No 9. līdz 11. septembrim Kuldīga kļūs par klavieru galvaspilsētu, jo pirmo reizi šeit norisināsies kas pilnīgi svaigs un pilnīgi jauns – festivāls "Kuldīga piano". Festivāla idejas autors un mākslinieciskais vadītājs ir pianists Dainis Tenis, vislabāk zināms kā grupas "Dagamba" dalībnieks. "Teikšu uzreiz – šis festivāls nav akadēmiskās jeb klasiskās mūzikas festivāls. Latvijā un vispār pasaulē ir ļoti, ļoti daudz klasiskās un akadēmiskās mūzikas festivālu, kas ir brīnišķīgi organizēti un lieliski apmeklēti. Kāpēc lai pie mums būtu vēl viens tāds pats? Ļoti gribu dzirdēt un redzēt, ka klavieres tiek spēlētas ne tikai akadēmiski, ne tikai klasiski.  Es pats esmu alternatīvās klavierspēles pārstāvis un tieši ar savu pēdējo albumu "Decoder" esmu sācis īstenot ļoti senu sapni – spēlēt neoklasiku, spēlēt savu mūziku neoklasicisma žanrā un ambientajā žanrā, šādā veidā parādot pilnīgi citu skanējumu," atzīmē Dainis Tenis.

Dainis Tenis: Mūsu festivāla galvenais mākslinieks ir itāļu izcelsmes pianists Fabricio Rats (Fabrizio Rat), kurš uzstāsies pasākumu norišu centrā "Vieta" jeb, kā mēs sakām, koncertangārā, un spēlēs tehnomūziku uz akustiska flīģeļa oriģinālmūziku no albuma La Machina.

Liene Jakovļeva: Tīmekļa vietnē Youtube redzams, ka Fabricio muzicē milzu stadionos ar gaismu šoviem.

Un viņš ir klasiski trenēts pianists, kurš festivālā spēlēs uz flīģeļa! Viņš ļoti daudz izmantos klavieru skaņas bez preparācijām, protams, šim visam komplektam, kā jau īstā reiva ballītē, nāks klāt bungmašīnas, analogie sintezatori un tamlīdzīgi. 

Viņš uz skatuves būs viens?

Jā, pilnīgi viens. Mēs visi, festivāla galvenie mākslinieki, uz skatuves būsim pilnīgi vieni, un spēlēsim klavieres pilnīgi neierastā, netradicionālā veidā.

Kāpēc tieši Kuldīga? Es minēšu: vai tur nav drusciņ sakars ar Dāvidu Kļaviņu?

To man ļoti daudzi jautājuši... Jā un nē. Ar Dāvidu Kļaviņu saistība tāda, ka mēs esam ļoti sadraudzējušies. Katrā koncertā cenšos izmantot tieši viņa klavieres – nevis tāpēc, ka viņš man ir labs draugs un es gribu, lai parādās viņa klavieres, bet mani tiešām ļoti, ļoti fascinē viņ aizveidotais Una Corda instruments. Man ļoti patīk intimitāte, ko uz flīģeļa pat ne tuvu nav iespējams panākt. Tāpēc savos koncertos izmantoju gan flīģeli, gan Una Corda. Bet, runājot par to, kāpēc Kuldīga… Kuldīga, manuprāt, ir ļoti līdzīga klavierēm kā instrumentam. Kuldīga ir ļoti sena pilsēta. Kā mēs zinām, arī klavieres ir ļoti, ļoti sens instruments, ja skatāmies, cik seni ir taustiņinstrumenti vēl pirms klavierēm. Šobrīd Kuldīgā nāk jaunas vēsmas, Kuldīgā ļoti daudzi jaunieši uzsāk biznesu, te ir ļoti daudz jaunu kvartālu, tiek atvērti industriālie kvartāli, kas savulaik bijuši pamesti, bet tagad tiek atjaunoti un tajos tiek ierīkotas kultūrvietas, satikšanās vietas. Tas mudināja saprast, ka festivāls jārīko Kuldīgā, jo šajā festivālā mūsu galvenais uzstādījums ir parādīt klavieres no pilnīgi citas puses – ar jaunu vēsmu, ar jaunu pieskārienu, ar jaunām idejām, ar, iespējams, kādam pavisam nedzirdētu skanējumu. Tieši tāpēc ir Kuldīga, kas, iespējams, reiz taps par klavieru galvaspilsētu.

Tad visupirms bija ideja tieši par Kuldīgu, vai vispirms tomēr bija ideja par to, ka klavieres jāparāda tik daudzveidīgā aspektā? 

Vispirms bija ideja: ļoti gribu dzirdēt un redzēt, ka klavieres tiek spēlētas ne tikai akadēmiski, ne tikai klasiski. Latvijā un vispār pasaulē ir ļoti, ļoti daudzi klasiskās un akadēmiskās mūzikas festivāli, kas ir brīnišķīgi organizēti un lieliski apmeklēti. Kāpēc lai pie mums būtu vēl viens tāds pats? Es pats esmu alternatīvās klavierspēles pārstāvis un tieši ar savu pēdējo albumu "Decoder" esmu sācis īstenot ļoti senu sapni – spēlēt neoklasiku, spēlēt savu mūziku neoklasicisma žanrā un ambientajā žanrā, šādā veidā parādot pilnīgi citu skanējumu.

Festivāla atklāšanas koncertā skanēs tavs jaunais albums, par kuru mēs pirms laiciņa arī runājam "Klasikā". 

Tas notiks pilnīgi jaunā kvartālā, Kaļķu ielas kvartālā, kuru savukārt ir veidojis un dizainējis man ļoti tuvs draugs – pirmā saruna par festivālu bija tieši ar viņu. Tā ir Kaļķu ielas koncertzāle.

Būs vēl citi draugi un domubiedri mūzikā. 

9. septembrī uzstāšos es pats ar savu koncertu "Decoder", 10. septembrī mums visas dienas garumā notiks meistarklases Latvijas mūzikas vidusskolu audzēkņiem, kuras vadīšu es, Raimonds Petrauskis un Fabricio Rats: mēs jauniešiem gribam parādīt alternatīvo klavierspēli. Mēģināsim parādīt, kā notiek komponēšana neoklasicisma stilā, kā ambientās mūzikas gadījumā klavieres pārvēršas par mirkļa instrumentu – ka tu noķer to mirkli. Fabricio parādīs, ko var izdarīt ar ritmiem un kā var preparēt klavieres, cik interesanti var dabūt elektroniskas skaņas no akustiskā instrumenta. Un Raimonds Petrauskis parādīs, ko nozīmē brīvā improvizācija uz klavierēm. Un bez šīm meistarklasēm visu dienu 10. septembrī mūsu festivāla meistarklašu jaunieši spēlēs Kuldīgā trijās lokācijās, kur mums būs novietotas tā saucamās pop-up klavieres. Tie būs tādi mikrokoncertiņi, lai Kuldīgā visu dienu skanētu klaviermūzika ārā, brīvā dabā. Pie Rātsnama jau šobrīd stāv klavieres, kuras mākslinieki Lindkvisti uztaisījuši par klavieru skulptūru. Alekšupītes labajā krastā tiks novietots pontons, kura iekšpusē stāvēs pirmās klavieres – tikko iebraucot Kuldīgā, tās pamanīs jebkurš. Trešās klavieres mums stāv Liepājas ielā, kura ir gājēju iela. Tur jau tagad notiek aktīva darbība – jebkurš var tām pieiet un spēlēt. Būs arī staigājošās trepes, kuras nosaucām par muzikālajām kāpnēm – tas ir tuvu pie Ventas rumbas. Būs vēl citas aktivitātes, bet vakarā galvenie mākslinieki mums ir Raimonds Petrauskis, kurš uzstāsies ar savu brīnišķīgo jauno programmu "Dziesmas bez vārdiem", kur viņš izpildīs Latvijā un pasaulē zināmas melodijas savā aranžējumā.

Un tā atkal ir kāda neparasta koncerta vieta. 

Runa ir par restorānu "Bangerts", kur daudzi uzstājušies. Tā ir zināma vieta Kuldīgā, kur cilvēki brauc meklēt mieru, atpūsties pie labas mūzikas, pavakariņot. (..) Bet 11. septembrī uzstāsies brīnišķīgais pianists Toms Mikāls, kur viņš savas improvizācijas arī mazlietiņ tādā džeza stilā, bet citā citā žanrā izpildīs uz una corda klavierēm 1905. gada parkā, un šis koncerts ir pieejams visiem klavieru mūzikas mīļotājiem bez maksas. Tajā pašā vakarā pulksten četros mums ir festivāla Galā koncerts, kur vārdu dodam festivāla meistarklašu jauniešiem, kur viņiem būs iespēja izvēlēties, vai viņi spēlēs uz flīģeļa, vai arī spēlēs Dāvida Kļaviņa Una Corda instrumentu. Tā kā, manuprāt, šis būs viens brīnišķīgs pasākums nedēļas nogalē.

Jums bija arī festivāla ieskandināšanas pasākums, kurā bija iekļauta diskusija par pianista profesiju. 

Diskusija beigās izvērtās garāka, nekā plānots. Mēs bijām trīs pianisti – katrs no savas jomas. Ar mani kopā šajā diskusijā piedalījās Edgars Cīrulis un Rihards Plešanovs. Edgars Cīrulis, protams, ir izcils džeza pianists, sarunā gan konstatējām, ka viņš sevi tā neuztver, bet viņš teica, ka tā esot vieglāk viņu definēt. Rihards Plešanovs savukārt runāja no akadēmiskā pianista skatījuma. Mēs visi trīs ļoti dabiski saplūdām mierīgā un brīvā sarunā un cilvēkiem vienkārši izstāstījām, kā tas ir – būt pianistam. Kā tas ir – no rīta piecelties un iesildīties vai neiesildīties, kāda ir sajūta, kad pēc nedēļas ir ļoti atbildīgs, liels koncerts, un kāda ir sajūta koncerta dienā, kad tev tūlīt ir jākāpj uz skatuves. Mani šokēja tas, ka mēs katrs radikāli citādāk to visu uztveram. Bija ļoti, ļoti interesanti! Rihardam Plešanovam piecas dienas pirms pasākuma ir vislielākās bailes, un tad, kad pasākums nāk tuvāk, viņam tās principā izzūd. Man ir tieši otrādi – piecas dienas pirms pasākuma ir miers, bet tas pazūd piecas minūtes pēc koncerta sākuma... Es uzkāpju uz skatuves, un vienmēr kā pirmos izvēlos atskaņot labi zināmus skaņdarbus, kuros ērti jūtos, jo man ir jātiek galā ar elementārām stresa situācijām. Vienmēr saka – tu jau esi pieradis, tev jau tik daudz koncertu. Bet tas nav arguments! Jo katrs koncerts ir pilnīgi atšķirīgs, katram koncertam ir savas sajūtas, savas emocijas. Svarīgi, kā esi izgulējies, vai esi paēdis, vai stresojis, vai zini programmu ļoti labi. Tur ir ļoti daudz faktoru, kas katru koncertu padara unikālu. Edgars par satraukumu neko neminēja, jo viņš jūtas diezgan brīvi. Diskusija bija brīnišķīga. Cilvēki pēc diskusijas teica, ka viņi bija plānojuši tikai paklausīties mazlietiņ, bet beigās piedalījās diskusijā ar mums kopā.