Jūnija beigās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā otrajam pilnvaru termiņam ievēlēts līdzšinējais rektors profesors Guntars Prānis. "Klasikā" ar viņu tikāmies, lai runātu par augstskolā piecos gados padarīto un nākamajos iecerēto, kā arī aicinot uz Schola Cantorum Riga koncertu, kas Senās mūzikas festivālā Rīgas Domā skanēs 8. jūlija vakarā.

Liene Jakovļeva: Mums ir vairāki iemesli satikties – pirmkārt, 7. jūlijā sveicam dzimšanas dienā, gaidām Schola Cantorum Riga koncertu Senās mūzikas festivālā Rīgas Domā, bet galvenais - atkārtota ievēlēšana par J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru. Vai tas bija pārsteigums, ka arī nākamie pieci gadi būs jāpavada šajā amatā?

Grūti to nosaukt par pārsteigumu, lai gan dzīvē vienmēr jābūt gataviem dažādiem pagriezieniem. Es pieņemtu arī citu scenāriju, bet tik daudz kas ir iesākts un tik daudzi procesi ir distances vidū, ka ir vienkārši aktīvi jāturpina strādāt un iesāktais jānoved līdz galam. Atskaites punkts, protams, šis arī ir, bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka viss turpinās.

Par ko no paveiktā ir vislielākais prieks, un kas šajos piecos gados ir saskumdinājis visvairāk?

Esmu ļoti pateicīgs par to, kas ir izdevies. Protams, ka mūsu virziens ir būt starptautiski konkurētspējīgiem un galvenais mērķis ir, lai mūsu jaunie talanti sev atrod visplašākās iespējas. Mākslas doktorantūra noteikti ir tā viena lielā lieta, kas ir izdevusies, kur mēs esam vadošie kopā ar abām pārējām mākslu augstskolām. Par to, ka tagad mūsu instrumentālisti, dziedātāji, arī horeogrāfi un komponisti –varēs iegūt doktora grādu jeb adekvātu novērtējumu savai profesionālajai varēšanai, ir ļoti liels gandarījums. Protams, esam aktīvi veidojuši arī starptautisko sadarbību, kas krietni pārsteidz Eiropas robežas, un tur ir iestrādes, kuras gribētos paveikt. Bet, kā labi zināms, augstākās izglītības joma ir ļoti lēna, pārmaiņas ir lēnas. Ir jomas, kuras gribas redzēt darbībā ātrāk, tajā pašā laikā ir jābūt neatlaidīgam. Neatlaidīgam un pacietīgam redzot to, ka daudzas labas lietas ir iespējamas tikai ilgtermiņā.

Birokrātijas mazināšana bija viena no iecerēm pirms pieciem gadiem. Vai ir izdevies šajā jomā kaut ko paveikt?

Te man jāsaka, ka mēs visi esam vienā laivā un ir lietas, kuras vienkārši citādi nav paveicamas. Bet tas, ka mēs esam digitalizācijas procesā un daudz kas vairs nebūs jāraksta uz papīra vai Word, bet būs automatizēts – tas viennozīmīgi ir virziens, kurā mēs dodamies prom no birokrātijas. Daudz kas arī ir nācis klāt, un tur ir jābūt prātīgiem un viss kārtīgi jānostrādā. Šodien ar dažiem klikšķiem viss ir redzams arī pārraugošajām institūcijām, un mums īsti nav, kur paslēpties. Tas arī ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – maksimāli nenoslogot kolēģus un jau tādā administratīvā līmenī saprast, kā visefektīvāk darboties.


Specialitāte visa centrā arī bija viens no taviem uzstādījumiem, sapņiem, domām. Tāpat arī līdzatbildība – nevis tikai ķeksīša pēc atnākt un nolikt eksāmenu, bet būt procesā klāt un sajusties tur svarīgam.

Tas ir un paliek pats svarīgākais. Jāsaka, ka šeit esam milzu soļus spēruši uz priekšu, jo šobrīd ejam uz mūsu jauno programmu licencēšanu, akreditāciju, un šo jauno programmu tapšanā ar savām idejām piedalījās arī katedru mācībspēki un studenti. Mēs teicām, ka specialitāte ir svarīgākais un atslogojām šo specialitātes sadaļu no dažādām teorētiskām disciplīnām, lai patiešām studentam specialitātē dotu maksimumu. Nākošā gada decembrī šīm programmām jābūt akreditētām,  un tad arī sāksies „jaunie laiki” – pilnīgi atšķirīgi no tā, kā tas bijis līdz šim. Protams, tas nenozīmē, ka viss ir jānojauc, bet daudz kas ir atjaunots, balstoties uz to, ko mēs arī no pasaules pieredzes esam varējuši mācīties.

Intervijā pirms pieciem gadiem izskanēja doma, ka ir ļoti būtiski pārskatīt dalījumu teorētiķos un praktiķos, piemēram, likt pūtējiem dziedāt korī utml., tādējādi ļaujot pārklāties specialitātēm.

Arī šajā virzienā esam gājuši, uz to norāda arī mākslas doktorantūra. Mums ir bijuši ļoti daudzi projekti, kuros sadarbojas divas, trīs, pat četras katedras – teiksim, horeogrāfi ar etnomūziķiem, džezu. Šīs sadarbības ir bijušas ļoti veiksmīgas, un arī studenti paši ir bijuši sajūsmāpar iespēju paskatīties, kas vispār notiek ārpus sava lauciņa. Ja skatās uz pasaules tendencēm, tad tieši uz to arī tiek mudināts – nebūt nav tā, ka katrs students, kas saņem profesionāla mūziķa diplomu, uzreiz saņem arī labi apmaksātu darbavietu un viss ir kārtībā. Viņam pašam ir jābūt elastīgam, kustīgam, komunikablam un lielā mērā pašam sev jāizveido nākotnes ceļš.

Kādi studējošie ir šobrīd – drosmīgāki, gatavāki izaicinājumiem vai gluži otrādi?

Ir ļoti grūti salīdzināt, jo, protams, mūs veido arī laiks, kurā mēs dzīvojam. Mūsdienu students nebaidās braukt uz ārzemēm, runāt svešvalodās, iesaistīties starptautiskajā apritē. Pirms kādiem 10 vai 20 gadiem mēs kā ziemeļnieki bijām kautrīgāki pirms kaut kur pieteicāmies, uzdrošinājāmies.  Ir ļoti daudz studentu, kas dodas uz ārzemēm, uzreiz pieslēdzas, darbojas un tad, par ko man ir gandarījums – atbrauc atpakaļ. Es vienmēr jautāju, ko tu tur ieguvi, kas ir atšķirīgs, ko mēs varam mācīties, un viņi tieši tā arī pasaka – tas un tas ir labs, šo mums varbūt vajadzētu apsvērt, un tā mēs mācāmies visi kopā.

Pirms pieciem gadiem bija arī ideja par tālākizglītības attīstīšanu. Vai es, piemēram, šādā tādā situācijā varētu atkal iet mācīties tādā kā mūžizglītības veidā?

Jā, mēs šajā virzienā aktīvi strādājam dažādos veidos. Par tālākizglītību ir liela interese ne tikai no vietējām skolām, bet arī no ārzemēm - ir jautājumi un vēlme apgūt pie mums vienu vai otru kursu tālākizglītībā. Arī mūsu mākslas doktorantūra ir starptautiski interesanta – tieši šobrīd notiek iestājeksāmeni, un ir vairāki ļoti interesanti cilvēki, kas vēlas pie mums studēt. Tas liecina par to, ka esam spēruši pareizos soļus, bet tas, protams, arī jāturpina.

Cik labi, ka tu to varēsi darīt vēl vismaz piecus turpmākos gadus! Kā aizvadītājos piecos gados ir bijis ar radošo darbu Schola Cantorum Riga? Arī 8. jūlijā būs vēlīns koncerts Rīgas Domā. Ko varam gaidīt?

Būs programma Vox Clara, kas Rīgā izskanēs pirmoreiz, un tas lielā mērā ir repertuārs, ko mēs ieskaņojām mūsu albumā Vox Clara, kas saņēma ļoti lielu starptautisku atzinību. Galvenais uzstādījums ir, ka arī šeit, ziemeļos, vēlīnajos viduslaikos mūzikā norisinājās ļoti interesantas lietas, arī lokāli zīmīgas, un to visu mēs esam centušies iekļaut šajā programmā, kur skanēs ne tikai viduslaiku dziedājumi, bet integrēsim arī dažādus instrumentus. Balstoties uz dažādām liecībām, centīsimies interpretēt, kā tas tolaik varētu būt bijis, jo tas jau ir tas senās mūzikas lielais vai fascinējošais jautājums – mēs nekad līdz galam nevarēsim apgalvot, ka bija tieši šādi, mēs tikai varam mēģināt tam tuvoties.