Aizvadītajā nedēļas nogalē Latgales vēstniecībā "GORS", kur notika "LNSO Vasarnīcas" pasākumi, vienu no tiem savā pārziņā ņēma horeogrāfe Alise Putniņa.

Par nodarbībām ar bērniem, strādāšanu ar elpu, kustību vārdnīcu un savu jauno monoizrādi "Naktene", kuras pirmizrāde gaidāma 28. augustā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, Alise stāsta Ingai Saksonei.

"Tas bija krāsaini un iedvesmojoši,” – tā rīta rosmes nodarbību "Gorā" raksturo Putniņa un neslēpj: „Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, jo viņi paši ļoti daudz ko piedāvā. Izejot no nodarbības, ko esmu uzbūvējusi, vienmēr tajā atstāju atkāpes – skatos uz vietas, ko bērni piedāvā, un tad arī sanāk ļoti jauka saspēle, lai kopīgi izveidotu stāstu.

Četri, pieci, seši gadi ir vecums, kad var redzēt – ko bērns konkrētajā brīdī vēlas darīt, to arī viņš dara, un bez robežām.

(..) Kad viņš jau sāk saprast un ietekmēties no sabiedrības un apkārt redzētā, notiek aizvēršanās – šim posmam vienkārši jāļauj būt un jādod bērnam telpa, lai viņš pats atrod, kad, kā un kurā brīdī pievienoties un atvērties."

Bet kā ar atvēršanos ir profesionāliem horeogrāfiem? "Tas nāk ar dejas praksi, dažādām kustību un dejas metodēm,” skaidro Putniņa. "Tas iedod pamata bāzi – atver ķermeni, un tad arī dabiskāk nāk improvizācija, caur kuru papildinām savu kustību vārdnīcu.

Jo tava vārdnīca plašāka, jo vari veidot dažādu vārdu jeb kustību savienojumus.

Pie šī lielā treniņa arī attīstās fizikalitāte un mobilitāte ķermenī, līdz ar to arī improvizācijas valoda spēj augt un attīstīties."

Bet kā ar atvēršanos ir profesionāliem horeogrāfiem? "Tas nāk ar dejas praksi, dažādām kustību un dejas metodēm,” skaidro Putniņa. "Tas iedod pamata bāzi – atver ķermeni, un tad arī dabiskāk nāk improvizācija, caur kuru papildinām savu kustību vārdnīcu.

Jo tava vārdnīca plašāka, jo vari veidot dažādu vārdu jeb kustību savienojumus.

Pie šī lielā treniņa arī attīstās fizikalitāte un mobilitāte ķermenī, līdz ar to arī improvizācijas valoda spēj augt un attīstīties."

Savukārt Alises Putniņas jaunā monoizrāde "Naktene" nebūt nebūs tīra improvizācija, bet gan izrāde ar horeogrāfiju un kustību materiālu, kas iepriekš izveidots, un tikai nedaudziem improvizācijas elementiem.

"Būšu uz skatuves viena pati sadarbībā ar gaismu un skaņu, bet galvenā būs kustība kā tāda: cik daudz tā spēj ievilkt skatītāju, cik daudz tā liek skatītājam līdzpārdzīvot – kaut tikai vērojot un sēžot, bet caur elpu un savu iekšējo ķermeņa sajūtu spēt iekustēties. Izrādes laikā nevienu brīdi neapstājos, visu laiku notiek ātrāka vai lēnāka, bet nemitīga kustība."

Izrāde vēsta par sievietes mainīgumu un to, kādus stereotipus par sievieti sabiedrība laika gaitā izveidojusi. "Izejot ārpus šiem rāmjiem, meklēju mainīgumu, kas mūsos ir – to pārsteidzošo dziļumu, arī savā ziņā nebeidzamību šajā mainībā."

Iespaidu paspilgtinās ne tikai dizaineres Kristīnes Daukštes un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa veikums, bet arī mūzika – Pētera Vaska "Vientuļais eņģelis" un viens no grupas "Lovely" skaņdarbiem.

Vairāk un plašāk šeit!