"Esam trīs brāļi, brālēns un Remī, kurš gan nav mūsu asinsradinieks, bet ir draugs jau tik daudzu gadu garumā, ka arī viņu uztveram gluži kā ģimenes locekli. Mūs vieno cieša saikne un domāju, ka to jūt arī klausītāji. Esam lieli, skaļi vīri, mums patīk sadarboties ar publiku, uzrunāt klausītājus, patīk dzīvīgums uz skatuves, vēriens un prieks. Gribam radīt tādas atmiņas, kas paliek prātā un ilgi neaizmirstas!" Tā par piecu multiinstrmentālistu grupu "Le Diable à Cinq" no Kanādas saka tās dalībnieks Ēloa Ganjons-Saburēns (Éloi Gagnon-Sabourin), kurš grupā dzied un spēlē taustiņinstrumentus. 

Grupa "Le Diable à Cinq", kura Pasaules mūzikas festivāla "Porta" ietvaros 27. jūlijā uzstāsies Kuldīgas Pils parkā, bet 28. jūlijā - fon Stricka Villā Rīgā, šovakar uzstājas Londonā, bet sarunai ar "Klasiku", kas notika "Zoom" platformā, šorīt bija gatavs tieši Ēloa Ganjons-Saburēns, kurš intervijā Ievai Zeidmanei atklāj, kā un kāpēc grupa sākusi darboties, kādi ir plusi, muzicējot kopā ar brāļiem, brālēnu un bērnības draugu, un atceras, kā bērnībā ģimenes saietos akordeonu spēlējis viņa vectēvs...

Ēloa Ganjons-Saburēns: Šobrīd daudz ceļojam, mūsu turnejā ir daudzas valstis, un pagaidām mums veicas labi. Bija koncerts Spānijā – ļoti jauks koncerts, sanāca daudz klausītāju, laiks bija ļoti karsts. Tagad esam Londonā, tad dosimies uz Baltiju, lai turpinātu mūsu turneju.

Ieva Zeidmane: Atskaņojat gan tautas mūziku, gan pašu komponēto?

Jā, kad sākām darboties kā grupa, atskaņojām galvenokārt aranžējumus tradicionālām melodijām no Kvebekas, no UtAaue (Outaouais) reģiona, kas ir netālu no Kanādas galvaspilsētas Otavas, bet Kvebekas pusē, tātad zemes franču pusē. Bet, kad sākām ieskaņot albumus, tad rakstījām dziesmas arī paši. Un šobrīd lielākā daļa mūzikas ir mūsu pašu oriģinālkompozīcijas, bet tekstus gan aizgūstam no tautas dziesmām, gan arī radām paši, reizēm papildinām tradicionālos tekstus, dažreiz tie ir reālistiskāki, citreiz tajos ir vairāk fantāzijas, bet mēs arī vēlamies pievērst uzmanību nozīmīgiem mūsu puses ļaudīm, tāpēc reizumis rakstām dziesmas par viņiem.

Cik lielā mērā tas, ko šobrīd darāt uz skatuves, sakņojas jūsu bērnībā? Varbūt varat padalīties ar kādām spilgtām bērnības atmiņām?

Grupu "Le Diable a Cinq" vieno ģimenes vēsture. Grupā darbojamies trīs brāļi, mūsu brālēns un mūsu bērnības draugs. Bet grupa tapa, pateicoties mūsu onkulim, kurš lūdza mūs izveidot kādu priekšnesumu ģimenes saietam. Tas bija pirms astoņiem gadiem un toreiz mēs izvēlējāmies tradicionālu repertuāru, kas bija labi zināms cilvēkiem, kas Kvebekā klausās tautas mūziku. Sākumā veidojām šīm melodijām aranžējumus, atskaņojām ģimenes pasākumā, mums ļoti patika un sākām spēlēt kādā vietējā bārā un katru reizi pēc uzstāšanās cilvēki mūs lūdza spēlēt vēl, aicināja mūs piedalīties kādos citos pasākumos. Tad nu pamazām sākām komponēt arī paši un ierakstījām arī grupas pirmo albumu. Tātad visa sākums un pamats bija ģimene.

Runājot par bērnības atmiņām, mums ar brāļiem tās ir kopīgas, jo Fēlikss grupā spēlē akordeonu, bet Samuels – bandžo.

Atceros mūsu vectēvu, kurš mazliet spēlēja akordeonu. Viņš prata nospēlēt tikai kādas četras tautas melodijas, un vienmēr Ziemassvētkos vai Vecgada vakarā, vai kādos citos pasākumos, kad ģimene sanāca kopā, visi manam vectēvam vienmēr lūdza, lai viņš spēlē akordeonu.

Vectēvs bija visai kautrīgs vīrs, tās četras dziesmas, ko prata nospēlēt, viņš bija iemācījies kaut kad jaunībā. Pēc tam viņam bija daudz jāstrādā un nebija vairs laika mācīties kaut ko jaunu. Bet ģimenes un draugu kopīgajos pasākumos vienmēr prasīja, lai vectēvs spēlē, un tie bija ļoti priecīgi brīži. Tādas ir manas atmiņas, kas saistītas ar tautas melodijām.

Darboties grupā un būt uz skatuves kopā ar tik tuviem radiniekiem ir viegli? Tas palīdz vai arī traucē?

Domāju, ka mūsu gadījumā tas palīdz. Esam trīs brāļi, brālēns un Remī, kurš gan nav mūsu asinsradinieks, bet ir draugs jau tik daudzu gadu garumā, ka arī viņu uztveram gluži kā ģimenes locekli.

Mūs vieno cieša saikne un domāju, ka to jūt arī klausītāji. Kā skatāmies cits uz citu, kā reaģējam uz to, ko otrs dara, cik labi saprotamies, tas ietekmē arī mūsu muzicēšanas stilu – tas ir ļoti dinamisks, mēs sadarbojamies ar publiku, mūsu koncerti ir ļoti krāsaini, dzīvi, mēs daudz kustamies, reizēm arī uzdejojam ar skatītājiem.

Un, protams, tādā atraktīvā silā savstarpējai sapratnei ir ļoti liela nozīme. Mēs jau iepriekš neko neiestudējam, neprātojam, ko darīsim tajā vai citā dziesmas posmā, mēs vienkārši sadarbojamies cits ar citu. Ģimenes saites palīdz arī, radot dziesmas – acumirklī saprotam viens otru, uztveram otra domu. Zinām, kas kuram padodas labāk, piemēram, Semjuels raksta dziesmu tekstus kopā ar Anrī Mišelu, bet Remī sacer melodijas, reizēm Remī ar Semjuelu sadarbojas kāda teksta radīšanā, bet Fēlikss vienmēr pieskata, lai mūsu repertuārā ir arī kādas tautas melodijas. Katram ir savas stiprās puses, ko labi izmantojam grupā, radot spēcīgu enerģiju. Un šī dinamika atspoguļo to, kas mēs esam.

Viss vecais atkal ir jauns – tā raksturots viens no jūsu albumiem. Vai šis aspekts jums arī ir svarīgs – saglabāt senās tradīcijas, piešķirot tām mūsdienīgas vēsmas?

Tā nav gluži mūsu misija.

Patiesībā mūsu grupai nav tādas konkrētas misijas vai viena moto, kā dēļ mēs būtu sākuši darboties. Kā jau teicu, impulss bija ģimenes svinības, mums patika kopā muzicēt, mēs turpinājām spēlēt, sākām paši radīt dziesmas, jo mums pašiem tas patīk.

Protams, mēs katrs grupā ienesam arī kaut ko savu, jo mēs klausāmies atšķirīgu repertuāru, mums arī mūzikā katram ir sava pieredze. Anrī Mišels daudz spēlējis rokgrupās, tāpat arī es. Remī universitātē mācījies spēlēt fidli - spēlējis gan tradicionālo mūziku, gan džezu. Mums katram ir atšķirīga pieredze, bet mēs visi kopā atskaņojam tautas mūziku, jo ar tās palīdzību cilvēkus ir viegli vienot. Tautas mūzika ir pieejama plašam cilvēku lokam, tā ir mūzika ikvienam, vismaz mēs to tā uztveram. Šis aspekts ir mūsu dzinulis uz skatuves un arī tad, kad radām paši savas melodijas. Mēs gribam radīt atmiņas: lai cilvēki, klausoties  mūsu dziesmas, labi pavada laiku kopā. Tāpēc varu teikt, ka šo atmiņu dēļ mēs darbojamies. Jā, mēs kaut kam senam piešķiram mūsdienīgas krāsas, bet tas nav mūsu pašmērķis vai misija. Mums vienkārši patīk senām dziesmām piešķirt mūsu ietekmi, tādējādi radot kaut ko jaunu. 

Ar jūsu mūziku un albumiem saistās tādi spēcīgi simboli: velns, vētra, uguns. Vai nemaz neesat romantiķi?

Varbūt arī esam romantiķi, tikai paši to nezinām...

Domāju, ka noteicošais ir fakts, ka mūsu tradicionālajā kultūrā svarīgi ir šie spēcīgie simboli, kā, piemēram, velns. Ir lieli svētki, visi sanāk kopā, labi pavada laiku, ir vareni piedzīvojumu stāsti. Tās ir raksturīgas iezīmes Kvebekas mūzikā.

Mēs arī paši esam lieli, skaļi vīri, mums patīk sadarboties ar publiku, uzrunāt klausītājus, patīk dzīvīgums uz skatuves, vēriens un prieks. Gribam radīt tādas atmiņas, kas paliek prātā un ilgi neaizmirstas.

Kā veidojat programmas? Parasti ir kāda vienojošā tēma vai vienkārši atskaņojat to, kas dotajā brīdī vislabāk iederas?

Cenšamies, lai koncertam ir vienots plūdums. Arī albumā gribam, lai ir balanss starp seno un jauno, gluži kā pirms brīža jau runājām. Gribam, lai ir tēmas vai dziesmas, kas saistītas ar senākiem laikiem, bet tās klausoties cilvēki varētu sajust saikni paši ar savu būtību. Tajā pašā laikā gribam arī kādas laikmetīgākas melodijas, kādu aktuālāku tēmu, ko varam ievīt mūsu dziesmu tekstos. Varbūt tas uzrunās kādus jaunākās paaudzes klausītājus. Svarīgi, lai repertuārs būtu labi sabalansēts, lai tas būtu dzīvespriecīgs, izklaidējošs.

Vienas programmas laikā izstaigājam vairākus ceļus – sākām spēcīgi, lai cilvēki saprot, kas mēs esam, uztver mūsu enerģiju, tad varam piedāvāt kaut ko mazliet romantiskāku, kādus liriskākus, rāmākus brīžus. Un tad atkal kaut ko spēcīgu, aicinot cilvēkus iesaistīties, dejot kopā ar mums.

Parasti ir kāda līnija, kas visu sasaista kopā, tam nav noteikti jābūt tekstam vai stāstam. Tas drīzāk ir efekts, kādu vēlamies sniegt mūsu klausītājiem. Tā veidojam programmas.

Jūs esot multiinstrumentālisti. Vai esat skaitījuši, cik daudzus instrumentus spēlējat?

Visi kopā? Kāju bungas, taustiņinstrumetnus, basu, ģitāru, fidli, mandolīnu, bandžo, akordeonu, bet vairākus instrumentus spēlē vairāki mūziķi, domāju, ka kopumā ir kādi divpadsmit mūzikas instrumenti, ko viena koncerta laikā spēlējam.

Šķiet, ka jums svarīgi, lai koncerti rada prieku. Ko jūs gribētu vēlēt klausītājiem, kas Latvijā nāks uz jūsu koncertiem?

Lai klausītāji ir atvērti un gatavi aktīvi iesaistīties mūsu koncertā.

Bieži mēs aicinām, lai cilvēki ceļas kājās, dejo. Kvebekā mums ir daudz dziesmu tādā jautājumu-atbilžu formā. Es gan nezinu, vai daudzi cilvēki šeit sapratīs dziesmu tekstus, jo tie ir franču valodā, bet reizēm jau kādām zilbēm ir iespējams piedziedāt līdzi, var saprast to nozīmi. Tas vienkārši koncertus padara dinamiskus.

Mēs vēlamies, lai cilvēki iesaistās, nevis ir tikai pasīvi klausītāji. Ar tas nav slikti, tikai mēs gribam, lai klausītāji koncertu izbauda par visiem 100 procentiem, lai viņiem ir jautri. Tāpēc esiet gatavi dziedāt līdzi, plaudēt un dejot. 

Paldies par sarunu, lai jums veiksmīgs koncerts Londonā un tiekamies Latvijā!

Paldies! Ar nepacietību gaidu, kad būsim Baltijā, mēs visi Latvijā un pēc tam arī Igaunijā būsim pirmo reizi. Gaidām un gribam dalīties mūzikā!