No 3. līdz 18. augustam notiek jau 11. kamermūzikas festivāls “Satikšanās Saulkrastos”, šogad piedāvājot piecus notikumus. 3. augustā festivālu pie Sējas ozola atklāja pianists Rihards Plešanovs, 4. augustā bija iespēja doties 7 km garā pārgājienā uz Armanda Siliņa vokālās kamermūzikas koncertu "Dzīves iespējas" Dvēseļu kalnos smilts karjerā “Lilaste”, bet 11. augustā festivālu Saulkrastu Pēterupes evaņģēliski luteriskajā baznīcā turpinās "Perona kvartets". Izveidots Ģerģa Ligeti simtgades godināšanai "Hanzas peronā", tas turpina darbību ar jaunu programmu. Kvarteta pirmā vijole un festivāla mākslinieciskais vadītājs ir Konstantīns Paturskis, kurš sadarbībā ar kolēģiem - Alekseju Bahiru (vijole), Elīnu Adrianovu-Bahiru (alts) un Daci Zālīti-Zilberti (čells) atskaņos Ludviga van Bēthovena Stīgu kvartetu op. 95 faminorā “Serioso”, Aleksandra Pirumova Otro stīgu kvartetu, kā arī Latvijā pirmatskaņos Nīderlandē studējošās komponistes Annijas Anna Zariņas stīgu kvartetu Onwards.

Par jaunu koncertvietu meklēšanu un nu jau tradicionālajiem pārgājieniem, par Annijas uzmeklēšanu un viņas lomu skaņdarba iestudēšanā, par ierasto labdarības koncertu un saules pavadīšanu jūrā festivāla noslēgumā. Nedaudz ieskicējām arī Annijas šajā vasarā iespēto, studiju turpinājumu un to, cik svarīgi viņai dzirdēt savu mūziku Latvijā.

Annija Anna Zariņa: Šobrīd studēju Hāgas Karaliskajā konservatorijā, un darbs tika radīts jau pirms pusotra gada. Mums  piedāvāja projektu sadarbībā ar Amsterdamas stīgu kvartetu biennāli – rakstīt īsu darbu stīgu kvartetam, kuru iestudēja tādā darbnīcas kontekstā pusstundas laikā. Atskaņojums notika „Muziekgebouw”, bet Latvijā šī būs pirmā reize, tāpēc esmu ļoti priecīga.

Bet šeit, Latvijā, to atskaņos "Perona kvartets". Tas radās, ja nemaldos, "Hanzas peronā" Ligeti simtgadei.

Konstantīns Paturskis: Jā, tieši tā. Pagājušā gada beigās Miks Magone mani uzstājīgi uzrunāja iestudēt Ligeti stīgu kvartetu, par ko man sākumā bija lielas bažas, jo neticēju, ka to varēs īstenot. Kvartets nav vienkāršs, lai neteiktu vairāk. Taču mums diezgan veiksmīgi izdevās, turklāt kā jau nereti tādā intīmā žanrā kā stīgu kvartetā mūziķiem izdevās uzturēt labas attiecības arī pēc šī pasākuma. Domāju - kāpēc neturpināt un paskatīties, kas notiks tālāk?

Teicāt, ka Ligeti partitūra šķita liels izaicinājums, bet līdzās stāv Annija. Vai varat atklāt, kādas bija pirmās emocijas, saņemot Annijas partitūru, un saprotot, ka jūs būsiet pirmie skaņdarba lasītāji Latvijā? Pieņemu, ka vairums klausītāju Amsterdamā viņas kompozīciju nav dzirdējuši, tātad šī būs pirmā sastapšanās.

Konstantīns Paturskis: Pirmkārt, es gribētu dot padomu jaunajiem komponistiem. Iemesls, kāpēc es atradu Anniju kā komponisti, bija viņas brīnišķīgā mājaslapa, kurā var arī paklausīties viņas mūziku un atrodama kontaktinformācija. Tas mūsdienās ir ļoti praktiski atskaņotājmāksliniekam, sevišķi meklējot kādu jaunu, nezināmu komponistu, jo ir diezgan grūti atrast kaut ko, kas nav dzirdēts, ja tam nav pieejas.

Mājaslapas komponistiem, man liekas, ir brīnišķīgs medijs, kur mēs varam satikties un atrast viens otru, un atklāt jaunu mūziku.

Par kvartetu runājot, pirmais priekšstats bija audiāls, jo ieraksts bija pieejams mājaslapā. Mani lielākoties uzrunāja tas, ka šis kvartets ir ļoti kvartetisks, skaisti uzrakstīts un ērti spēlējams, tur ir tiešām daudzi no kvarteta kā ansambļa izteiksmes līdzekļiem un  krāsainība. Tas bija mans galvenais arguments, kāpēc es vispār izvēlējos Anniju uzrunāt un palūgt viņas atļauju to pirmatskaņot Latvijā. Kad ieraudzīju partitūru, es nepavisam nebiju vīlies, jo arī šajā ziņā ir ļoti patīkami, ka komponista rakstītais ir maksimāli skaidrs un nav nepieciešams katru piekto minūti zvanīt un jautāt: „Ko tu ar šo domāji?”. Mani pārsteidz, ka

Annija ir jauna komponiste un jau ar tik lielu cieņu gan pret savu mūziku, pret atskaņotājmāksliniekiem, pret visām detaļām, kas mums svarīgas, lai izprastu, kā tieši autors ir iecerējis. Laikmetīgajā mūzikā nav bieži tādu brīžu, kad viss ir skaidrs.

Annija, no kurienes tā skaidrība un stīginstrumentu jušana, tā ir intuīcija?

Annija Anna Zariņa: Es domāju, ka tā ir sadarbība ar mūziķiem. Tas noteikti ir būtiskākais. Šis gan bija pirmais kvartets, ko esmu komponējusi , bet pirms tam biju rakstījusi stīginstrumentiem citādos kontekstos. Es uzdodu daudz jautājumu. Es gribu atvieglot mūziķu dzīvi (smejas). Man ir svarīgi, ka, partitūrai nonākot pie mūziķa, lielākā informācija jau ir nodota. Protams, saruna vienmēr palīdz, bet es cenšos daudz par to domāt. Mūziķi ir tie, kas to palīdz realizēt.