9. novembrī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 3. stāva vestibilā izskanēs Valsts akadēmiskā kora “Latvija” koncertprogramma “Gleznainais romantisms”, kurā kori diriģēs Artūrs Švarcbahs, bet soliste būs vijolniece Paula Šūmane. Programmas centrā - angļu komponista Ralfa Vona-Viljamsa skaņdarbs “The Lark Ascending” (“Cīrulis padebešos”). Izskanēs arī  Anglijas vēstures, literatūras un dabas iedvesmoti šī autora opusi “Bushes and Briars” (“Caur krūmiem un ērkšķiem”) un “Three Shakespeare Songs” (“Trīs Šekspīra dziesmas”), kā arī austriešu komponista Gustava Mālera solodziesmas “Urlicht” (“Pirmatnējā gaisma”), “Die zwei blauen Augen” (“Divas zilas acis”) un “Ich bin der Welt abhanden gekommen” (“Esmu zudis šai pasaulei”), kuras jauktajam korim aranžējis Klituss Gotvalds.

Sarunas ievadā Artūrs stāsta par savām attiecībām ar VAK "Latvija" un savu jauno statusu kā kormeistaram. Runājam par koncerta norises vietas meklējumiem un izvēli par labu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 3. stāva vestibilam. Tā kā programmas centrā būs angļu komponista R. Vona-Viljamsa un G. Mālera kormūzika, kura Latvijā neskan bieži, Artūrs atklāj, ka to iepazinis, dziedot Zviedrijas Radio kori un piedaloties dažādos kordiriģentu konkursos. Paula dalās ar savu līdzšinējo pieredzi, sadarbojoties ar kori, un atklāj savu skatījumu uz skaņdarbu " The Lark Ascending"; uzzinām, ka koncertā viņas vijole būs dzirdama arī J.S. Baha un E. Izaī skaņdarbos, kuri labi papildinās kopējo šī koncerta noskaņu.

Artūrs Švarcbahs: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, manuprāt, ir ļoti atbilstošs šai koncertprogrammai.

Kad dziedāju Zviedrijas Radio korī, man bija pirmā īstā sastapšanās ar šāda veida mūziku - gan ar Gustava Mālera dziesmu pārlikumiem, gan ar “The Lark Ascending”. Jau tad nodomāju, ka ļoti vēlētos kādu dienu nevis pats dziedāt, bet būt priekšā korim, izpildot šos skaņdarbus.

Paulas Šūmanes solo skaisti skanēs šajā lieliskajā Ralfa Vona-Viljamsa skaņdarbā, kas oriģinālā rakstīts vijolei un klavierēm, pēc tam komponists izveidojis pārlikumu vijolei un orķestrim. Varbūt tā klausītāji to visvairāk ir dzirdējuši. Šoreiz koris pildīs orķestra uzdevumus?

Paula Šūmane: Jā, un es gribētu uzsvērt, ka šī versija ar kori ir kaut kas pavisam unikāls un īpašs - tas nav tikai pārlikums, bet tam ir pievienotā vērtība, jo korim ir dziedājums un teksts. Šis liriskais moments un dzīvas balsis - to, manuprāt, nekas nespēj aizstāt.

Mēģinājumos, kad stāvu balsu ielenkumā un sajūtu tās vibrācijas, ir pilnīgi terapeitiska sajūta. Domāju, ka arī klausītāji to noteikti sajutīs. Tas ir burvīgi.

Ko no vijolnieka prasa muzicēšana ar kori? Cik daudz jāspēj pielāgoties, mainīties, atkāpties vai gluži otrādi?

Paula Šūmane: Ir atšķirības, noteikti. Instrumentālistiem mehānisms ir atšķirīgs, bet tieši balss un šī dzīvība, kas nāk no cilvēka, man liekas fascinējoša. Man ir jāuzasina savi jutekļi un spēlējot jāiztēlojas, ka es ar savu vijoli dziedu, vēl vairāk nekā es to parasti darītu.