21. februārī Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē Valsts akadēmiskais koris "Latvija" diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos Emīla Dārziņa 150. gadskārtai veltītu koncertprogrammu “Es zinu, kā roze plaukst”, kurā iekļautas visas 17 komponista kordziesmas a cappella, tām mijoties ar komponista Edgara Cīruļa fantazijām par Dārziņa solodziesmu tēmām. Tās kopā ar Edgaru atskaņos dziedātāja Kristīne Cīrule, basists Staņislavs Judins un sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko. Koncertprogrammu caurvīs aktieru Ģirta Ķesters, Artūra Skrastiņa un Mārtiņa Meiera lasījumi par Emīla Dārziņa dzīvi.

Ar diriģentu Māri Sirmo un džeza pianistu un komponistu Edgaru Cīruli tikās Inta Zēgnere.

Māris Sirmais: Šogad, kad svinam Emīla Dārziņa 150 gadu jubileju, man likās - mums vienkārši tas ir jādara, nav variantu. Ja varu likt atskaites punktus savai dzīvei, pirmkārt, tā ir Dārziņskola, kopš 4. klases esmu mācījies skolā, kas nes šī komponista vārdu. Esmu tā paaudze, kas vēl rudeņos gāja uz Mārtiņa kapiem apkopt Emīla Dārziņa kapavietu. Es esmu tā paaudze, kas ir dziedājusi nevis Doma, bet Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī, un man šķiet, ka

man jau kopš bērnības, apzināti vai neapzināti, ir empātija, kā tas varētu būt visai latviešu inteliģencei, ņemot vērā viņa Dārziņa īpašo un traģisko dzīvesstāstu.

Tā ir īpaša pievienotā vērtība, attiecībā uz šo komponistu un cieņu pret viņa mūziku, un visu, ko viņš ir darījis savā īsajā dzīves posmā.

Pirms desmit gadiem, Dārziņa 140. jubilejā, mēs pirmoreiz ar Valsts kori konstatējām, ka neviens nav ierakstījis albumu, kurā būtu apkopotas visas Dārziņa kordziesmas. Man kā profesoram, strādājot Mūzikas akadēmijā, ļoti bieži uzplaiksnī jautājumi par to, kā tad tur ir - vai notis ir pareizas, vai vārdi ir pareizi - tad sapratu, ka vienreiz jāpieliek tam visam punkts, un mēs ar Valsts kora bibliotekāri Daci Dreimani veicām milzīgu darbu. Viņa sameklēja visas materiālu kopijas, lai veidotu hronoloģisku katras dziesmas stāstu. Tad redzam, kas ir noticis ar šīm dziesmām, šiem tekstiem, ar nošu kļūdām, un tā ir milzīga mape, kurā apkopots viss, katra dziesma.

Ir ļoti daudz nošu eksemplāru no mazajām brošūriņām līdz lieliem izdevumiem, kas radīja neizdzēšamu pieredzi un zināšanas, attiecībā uz Dārziņa mantojumu.

Līdz ar to, mēs pirms desmit gadiem izdevām Dārziņam veltītu albumu, kurā beidzot ir apkopots viss, ko viņš rakstījis korim. Protams, mums ir tā lielā priekšrocība - Valsts koris ir lielākais profesionālais kolektīvs Latvijā, un mēs varējām pilnvērtīgi nodziedāt arī vīru kora dziesmas, kuru skaitliski Dārziņam ir par vienu vairāk kā jauktā koru dziesmu. Mēs zinām, ka viņam ir viena sieviešu kora dziesma, bet padomju laikos kāds skolotājs atrada un pierādīja, ka kāda šūpuļdziesma esot Emīla Dārziņa dziesma, līdz ar to šobrīd var uzskatīt, ka Dārziņam ir divas sieviešu kora dziesmas.

Pirms desmit gadiem piedzīvojām brīnišķīgu koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur kopā ar Egilu Siliņu, kurš dziedāja solo dziesmas, izdziedājām visu Dārziņa korim radīto repertuāru.

Edgars Cīrulis: Mana pirmā reakcija uz aicinājumu bija ārkārtīgas bailes, šaubas un šoks, vai es spēšu šo ārkārtīgi svarīgo uzdevumu izpildīt cieņpilni, ar pietāti un pareizi, un autentiski, nepazaudējot savu balsi, bet arī respektējot Emīla Dārziņa mūziku. Es tiku pāri šīm pirmajām emocijām un sapratu, ka tas obligāti jādara. Šis ir vislabākais veids, kā augt man kā komponistam un aranžētājam - smelties iedvesmu no manām tuvākajām un tiešākajām saknēm.

Kas var būt vēl tuvāks kā cita latviešu komponista mūzika, kas ir nākusi caur ļoti spēcīgu prizmu - laiks, kurā viņš dzīvoja, viņa mūziku piesātināja, katra nots ir uzlādēta ar šo spēcīgo laika garu.

Lasot tekstu un iepazīstoties ar mūziku, man tas bija milzīgs pārbaudījums - saprast, kuras robežas drīkst pārkāpt un kuras nedrīkst. Pirmo lasījumu veica Kristīne, mana sieva, jo viņa šo tekstu dziedās. Ne visas dziesmas, kuras izvēlējāmies, ir rakstītas sieviešu balsij, bet mēs izvēlējāmies tās, kas teksta ziņā visvairāk atbilst un kuras Kristīne var laist caur savu personību, lai tas liktos pareizi. Tas bija diezgan brīvs uzstādījums no Māra puses - beigās nonācām pie sešām dziesmām. Ne visas no tām ir vispazīstamākās, ir daži apslēptie dārgumi, kurus man izdevās ieraudzīt un transformēt. Ilgu laiku domāju par to, ko es darīšu ar šīm dziesmām, kā to pareizi nosaukt, un priekš manis tā bija fantāzija -

ceļš uz šīm dziesmām, paturot tekstu nozīmi, melodisko materiālu un emocionālo lādiņu, bet ļaujot dziesmām caur zemapziņas procesiem atklāties caur jaunu muzikālo materiālu tam apkārt.

Es dziesmas pat izcēlu ārpus harmoniskā konteksta un ļāvu tām būt kā tautasdziesmām, un tad ļāvu to pirmkodolam iemiesoties jaunā muzikālajā materiālā. Tad mēs uzaicinājām Kasparu Kurdeko un Staņislavu Judinu, kas ir izcili improvizatori - tad šis materiāls tiek iemiesots arī caur viņu personīgo prizmu, kas nozīmē, ka tās aranžijas vai fantāzijas būs īstā laika kopdarbs. Daudz no tā, ko dzirdēsim, notiks caur impulsu, dzīvu, emocionālu atskaņojumu. Kā ūdens nopulēja akmeni, paverot oli, tā mēs atradām melodijas pilnīgi nesalaužamo kodolu, un [sapratām, kā] mēs to varam iedzīvināt ar savām personīgajām vīzijām.

22. februārī koncerta ierakstu varēs skatīties LTV.