Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji.

Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni.

Orests: Es tagad domāju, kā lai šī filma sasniedz tos adresātus, kas varbūt spētu ieskatīties un saprast, ka tas ir par viņiem daudz vairāk nekā viņi varbūt vēlētos.

Marta Elīna: Es teiktu, ka šī ir tāda filma, kuru ir vērts visiem iet skatīties, pat ja pašam nav pieredzes ar vecāku sapulcēm. Man, piemēram, tādas nav, man ir tikai caur draudzenēm un kolēģiem un viņu stāstiem, bet man ir pieredze ar mājas sapulcēm, ar darba sapulcēm. Tās pamatproblēmas bieži vien ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tā ka es teiktu, ka jebkurš, kurš ir bijis kādā sapulcē, varēs te atrast kaut ko varbūt par sevi un, viennozīmīgi, par citiem. Vieglāk jau šajos tēlos ir pamanīt citus.

Orests: Šoreiz tas pat ir adresēts ne tik daudz klases audzinātājiem, kā, man šķiet, pašiem vecākiem. Pirmīt Maruta Rubeze man aizkadrā jautāja, vai es arī savulaik gāju uz vecāku sapulcēm – jā, es gāju, bet mēs gājām divatā ar dzīvesbiedri, jo tad bija smieklīgi.

Ja iet pa vienam, tad nav smieklīgi. Tad var arī vienā brīdī izlēkt pa logu aiz tā, kas tur notiek.

Druscīt jau tāda zvēru dārza sajūta ir. Es tiešām brīnos, ja tev pašai nav vecāku sapulču pieredzes, kā var tik ārkārtīgi precīzi nolasīt. Varbūt vienkārši ir jāpēta cilvēka daba?

Marta Elīna: Jā, un, protams, Lindas Rudens scenārijs. Kā viņa arī minēja, ka viņas mamma ir ilgstoši ir strādājusi skolā un arī strādā, tad viņa daudz ko ir uzķērusi. Bet tie tēli – viņi jau bija tik labi sarakstīti, ka mēs ar aktieriem viņus tikai tā aizvien apdzīvojām, un katram uzreiz radās tā sava asociācija. Es biju visiem uztaisījusi dosjē, kur ir viņu aptuveni mīļākā mūzika, profesija un vēl viss kas. Bildīšu moodbordi, lai var vieglāk iejusties. Varēja just, ka aktieri ļoti bija "paķēruši" to, kas tur ir iekšā. Man arī liekas, ka tas viss ir ļoti atpazīstami.

Orests: No vienas puses, varētu domāt, ka arhetipi, no otras – visi ir neticami dzīvi cilvēki. Tā tava cilvēku novērošana. Vai vari pastāstīt, kā tā notiek? Vai ir kāds īpašs mehānisms, kā tu skaties uz dzīvi sev apkārt?

Marta Elīna: Pārsvarā pa pilsētu es pārvietojos ar austiņām uz ausīm, tāpēc es bieži vien skatos uz dzīvi kā tādu mēmo kino vai videoklipu. Reizēm ir interesanti, ka tieši tādas fiziskas lietas, kas aktieriem ir ļoti noderīgas un ļoti patīk – tās var pamanīt, ja tu nedzirdi to, kā cilvēks runā, bet tu tikai redzi, kā viņš sēž, kā reaģē. Daudz izdara arī paši aktieri, man patīk ar viņiem ilgi runāt, bieži vien aizsūtīt kādas referenču filmas vai seriālus.

Man reizēm nav bail pārspīlēt, un tas komēdijā strādā, jo dzīvās sejas un dzīvās grimases jau ir tas, kas to nodod.

Vienkārši es pati zinu, ka no manas sejas pārsvarā var nolasīt visas emocijas, tāpēc ir labāk dažreiz zoomā būt bez kameras, jo es zinu – pat ja es nobolīšos vai nopūtīšos... Un šeit es teicu aktieriem: "Dariet to visu, un nevis tā pieklusināti, bet no sirds!".

*

"Vecāku sapulces" scenārija autore ir Linda Rudene, operators – Aigars Sērmukšs, komponists – Edgars Šubrovskis, montāžas režisors – Andris Grants, mākslinieks – Jānis Bijubens, kostīmu mākslinieces – Ieva Kauliņa un Jūlija Volkinšteine, grima māksliniece – Maija Gundare, filmas producenti – Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, izpildproducente – Ilze Krūmiņliepa.