Tiekamies ar mūzikas vēsturnieku, enciklopēdiskām zināšanām (un tas izpaudīsies arī sarunā) apveltīto Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas dibinātāju un ilggadējo tā vadītāju ar sapni par neatkarīgu Mūzikas muzeju Latvijā - Elmāru Zemoviču. Latvijas svētku dienā - 18. novembrī - viņš saņems Triju Zvaigžņu ordeni.

Sarunā ar Ilgu Augusti par to, kā saņemta ziņa par ordeņa piešķīrumu, par dzinuli, kas 85. dzimšanas dienu šogad nosvinējušajam mūziķim neļauj sēdēt mierā, bet pētīt mūzikas vēsturi un izdot grāmatas. Elmārs Zemovičs stāsta par unikālākajiem eksemplāriem un atradumiem viņa izveidotajā vēsturisko mūzikas instrumentu kolekcijā, par attieksmi pret Rakstniecības un Mūzikas muzeja topošo ēku Mārstaļu ielā un  pašreizējo darbu pie kataloga „Mūzikas instrumentu būvētāji un meistari Latvijā”.

Elmārs Zemovičs:

"Es neesmu pieradis dzīvot pagātnē, vienmēr vairāk esmu skatījies tikai uz priekšu, varbūt tāpēc man arī laimējies nodzīvot garu mūžu.

Ko varu pateikt par ikdienu? It sevišķi kā nodaļas vadītājam muzejā tā nav bijusi viegla – administratīvā darbība, plāni, atskaites un tā tālāk. Bet lēni un neatlaidīgi tas viss ir tapis. Darbu muzejā būtībā iesāku viens pats, un gadu gaitā izveidoju nodaļu ar 13 darbiniekiem. Tad nāca sliktie laiki, kad vajadzēja visu optimizēt, un atsevišķa mūzikas nodaļa vairāk nepastāv, pastāv apvienota literatūras un mūzikas nodaļa. Viss ir sašaurināts, samazināts, un nācās iet pensijā, ko padarīsi. Bet pa vidu es arī vadīju ekskursijas, mēs intensīvi vācām ziņas, kur varētu būt kādi mūzikas instrumenti. Man bija nodibināti kontakti ar visiem mūzikas instrumentu meistariem, kas savā laikā strādāja filharmonijā. Viņi man vienmēr pastāstīja – tur es redzēju tādu un tādu instrumentu, citur vēl tādu. Mēs sākām likt sludinājumus, un uz tiem bieži vien atsaucās. (..)

Man intereses vienmēr ir bijušas stipri paplašinātas. Savulaik pirku ļoti daudz grāmatu par Latvijas mākslu. Ne tikai Latvijas, es visai pasaules mākslai esmu izgājis cauri.

Tas ir kā sagatavošanās posms muzeja darbībai, jo mans uzskats ir, - lai pilnvērtīgi strādātu šādu darbu, ir jābūt ļoti plašam redzeslokam par vispārējām kultūras norisēm pasaulē, Latvijā, lai būtu skaidrība. Vienu laiku gāju interesējos par porcelānu, traukiem. Sāku domāt, vai nevajadzētu sākt krāt porcelānu, bet ātri vien nonācu pie domas – manta nospiež dvēseli. Labāk zināšanas un gudrību krāt, bet ne mantu. Tas ir arī izziņas process, un tas ir ļoti interesants process. Tas ir kā detektīvā – visu laiku kaut ko meklēt, urķināt, kur tas ir, kas tas ir, kad tas bija."

E. Zemovičs 26 gadus bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra obojists, daudz spēlējis kamermūziku. 20 gadus skolotjis jaunos obojistus J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet no 1987. gada Rakstniecības un mūzikas muzejā bija Mūzikas nodaļas dibinātājs un ilggadējs vadītājs. Viņa pētnieciskā darba rezultātā ir tapušas vairākas grāmatas: “Simfoniskā koncertdzīve Jūrmalā līdz 1940. gadam” (2017), “Trīs Rīgas simfoniskie orķestri” (2018), “Koncertdzīve Jelgavā 1920-1940” (2020), “Muzikālā Latvija attēlos. Orķestri, diriģenti, solisti” (2020). Elmāra Zemoviča, hronista un mūzikas vēsturnieka, veikums ir tik nozīmīgs, ka vēl vairākas pētnieku paaudzes to varēs izmantot arī turpmākos pētījumos.