Sazināmies ar Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktori Solvitu Kresi, kura telefonintervijā no Venēcijas vēsta par Venēcijas biennāles atklāšanas ceremoniju.

"Situācija, protams, ir dīvaina: visur ir Ukrainas karogi un cilvēki visur piemin karu, un arī mēs savās atklāšanas runās visur pieminējām situāciju Ukrainā," atzīmē Solvita Krese. "Bet tā otra sajūta ir tāda, ka cilvēki ir noilgojušies pēc kopābūšanas, pēc satikšanās klātienē. Ir ļoti daudz cilvēku, kas ieradušies uz profesionālajām jeb "Preview days" - te ir mākslas profesionāļi, mediju pārstāvji, tāpēc ir ļoti pacilāta un priecīga sajūta, jo daudzi cilvēki nav tikušies nu jau gandrīz trīs gadus un valda tāds atkalredzēšanās prieks.

Protams, ir tāda jocīga sajūta - stāvot, atklājot izstādi un domājot, kā mēs tā varam darīt, ja šajā pašā brīdī iet bojā cilvēki Ukrainā... Bet no otras puses

mēs gribam mudināt cilvēkus domāt, ka māksla tiešām ir tāds ļoti jaudīgs līdzeklis, lai kaut kādā veidā pretotos tam visam - runātu par aktuālajām, sāpīgajām problēmām un neļautu šim karam pārņemt mūsu prātus tādā mērā, ka mēs kļūtu kā paralizēti un zaudētu kritisko domāšanu un spēju radīt.

Jāskatās, kā māksla var kaut kādā veidā palīdzēt, aktualizēt šo lietu un tiešām runāt universālā, visiem saprotamā valodā."

Venēcijas biennāle, kas šogad notiek jau 59. reizi, ir viens no svarīgākajiem pasaules notikumiem laikmetīgajā mākslā. Šogad tā notiks līdz pat 27. novembrim.  Latvija biennālē piedalās ar ekspozīciju "Selling Water by the River" ("Tirgot ūdeni upes malā"), ko veido starptautiski atzītais mākslinieču duets "Skuja Braden" sadarbībā ar kuratorēm Solvitu Kresi un Andru Silapēteri. Ekspozīcija reflektē par sadzīvošanas iespējām domstarpību plosītajā pasaulē un piedāvā iekļaujošas, dažādībai atvērtas sabiedrības vīziju.

Šī ir līdz šim vērienīgākā mākslinieču dueta "Skuja Braden" veidotā ekspozīcija, ko veido vairāk nekā 300 porcelāna darbu, no kuriem mazākais ir acs ābola izmērā, bet lielākais sver 1 tonnu.

Gatavojot šo ekspozīciju, mākslinieces ir bijušas ārkārtīgi rūpīgas, skrupulozas, darbīgas. (..) Kāds ir rezultāts, un kā vispār uz Venēciju aiztransportēt tik trauslu lietu kā porcelāns? "Pirms nonācām pie nosaukuma "Tirgot ūdeni upes malā", bija doma saukt šo paviljonu par "Pasaulīgo prieku dārzu". Mēs zinām, ka Hieronimam Bosham ir tāds darbs, kurš arī sastāv no neskaitāmām detaļām, kuras, aplūkojot tuvāk, tu atrodi kaut ko neparastu. Tieši tā ir ar mākslinieču radīto paviljonu, Tajā ir vairāk nekā trīssimt darbu, kas tapuši dažādos laika posmos, daudzi darbi ir tapuši īpaši Venēcijas paviljonam, un te pilnīgi var redzēt, ka skatītājs var paņemt dažādus aspektus no šī darba - var vienkārši virspusēji tīksmināties par šo filigrāno formu un neticamo meistarību, jo porcelāns ir diezgan sarežģīts un trausls materiāls, kurā strādāt.

Katru reizi var "piezūmot" un atrast arvien jaunu figūriņu vai seju un priecāties par to, bet var arī meklēt dziļāk un ieraudzīt tās references un atsauces, kas ir mākslinieču darbos, jo mākslinieces atsaucas gan uz savu privāto telpu, biogrāfiju, gan viņu paviljonā ir daudz atsauču uz feminisma idejām, LGBT Plus problēmām un arī visām šīm norisēm, kas pašreiz notiek pasaulē - uz pasaules krīzēm.

Pāri visam ir budisma miers - lai tas ūdens, par ko runā jau izstādes nosaukums, ir kā iekļaujošs spēks, kas arī saistās ar feminisma idejām, sievietes būtību - kā iekļaujoša, mierīga plūsma, kas iet pāri visām atšķirībām un veido mums kaut kādu kopīgu savienojumu, kurā mēs visi kopā varam dzīvot. Bet, ja tu jautā, kā mēs atvedām to visu - bija traka tā pakošana un vešana. Bet nu - saplīsa tikai daži darbi. Iespējams, tos būtu iespējams salīmēt, restaurēt. Bijām nobijušies, ka būs vēl trakāk, bet nu - izdevās visu atvest gandrīz neskartu!"

Stāstot par Venēcijas biennāles ģeogrāfisko un arhitektonisko izvietojumu, Solvita uzsver: "Mums ir ļoti paveicies, ka jau kopš 2013. gada esam Arsenālā - pirms tam bijām pilsētā. Un te nu ir tā, ka visi, visi, kas iet uz biennāli, mūs pamana un ierauga. Jo parasti dinamika ir tāda, ka vienu dienu cilvēki velta, skatoties izstādes biennāles dārzos, bet otru dienu pavada, skatoties Arsenāla izstādes, bet trešajā dienā skatās to, kas vēl nav paspēts. Un tikai pēc tam, ja paliek laiks, iet uz pilsētu paskatīties pārējos paviljonus, kas izkaisīti pilsētvidē.

Mēs noteikti esam pamanīti un ieraudzīti, un vakardien tā uzmanība, kas mums tika veltīta - tas bija vispār neticami! Bija tik daudz žurnālistu, tik daudz ārzemju institūciju pārstāvju un dažādu mākslas interesentu. Tas bija negaidīti. Esmu veidojusi vairākus paviljonus Venēcijas biennālē, un šī bija kā kulminācija - tik liela uzmanību mūsu paviljonam nekad nav tikusi veltīta. Tā ka mēs esam trāpījuši desmitniekā!

Vēl varētu piebilst, ka ir šī galvenā izstāde, kas piedod toni visai biennālei, un mēs jau bijām sākuši strādāt pie savas ekspozīcijas, kad tika paziņota izstādes galvenā tēma - "Sapņu piens", kas vedina domāt par sirreālisma saknēm. Iedvesmas avots ir sirreālisms, un tas tiek izvērsts, domājot par pasaules pašreizējo situāciju. Šajā lielajā izstādē 80% mākslinieku ir sievietes. Kad izstaigāju šo lielo izstādi, sapratu, ka mūsu paviljons ir kā turpinājums šai izstādei. Mēs esam trāpījuši visās tēmās, kas tiek paceltas. 

Un arī materialitāte. izstādē ir daudz marginālo mākslas izpausmes veidu vai lietišķā māksla - kā tekstils, keramika, kas tiek saistīti vairāk ar sievietes praksi - ka sieviete vairāk nodarbojas ar mājas sajūtu. Mūsu paviljons arī ir veidots pēc mājas principa - esam mēģinājušas iedzīvināt mākslinieču māju Venēcijā. Tur ir gan guļamistaba, gan virtuve, gan lielais galds, gan vannas istaba, gan studija. Uz lielā galda ir politiskā zona, kur ir saliktas visas tās keramikas lietas, kas atsaucās uz pasaules krīzi. Bet Putina vāzi mēs esam vienkārši nogrūduši zemē no galda, viņš guļ zem galda, pastumts zem vēstures un politikas galda, un viņam no mutes veļas ārā miroņgalvas. Tā kā mēs ļoti konkrēti paužam savu attieksmi. Ceru, ka tas varbūt darbojas kā tāds pareģojums, ka Putins pēc brīža gulēs zem vēstures galda. (..) Man liekas, ka mūsdienās māksla vairs nevar stāvēt malā. Man jau liekas, ka mūsdienās jebkurš pilsoniskas iniciatīvas akts, arī mākslinieks, kurš rāda savus darbus publikai publiskā telpā, ir politisks. Tu vienkārši ieņem pozīciju, un nostājies vienā vai otrā pusē."

Vairāk - ierakstā.