Zviedru ērģelnieku un komponistu Hansu-Ūlu Eriksonu Latvijā pazīst daudzi. Pirmo reizi viņš šeit ieradās 1989. gadā,lai piedalītos Starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā Rīgas Domā. Kopš tā laika mākslinieks ir  viesojies Latvijā vismaz sešas reizes, kaut gan vārds “viesojies” ir visai neprecīzs viņa darbības raksturotājs.

Interese par mūsu zemi, tās ērģeļmākslu, vēsturiskajiem instrumentiem un kultūras norisēm vienmēr izpaudusies konkrētā darbībā – aicinot sev līdzi  zviedru ērģeļbūves speciālistus un restauratorus, apelējot pie kultūras ministru sirdsapziņas par daudzu vēsturisko instrumentu bēdīgo stāvokli Latvijā, rīkojot meistarklases J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem un talantīgākajiem no viņiem dodot iespēju papildināt savas zināšanas Zviedrijā. Profesora audzēkņu vidū ir arī  šobrīd Zviedrijā dzīvojošā ērģelniece Ligita Sneibe.

 Neviena viesošanās Latvijā nav bijusi līdzīga citai, jo mākslinieks  programmas izvēlē vienmēr meklē jaunas krāsas, lai sagādātu prieku publikai.

Šoreiz Hansa-Ūlas Eriksona radošajā plānā bija ne vien koncerts Rīgas Domā 29. jūnijā, bet arī Ugāles baznīcā pie 17. gadsimta senā instrumenta, ko viņš pats dēvē par īstu dārgumu. Ugālē 1. jūlijā notiks gan meistarklases, gan arī koncerts, kurā mākslinieka sniegumā skanēs  J.S. Baha „Ērģeļu grāmatiņa” (Orgelbüchlein). Savukārt jau svētdien Hanss-Ūla Eriksons sēdīsies pie Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas varenā instrumenta.

     Vaicāts, kāpēc viņam tā rūp Latvijas vēsturisko ērģeļu likteni , mākslinieks atzīst: „Mēs visi esam brāļi un māsas ap Baltijas jūru, un šajā nemierīgajā laikā vēl jo vairāk piedzīvojam, cik svarīga ir mūsu vienotība. Vēsturiskie instrumenti ir būtiska Latvijas kultūras mantojuma daļa, un uzturēt to pienācīgā kārtībā nozīmē stiprināt savus pamatus, savu  kultūru un identitāti.”