteigumiem bagāts: mums ir iespējas gan pēdējā brīdī meklēt materiālam aizvietotāju, gan priecāties par tiem materiāliem, kurus esam saņēmuši un kuri izrādījušies pat saistošāki un interesantāki, nekā sākumā esm domājuši. 

Vai autors var arī pieteikties - sak, vēlos savu publikāciju redzēt žurnālā "Domuzīme" un sūtu to uz redakciju. 

Tā tas bieži vien arī notiek. Autori piesakās! Jo autorus mēs, protams, meklējam zināmu cilvēku lokā - vai tā būtu vēsture vai literatūra, vai kāds cits aspekts vai nozare, par kuru "Domuzīme" raksta, bet mēs priecājamies arī par to, ja autori mums atsūta savus pieteikumus, iepazīstina ar sevi, un tad redakcija nopietni lasa un savstarpēji apspriežas. Dažkārt autoriem nākas arī gaidīt, jo, kaut arī numuru ir par diviem vairāk, materiāliem ir tendence uzkrāties, tāpēc

autorus mēs ne tikai uzrunājam ar mīļiem un laipniem vārdiem, atgādinot, ka tuvojas termiņš manuskriptu iesniegšanai, bet dažkārt arī mierinām, sakot, ka "neesam par jums aizmirsuši, jūsu manuskripts nav iegrimis nebūtībā, tas ir pie mums, mēs ar to esam iepazinušies, viss ir kārtībā, vienkārši šim numuram ir ļoti daudz recenziju, piemēram, tāpēc mēs jūsu recenziju ar lielāko prieku publicēsim nākamajā numurā"!

Vai tas ir sarkasms - "ar mīļiem un laipniem vārdiem", vai tiešām mēģināt būt laipni pret tiem, kas kavē?

Jā, mēs cenšamies būt laipni, jo,

kā jau visi cilvēki, kuri raksta, arī mēs neesam izņēmums un paši

ļoti labi pazīstam to situāciju, kad ar vislabākajiem nodomiem sākta manuskripta sagatavošana, taču tad dzīvē notikuši dažādi pavērsieni - cerēsim, ka lielākoties pozitīvi... Tā jau vienmēr notiek, ka paralēli tiek veidoti vairāki teksti, un tieši tāpat tas ir arī ar mūsu autoriem, tāpēc var saprast to, ka dažkārt termiņi aizkavējas.

Bet ir arī ļoti organizēti un disciplinēti autori, kuri nekad termiņus nav nokavējuši, un tas arī mums pašiem ir tāds atgādinājums - vismaz man noteikti, jo es diemžēl mēdzu savus termiņus kavēt. 

Bet ir arī cilvēki, kurus pēdējais brīdis uzmundrina! Vienmēr nāk prātā Maijas Einfeldes savulaik teiktais, ka viņas darbi nāk gatavi tad, kad afišas jau karājas... 

Protams!

Jo iedvesma atlido iepriekšējā vakarā ap pulksten vienpasmitiem vai pat nedaudz vēlāk, un tad, kad tā ir atlidojusi...

... tad arī zaļās galda lampas kupols nenodziest!

Sarunas turpinājumā vairāk uzmanības pievēršam šādiem žurnāla "Domuzīme" trešā laidiena tekstiem:

  • Viestura Vecgrāvja pārskatam "Mūžu mūžos būs" par to, kā latviešu rakstnieki aprakstījuši dziesmusvētkus (Jāņa Poruka recenzijas!);
     
  • Jaroslavas Strihas esejai par ukraiņu kultūras negaidīto veiksmes stāstu (vai ticams, ka kritīs Krievijas imperiālisma sega un citas slāvu kultūras atklāsies katra pēc būtības?);
     
  • Manuila Soloveja bērnības atmiņām par Krustpilī pavadīto laiku (kā Latvijā sadzīvojuši dažādu tautību cilvēki);
     
  • Joko Tavadas esejai "Akcents" (vai viens un tas pats cilvēks, kas runā citā valodā, kļūst par citādu cilvēku?).