19. februārī Lielajā ģildē un 20. februārī koncertzālē "Cēsis" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs kopā ar modernā akordeona vadošo vēstnesi Kseniju Sidorovu un franču diriģentu Žiljenu Masmondē, ar kuru tiekamies arī "Neatliekamajā sarunā".

Tiekoties ar Intu Zēgneri, Žiljens Masmondē (Julien Masmondet) atklāj, ka uz Rīgu viņu atvedusi draudzība ar diriģentu Andri Pogu. Trīs gadus viņi abi bijuši Pāvo Jervi asistenti Parīzes orķestrī. „Tā kā dzīvoju Parīzē, bieži nācu arī uz tiem orķestra mēģinājumiem, kuros programmu iestudēja Andris. Viņš zina, ka es labi pazīstu franču mūziku un daudz to diriģēju. Laikam jau tādēļ viņš piedāvāja – tas būtu lieliski, ja tu atbrauktu pie mana orķestra un pastrādātu ar franču repertuāru, franču stilu. Bizē Pirmā simfonija gan ir tuvāka Mendelszonam un Šūbertam. Tas bija viņa konservatorijas beigšanas darbs. Bizē dzīves laikā šī simfonija netika atskaņota, un tās partitūra bija ilgu laiku pazudusi. Tikai 1935. gadā notika simfonijas pirmatskaņojums. Un tomēr šai simfonijā mēs varam saklausīt arī Bizē paša valodu. Ja simfonijas pirmā daļa un fināls ir klasiski, tad otrajā daļā, kurai ir austrumnieciska pieskaņa, varam saklausīt to Bizē, kurš vēlāk uzrakstīs „Pērļu zvejniekus”.

Uz Intas jautājumu „ar ko ir īpaša franču mūzikas interpetācija?” Žiljens Masmondē atbild, ka tā prasa gaisīgumu, caurspīdīgumu un īpašu pianissimo. „Albēra Rusela svītā, kurā ir lieli kontrasti – gan ritmiski mežonīgi posmi, gan poētiskas daļas, mēs sastopam šo pianissimo. Rusela mūziku arī Francijā reti atskaņo, bet viņš ir izcils komponists. Vienlaikus viņš bija arī jūras virsnieks. Kā viņš to spēja savienot? – Tas ir neticami! „Bakhs un Ariadne” ir divcēlienu balets. Un Otrā svīta – tas ir baleta otrais cēliens, kas balstīts uz mītu par Ariadni. Kad Tēsejs viņu atstāj Naksas salā, nāk Bakhs un dzimst mīla. Tipisks franču stāsts, jo Bakhs taču ir vīna dievs!”

Vāclava Trojana „Pasakas” akordeonam ar orķestri Žiljēns Masmondē līdz šim nebija zinājis. „Šī partitūra ir tuva kinomūzikai. Un zinu, ka Trojans tiešām ir komponējis filmām. Septiņas pasakas ir ļoti atšķirīgas un labi uzrakstītas. Priecājos, ka varēšu atskaņot šo opusu, kas nav sarežģīts, bet būs jāatrod līdzsvars starp akordeonu un orķestri. Kseniju Sidorovu satikšu tikai ceturtdien mēģinājumā. Šī būs pirmā reize, kad diriģēšu skaņdarbu akordeonam ar orķestri. Francijā akordeons ir populārs instruments, bet ne akadēmiskajā mūzikā. Esmu ļoti ieintriģēts.”

Intas Zēgneres mudināts pastāstīt par savu operas pieredzi, Žiljens Masmondē saka, ka opera viņam patīk un viņš gribētu noturēties līdzsvarā starp simfonisko mūziku un operas žanru. „Operas es bieži diriģēju. Mocarta „Tita žēlsirdība” Mompeljē bija mana debija. Un man ir daudz plānu, kas saistīti ar 18. un 19.gadsimta franču operu. Tā kā man ir savs festivāls Francijas Dienvidrietumos, netālu no Rošelas, tajā daudz atskaņoju reti spēlētus franču komponistu, tostarp – Rusela, darbus un franču komponistu operas.”

No sarunas uzzinām arī to, ka Žiljens Masmondē jau sešus gadus ir arī diriģēšanas pasniedzējs – Alfrēda Korto mūzikas skolā Parīzē, kas specializēta franču mūzikas atskaņošanai un kuru viņš pats savulaik beidzis. Mūzikas mācīšanos viņš sācis ar bungu spēli, par ko viņa kaimiņi daudzdzīvokļu mājas sestajā stāvā nav bijuši īpaši priecīgi. Pēc tam apguvis visu sitaminstrumentu spēli un spēlējis arī orķestrī. „Manuprāt orķestra pieredze – tas, ka esi bijis orķestra iekšpusē, - diriģentam nāk par labu.”

Žiljens Masmondē aizvien dzīvo Parīzē, viņa ģimene ir sieva, kas orķestrī spēlē vijoli, un divi puikas. Bet daudz nākas ceļot un daudz diriģēt. Arī koncertus cietumos. „Un atsaucība ir milzīga! Jo šī viena stunda – tā ir viņu brīvības stunda. Tā ir svarīga viņu pašcieņai, apziņai, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā visi citi. Ikvienam var gadīties pieļaut kļūdas dzīvē, bet pēc trim četriem gadiem viņi būs brīvībā. Un mūsu pienākums ir padarīt viņus labākus, ja vien tas ir iespējams. Daudz diriģēju arī koncertus jauniešiem. Patiesībā kļūt par diriģentu es nolēmu tad, kad televīzijā redzēju, kā koncertus jauniešiem diriģē Lenards Bernsteins. Viņš arī izskaidroja mūziku. Un redzētais mani fascinēja. Arī es mēģinu darīt labāko, ko spēju, šajā laukā. Man šķiet, ka tā ir diriģenta un ikviena mūziķa misija – mūziku atskaņot visur un katram!”