Ginta Gabrāna jaunākā izstāde - nākotnes mākslas burvīgais vēstnesis

21. jūnijā Mākslas stacijā "Dubulti" tika atklāta Ginta Gabrāna jauno darbu personālizstāde "Fināla lielā atklāšana".

Izstāde līdz 13. septembrim risināsies Mākslas stacijas telpās, Jūrmalas pilsētvidē un kā papildinātās realitātes aplikācijas "SAN" projekts - visā Latvijas teritorijā, turklāt reizi mēnesī būs arī ekskursijas, kurās mākslinieks ir solījies piedalīties. Latvijas Radio 3 "Klasika" Lienes Jakovļevas personā bija klāt izstādes atklāšanas brīdī, uzrunājot gan pašu mākslinieku Gintu Gabrānu, gan izstādes kuratori Ingu Šteimani.

Liene Jakovļeva: Inga, ko īsti nozīmē strādāt kopā ar Gintu Gabrānu?

Inga Šteimane: Gints ir ārkārtīgi radošs mākslinieks – darbs ir nepārtrauktā procesā, un no mākslas kvalitātes viedokļa tas ir satriecoši, tāpēc jau arī ir rezultāts... No producēšanas viedokļa ir mazliet citādi, bet tāpēc jau ir pieredze, lai to visu padarīt iespējamu. Nenožēloju ne mirkli, kaut tas ir grūti.

Šī ir diezgan simboliska izstāde – atklājam arī brīdi, kad varam atkal reāli satikties. Dzīvā satikšanās ne tikai mūziķiem, bet arī māksliniekiem ir nepieciešama, vai ne?

Inga Šteimane: Tas vispār ir ļoti interesants aspekts – šobrīd satiekamies dzīvajā kontaktā, taču

māksla šajā projektā vēsta par nākotni – varbūt diezgan nezināmu, diezgan leģendām apvītu, bet par to, kā mākslīgais intelekts, kas ir 21. gadsimta zinātnes oficiālā prioritāte un, kā redzam, arī mākslinieki uz to reaģē, tuvākajos simt gados mainīs mūsu dzīvi. Šī izstāde ir burvīgs vēstnesis!

Varbūt mazliet banāli skan, bet pēc šī pavasara, kad bijām tik ļoti izolēti un izskanēja visādi vēstījumi, kā nu viss mainīsies, izstāde arī rāda to, ka pasaule mainās, un vizuālo priekšstatu jomā mums nāksies samierināties ar daudziem kaimiņiem.

Jā, tā ir nākotne. Tomēr šajā izstādē, Gint, jūs raugāties arī pagātnē, jo, ja nebūtu tā visa, kas ir – šīs 2000 fotogrāfijas no jau notikušajām izstāžu atklāšanām, nevarētu būt arī tas, kas ir šodien. Tā tomēr ir tāda sasaiste starp pagātni, šodienu un ceļā uz nākotni?

Gints Gabrāns: Jā, tās bildes ir ļoti svarīgas, tāpat kā paši neirotīkli, kas radīti vairāk nekā pirms pārdesmit gadiem. Taču

bija problēmas, ka tobrīd uz vizuālo tēlu apmācību vēl īsti nebija fotogrāfiju – tieši mūsdienās cilvēki paši tās liek sociālajos tīklos, būtībā baro mākslīgo intelektu ar vizuālo materiālu.

Bet – jā, viss balstās uz iepriekšējo, kas nosaka rezultātu. Var jau samācīt visu ko, un tur arī tas parādās – ka cilvēkiem par to vajadzētu domāt: ja nākotnē būs ar mašīnu apmācību veidotas sistēmas, tad ko viņas būs samācījušās?

Inga, man drusku ir bail no tā mākslīgā intelekta. Tev nav?

Inga Šteimane: Nē! Pateicoties Ginta rosinājumam, izlasīju ļoti vērtīgu grāmatu – Nika Bostroma “Superintelekta versijas”. Šobrīd tomēr neesam tik ļoti tuvu tam superintelektam, un tās versijas ir apmēram simt gadu perspektīvā, bet nu – kā jau Gints saka, būtībā viss atkarīgs no mūsu paša skatpunkta: piemēram, ja Ginta intuīcija šobrīd ir spēcīgi pateikusi priekšā mākslas vizuālo nākotni pēc piecdesmit gadiem, arī mēs, pārējie, varam balstīties uz saviem cilvēciskajiem resursiem. Starp citu, tas ir būtisks aspekts, jo,

kā raksta Bostroms, mašīnām tuvāki mēs esam tad, kad domājam. Mūsu cilvēciskais resurss ir mūsu bezapziņas intelekts.

To lietojot – un esmu pārliecināta, ka mākslinieki to lieto, un Gints jo īpaši –, varam tuvoties atziņām, atklāsmēm, varam nebaidīties no tehnoloģijām, pateicoties saviem cilvēciskajiem resursiem.

Sarunu pilnā apjomā lasiet LSM!