"Klasikā" tiekamies ar pasaulslaveno latviešu operdīvu Elīnu Garanču, un sarunas epicentrā ir Elīnas un maestro Raimonda Paula rūpīgi gatavotā un klausītāju ilgi gaidītā koncertprogramma "Ja tevis nebūtu..."

Programma tapusi par godu maestro 85. jubilejai un bija ieplānota jau šī gada janvārī, bet pandēmijas dēļ koncerti tika pārcelti. Nu tie notiks 23. un 24. jūlijā, turklāt 

24. jūlija koncertu "Klasika" piedāvās izbaudīt tiešraidē!

Koncertos piedalīsies arī kameroķestris Sinfonietta Rīga ar Normundu Šnē pie diriģenta pults un instrumentālā grupa Raimonda Macata vadībā.

"Tikšanās ar Garanču ir ļoti gaidīta, tie ir kā svētki. Pirmajā daļa būs vairāku speciāli Garančai rakstītu dziesmu pirmatskaņojumi. Izcilo latviešu dzejnieku darbus meklējām gan kopā, bet ir arī tādi, kurus jau biju nolūkojis pats, domājot par Elīnas balsi," atklāj Raimonds Pauls. Koncerta otrajā daļā iekļautas dziesmas no kinofilmām un teātra izrādēm ar Paula mūziku.

Elīna Garanča preses konferencē / foto - Zane Bitere, LETA

Inta Zēgnere: Ļoti liels prieks satikties ar jums studijā – beidzot klātienē. Iepriekšējā reizē telefoniski sazinājāmies no Milānas La Scala, kas 7. decembrī atklāja sezonu ar zvaigžņu Galā koncertu, kurā trīs zvaigznes pārstāvēja Latviju. Atceros, toreiz teicāt, ka, lūk, šis lielais Galā pasākums ar visām zvaigznēm un situāciju, kurā atrodamies, līdzinās olimpiskajām spēlēm, kad peldētājiem lielajām sacensībām jāgatavojas pašiem savā vannas istabā. Tad nu gribu vaicāt, cik lielā mērā situācija ir mainījusies un vai beidzot mēs varam runāt par plašākiem ūdeņiem?
 
Elīna Garanča: Mēs ļoti ceram, ka varam runāt – vismaz par mūsu koncertu, kas tagad paredzēts kopā ar maestro Paulu un notiks skatītāju klātbūtnē, kas ir ārkārtīgi aizraujoši. Bet tā nav teātra pilnā kapacitāte – protams, ierobežojumi joprojām pastāv, pamazām sāk parādīties informācija par atkal jauniem iegrožojumiem, jo sāk izplatīties vīrusa jaunais variants.

Es tiešām visus aicinu vakcinēties, jo tikai tā mēs varam doties uz priekšu un ļaut lielai sabiedrības daļai atgriezties un pastāvēt.

Protams, mēs, mākslinieki – ne tikai dziedātāji, bet visi, kas muzicē, visi, kas strādā kopā lielākā grupā, esam atkarīgi no tiem, kas to godprātīgi izdara [vakcinējas].

Vēl joprojām nav simtprocentīgas brīvības, vēl joprojām nav tā gara lidojuma, ka zini – vari pilnvērtīgi uzkāpt uz skatuves, redzēt pilnu zāli un pilnībā atdoties mūzikai un klausītājiem.

Visas tās deguna bakstīšanas, pārbaudes, mūžīgie testi un kontroles, un arī tad – ej nu sazini, kā tu kurā valstī iebrauksi vai neiebrauksi. Tas viss sarežģa līdz šim ļoti izlutināto dzīves stilu.

Jā, ļoti žēl par "Aīdu", par jūsu Amnerisas lomu – tāda blakne šim gadam bijusi. Taču galu galā bija Kundrija "Parsifālā"!

Pamazām sāku domāt – acīmredzot kādam ir lielāks plāns attiecībā uz manu Amnerisu. Jo sev biju nolikusi slēptu plānu: ja kādreiz nodziedāšu Amnerisu, dziedāšanu varētu arī beigt, jo man šī loma ir absolūtais Olimps...

Tas ir visaugstākais kalns, kurā pati gribu uzkāpt. Bet kaut kā izskatās, ka vai nu liktenis, vai Dieviņš, vai sakritības, vai vīrusi – vienalga, kas –, izdomājis citu plānu un kaut kā vienmēr man atceļ to Amnerisu, lai vēl pa starpām padziedu ko citu. Varbūt tā to uz visu jāskatās.

Interesanti... Atradu, ko jūsu mamma Anita Garanča ir teikusi šajā sakarā. "Daudzi prasa, kāpēc Elīna nedzied Amnerisu Džuzepes Verdi "Aīdā". Nošu ziņā viņa to var nodziedāt kaut vai tagad, bet es uzskatu, ka vēl nav pienācis laiks. Tas pienāks, bet vēl jāpaciešas. Ja viņa sāks dziedāt tādas lomas, pazudīs tas, par ko visa pasaule ir sajūsmā. Viņas brīnišķīgās augšējās notis, vieglums un dzidrums balsī, un es viņai iesaku to saglabāt pēc iespējas ilgāk."

Mammai izrādījusies simtprocentīga taisnība! Viņai tiešām bijusi simtprocentīga taisnība, to es jūtu arī tagad, dziedot arvien dramatiskāku repertuāru. Protams, milzīga nozīme ir tehnikai – ko tu vari izdarīt savā ķermenī, kā tu vari iedarbināt savus muskuļus, elpu, visu savu fizisko kapacitāti, lai pasargātu divas mazās balss saitītes.

Bet nevaru atkārtoties tik ļoti daudzas reizes – godīgi sakot, man vienkārši apnika tās daudzās lomas, kuras dziedāju jau gadiem ilgi. Sapratu, ka man no tām jāatvadās un jāmeklē jauni horizonti, jaunas iespējas sevi izpaust un mazliet arī pabikstīt uz priekšu, jo es vienmēr to latiņu ceļu augstāk, nekā konkrētajā mirklī varu – lai tiešām ir, uz ko tiekties.

Mēs runājām par tām zālēm, kas joprojām nav pilnas, par testiem un pārbaudēm. Tomēr publika atgriežas koncertzālēs. Man bija liels prieks būt Budapeštā, kur bija "Karmenas" koncertuzvedums. Tas bija pavisam nesen. Kur "Karmena" ir ceļojusi šādā koncertversijā?

Biju iesaistīta divos blokos:

no sākuma bija trīs izrādes Neapolē – 40 grādu karstumā, nenormālākajā mitrumā.

Faktiski tas bija gandrīz iestudējums –

dziedājām, dejojām un kustējāmies, un karstums bija tāds, ka sviedri tecēja gar uzacīm un pēc tam garām apakšveļai pa kāju lejā un gribējās ik pa laikam tos notraust, lai acīs neietek. Kad diriģents ar savu zizli pameta roku uz priekšu, šļakatas vien pašķīda.

Tas bija tiešām liels pārbaudījums.

(..) Pēc tam kopumā braucām uz trim dažādām vietām – Ungāriju, Slovēniju un Serbiju. Bija brīnišķīga publika, trīs dažādi orķestri. Tas bija iespaidīgi, bet arī ļoti, ļoti nogurdinoši, jo katru reizi bija jāmēģina ar šiem cilvēkiem. Bet publika nāca – ļoti daudzas valstis sejas masku ziņā izturējušās diezgan brīvi. Diemžēl var dzirdēt, ka visur atkal parādās jauni ierobežojumi. Piemēram, Zalcburga pateica, ka viņi simtprocentīgi noslogos skatītāju zāli, bet visiem būs jāveic testi, lai būtu drošības garantija. Protams, ir prieks, ka cilvēki nāk – var redzēt, ka ne tikai mēs, mākslinieki, esam noilgojušies, bet arī publika.

Kad redzi, kādas emocijas no šiem cilvēkiem nāk, kad viņi izdzird pazīstamās melodijas, kad skatās uz dzīvu dziedātāju un sajūt enerģētiku, kas nāk no skatuves, mēs kā tādas sausa siena gubas uzreiz aizdegamies no tās enerģijas, kas nāk no skatītājiem...

Domāju, lai kā mūs visi – reizēm ļoti nepatiesi un neattaisnoti – cenšas ierobežot, domāju, ka māksla kaut kādā formā izdzīvos, tai vienkārši ir jāizdzīvo, jo tā baro mūsu iekšējo pasauli, mūsu psiholoģiju, emocionālo bagātību, gara piepildītību. Nu, nevar visi sēdēt mājās pie datora un būt gandarīti par dzīvi un tās kvalitāti!

Elīna Garanča un Malkolms Martino Latgales vēstniecībā "Gors" / foto no Latgales vēstniecības "Gors" arhīva

Jutāmies ļoti lutināti, piedzīvojot jūsu kamermūzikas koncertus Liepājā un Latgales vēstniecībā "Gors". Kādi ceļi tagad ir šai kamermūzikas programmai?

Šī programma jau izskanējusi diezgan daudzās vietās. Pirms "Gora" to biju dziedājusi gan Vīnes Musikverein, gan Berlīnē. Kamermūzikas vakari ir mana koncertu kalendāra neatņemama sastāvdaļa – katru gadu man ir vismaz pieci līdz astoņi kamermūzikas koncerti, kas ir ar klavierēm. Parasti tos mēģinu salikt vienā plānojumā, lai nebūtu jālēkā starp izrādēm un koncertvakariem. Kamermūzika man ir ļoti tuva. Protams, šis repertuārs ir absolūti neizsmeļams, bet es vienmēr mēģinu ieklausīties sevī – kādas emocijas un pārdomas manī mīt, ko gribētu ar šīm dziesmām uzrunāt, kāda ir vizuālā informācija, jo es, piemēram,

kamermūziku – dziesmas – redzu bildēs: tie var būt momentuzņēmumi, tās var būt eļļas gleznas, mazas skices vai fotogrāfijas. Tāds dzīves pieredzes salikts albums, kas ar dziesmām jāapraksta.

Gatavoju, protams, arī jaunu repertuāru. Pēc koncertiem ar Raimondu Paulu būs Rikerta dziesmas kopā ar Kristianu Tīlemani un "Vīnes filharmoniķiem". Septembrī klausītājiem jāatdod parāds – pārceltais koncerts no pagājušā gada Riharda Štrausa dziesmām. Iespējams, arī jaunas Rahmaņinova dziesmas vēl piemācīšos klāt. Nākamajos gados ir daudzas ļoti skaistas jaunas operpartijas – Adriana Lekuvrēra, pieķeršos arī Venus partijai Vāgnera operā "Tanheizers". Man piedāvā dziedāt arī "Valkīrā" Friku Milānas La Scala. Un, protams, vairākas reizes dziedāšu arī "Donā Karlosā" un tā tālāk...

Koncertprogrammas "Ja tevis nebūtu" ģenerālmēģinājums / foto - Kristaps Kalns

Melnā maize, saulrieti un laika mašīna

Jūs sakāt, ka kamermūziku redzat bildēs, skicēs, gleznās. Kādus attēlus redzat, sadarbojoties ar maestro Raimondu Paulu? Jo koncerta pirmā daļa jau faktiski būs kamermūzika.

Jā, pirmā daļa, jo īpaši ar Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša vārdiem, ir momentuzņēmumi no Latvijas – no Latvijas ainavām, Latvijas kinofilmām.

Tās ir izjūtas kā iekožoties melnajā maizē, sēžot Daugavas krastā, skatoties Baltijas jūras saules norietā. Tā ir latviešu sievietes iekšējā dzīve.

Belševica daudziem zināma kā sarežģīta dzejniece, kuras dzejā ir ļoti dziļas un smeldzīgas stīgas. Manuprāt, tieši dziedot vai runājot šo dzeju, jānotiek dažiem triecieniem dzīvē, lai pa īstam to varētu izprast un iedziļināties. Vismaz man ir tāda sajūta. Vācietis, protams, ir ārkārtīgi dažāds, sākot no "Astoņiem kustoņiem" līdz fantastiskākajām rindām, kas aizved tevi uz kādu trešo pasauli... Otrā daļa, kas ir teātra un kino mūzika – tie ir momentuzņēmumi no manas bērnības, no manas jaunības – tas ir Nacionālais teātris, Dailes teātris, dažādas estrādes, izbraukumi ar aktieriem, arī kora dziesmas. Tie ir tādi momentuzņēmumi bērnības albumam no pavisam, pavisam maziem gadiem, no "Knīpām un knauķiem", kuros es ļoti gribēju dziedāt, bet mani nelaida, līdz "Meža gulbjiem".

Elīnas vecāki - Jānis un Anita Garanči ap 1989. gadu / foto no personīgā arhīva

Kāpēc nelaida?

Varbūt toreiz [mamma] domāja, ka mazam bērnam tas sabojātu balsi. Arī aktīvā koncertēšana un pārbraucieni, skolas iztrūkšana, sacensības - [vecāki] varbūt uzskatīja, ka bērnam jāizdzīvo sava bērnība bez skatuviskās pieredzes. Tagad, paskatoties atpakaļ, domāju – mammai bija taisnība. Bet Raimond Pauls – viņš katram no mums asociējas ar kaut ko citu. Man Pauls ir teātris, teātra smarža.

Un ir tik jocīgi – atgriežoties Nacionālajā teātrī, paejot garām dežurantam un pakāpjoties pa dažām trepītēm uz augšu vai uz leju, nāsīs iecirtās precīzi tieši tā pati smarža, kas bija pirms divdesmit pieciem, trīsdesmit pieciem un četrdesmit gadiem. Tas ir tik ļoti, ļoti specifiski un īpatnēji – tajā mirklī ieslēdzas absolūtā laika mašīna!

Atceros, par "Baltajām paslēpēm" anotācijā tika rakstīts tā: "Viņam ir astoņdesmit, viņai – uz pusi mazāk. Un viņi satiksies "Baltajās paslēpēs" uz Nacionālā teātra skatuves." Pagājuši pieci gadi. Kāda šoreiz ir jūsu satikšanās?

Ļoti emocionāla. Šim koncertam mums bija vēl lielāka iecere – bija paredzēts, ka tas būs ar lielo simfonisko orķestri, ar maestro Marisu Jansonu – bija paredzēts patiešām milzīgs trijstūra projekts. Bet dzīve izdara savas korekcijas, un cerams, ka Maestro no augšas ar vienu aci paskatās, kā mums te iet.

Domāju, mums abiem ar maestro Paulu šis koncerts ir vajadzīgs, lai mēs kaut ko noslēgtu. Jo pirmajā koncertā kaut kā itin kā pietrūka – es pati kaut ko neuzdrošinājos, varbūt vienkārši nebija pareizais laiks.

Gribēju sasniegt kaut ko operā, nodziedāt savas nospraustās virsotnes un tad pievērsties tā sauktajam vieglajam žanram.

Bet šobrīd, dziedot un ielaužoties lielajā repertuārā, domāju – nē, kāpēc jāgaida, kad vairs nevarēšu dziedāt operas? Tas jādara paralēli, lai nebūtu tā – kad nu nevar vairs padziedāt operu, tad lien vieglajā žanrā. (smejas)

Man pašai sev gribējās pierādīt – ja arī aktīvi darbojos paralēli, varu paveikt arī kaut ko pavisam savādāku. Tas bija milzīgs sapnis, ka daudzas Maestro teātra dziesmas izskan orķestra skanējumā. Vokālā potenciāla kapacitāte man, protams, ir savādāka nekā aktieriem, jo esmu profesionāla dziedātāja, līdz ar to gan melodijas vadība, gan intonācijas, dinamika – esmu trenēta tam, lai to varētu izdarīt. Raimondam Paulam, domāju, gribējās ko tādu piedzīvot – ar operistisko balss kvalitāti.

Un mums abiem vienkārši šķiet, ka ar tiem astoņdesmit pieciem un četrdesmit pieciem kaut kam ir jānoslēdzas, lai būtu gandarījums, ka patiešām esmu izdziedājusi viņa mūziku tādā salikumā, kā man savulaik gribējās un kā es par to sapņoju.

Man ir tāda sajūta, ka viņam ir līdzīgi.

Kad apstājas laiks

Toreiz jūs sacījāt – "mēs ļoti bijīgi un kautrīgi viens otru klausījāmies, bet bija brīži, kad vienkārši apstājās laiks".

Jā, tā bija un tā vēl joprojām ir. Tāpēc, ka

maestro piesitienā ir kaut kas mūžīgs... Īpaša enerģija un noslēpums, netverama laika kontrole – maestro apsēžas pie klavierēm un ar savu būtību, savu piesitienu apstādina laiku. Un tev atliek vien tam atdoties un sekot.

Tādas ir manas izjūtas. Nezinu, kā ir viņam, kad viņš mani pavada. Man ir ārkārtīgi patīkami, ka šīs dziesmas rakstītas tieši man – maestro man jautāja par diapazonu, iespējām, kopā izvēlējāmies arī dzeju.

Tā apziņa, ka šis lielais cilvēks kaut ko uzrakstījis tieši man – tas ir neizsakāmi emocionāli piepildoši! Protams, ir arī milzīga atbildība, tai pašā laikā – arī neaprakstāma brīvība, ko nevar salīdzināt ne ar ko.

Tā ir mana interpretācija, mana saprašana. Jā, maestro piemīt kas ļoti īpašs, ļoti liktenīgs, vienreizējs un absolūti neatkārtojams...

Elīna Garanča un Raimonds Pauls preses konferencē / foto - Zane Bitere, LETA

Kā risinās sadarbības process mēģinājumu laikā?

Nu, mēs viens otru regulāri velkam uz zoba (smejas). Maestro vēl preses konferencē teica, ka es it kā turpinot mammas līniju – tāds viegls, ironisks cinisms...

Maestro jau arī ir slavens ar savu humora izjūtu. Mēs piespēlējam viens otram.

Izstāstu, kāda ir mana bilde konkrētajai dziesmai, maestro iesāk, un tad, vedot balsi, frāzi vai vārdus, dažreiz saku – man liekas, ka vajadzētu nedaudz ātrāk vai maigāk, ka to un to akordu vajadzētu plūstošāku, vai varbūt vajag noraut un nocirst kaut ko. Maestro piemīt nepārspējamā iespēja improvizēt jebko, jebkad, jebkurā stilā un katru reizi būs savādāk. Katrreiz tā dziesma skanēs savādāk. Un – ja esi brīvs atdoties, tad tiešām var sanākt kaut kas ļoti īpašs un negaidīts.

Koncertprogrammas "Ja tevis nebūtu" ģenerālmēģinājums / foto - Kristaps Kalns

Pirmā ir intīmā daļa. Pēc tam pievienojas orķestris Sinfonietta Rīga un Raimonda Macata grupa, skan aranžējumi...

Mums ir dažādi aranžētāji. Katrā no viņiem var dzirdēt savas nianses. Dzirdot stīgas, manī ieskanas citi toņi, jo tas ir mans – tas, pie kā esmu pieradusi. Savukārt sitaminstrumentu ritms jebkuram cilvēkam izsauc zināmas trīsas – domāju, ja ir kāds pilnīgi nevaldāms spēks mūzikā, tad tas ir ritms – vienalga, vai tā ir popmūzika vai klasiskā mūzika, teātra vai kino mūzika. Tur bez šī elementa neiztikt. Arī Raimonda Macata grupas pieredze ļauj tai piespēlēt jebkam, jebkur, jebkā.

Pirmajā mēģinājumā, atzīšos, ceļi trīcēja un bija saspringums... Vēl aizvien traki sāp kāju muskuļi. Jo – lai visas situācijas radītais stress nekristu uz balsi, pleciem vai muguru, nosūtīju to uz ceļiem un kājām, un tagad grūti pa trepēm uzkāpt, nokāpt un apsēsties, jo vienkārši sāp. (smejas)

Bet ir, protams, ļoti patīkami atskatīties un redzēt, ka cilvēki ir tik pozitīvi, iedrošinoši un [atdevīgi] strādā šim projektam. Un, protams, arī maestro Šnē, kas sev raksturīgajā vēsajā mierā saliek punktiņus tur, kur tie nepieciešami, un ir pilnībā gatavs man palīdzēt.

Mūzu mūzas brīnišķīgās kleitas

"Baltās paslēpes" iedzīvinātas albumā. Vai ir doma, ka arī šo notikumu varētu fiksēt tā, lai pēc tam cilvēki varētu to turēt savās mājās, klausīties, varbūt arī paskatīties ierakstu?

Šos koncertus piektdien un sestdien filmēs Latvijas Televīzija un rādīs kaut kad rudens pusē. Un no šiem diviem koncertiem kopā tiks lipināts materiāls, lai patiešām kaut kas paliek vēsturei.

Savukārt "Klasikai" liels prieks par to, ka sestdienas koncertu piedāvāsim tiešraidē un pēcāk – ierakstā. Te mēs arī interviju varētu beigt, bet tā nebūs! Jo ir vēl tāda ļoti svarīga nianse kā jūsu vizuālais tēls. Tik skaisti ir jūsu zīda tērpi... Vai varat sniegt komentāru par šo vizuālo brīnumu?

Tiešām brīnums (smejas). Austrijā nu jau divpadsmit gadu garumā – faktiski trīspadsmit, jo pagājušogad mums diemžēl to neiznāca īstenot – tiek rīkots festivāls "Garanča un draugi". Un Austrijā savā ziņā esmu reklāmas seja vienas kosmētikas firmas produktiem, kas saistīti ar ķīniešu tradicionālo medicīnu – tiek ražota sievietēm un vīriešiem domāta kosmētika.

Un ir viens jauns serbu dizainers Niko Niko, kurš mani reiz redzējis koncertā uz skatuves un bijis pilnīgi beigts... Tagad viņš mani sauc par "mūzu mūza", runā diezgan lauzītā angļu un vācu valodā, bet nu – esmu viņam iedvesmas avots, un viņš man gatavo kleitas...

Un vēl – Austrijā un arī citās zemēs parādījusies interese par tāda veida dokumentālo kino, kas atspoguļo to, ko māksliniekam nozīmē atrasties karjeras krustugunīs. Filmēšanas grupa mēģina izskriet līdzi mākslinieku aktivitātēm un, protams, mēģina to visu pārvērst arī par šovu instagramam un feisbukam – šai mediju pasaulei, kas nav gluži mana. Bet nu – ja ir kāds, kas visu laiku baksta un fotografē, lai nu būtu – es pati par to pat neiedomātos. (smejas) Viņiem ir ideja veidot dokumentālu materiālu par to, kā mūsdienās zvaigznes dzīvo un izdzīvo, cik tas ir laikietilpīgi un enerģiju zogoši – uzstāties, apkalpot daudzus medijus un īstenot arī citas nianses, lai vispār tevi kāds ievērotu. Arī par to, cik ātri zvaigznes uzplaukst un pēc tam nokrīt, un kā vispār izdzīvot – šobrīd turklāt arī kovidlaikā.

Tā nu Niko Niko atbrauca ar kādām astoņpadsmit kleitām, un ik pa laiciņam starp mēģinājumiem fiksi uzraujam jaunu kleitu mugurā, noskrienam lejā pa trepēm, uztaisām foto un atkal skrienam tālāk. (smejas) Tas ir tāds eksperiments.

Bet man, protams, ir ļoti patīkami, jo pirmām kārtām man atkrīt problēma skriet un meklēt kaut kur kleitas pašai vai meklēt kādus dizainerus – lai arī Niko Niko nedaudz pārspīlēti visu redz. (smejas) Bet nu – viņš ir neizsakāmi sirsnīgs cilvēks, darbojas ar mūzikliem un visādiem popmūzikas dziedātājiem un nu savu ampluā paplašinājis uz operu – viņš veidojis kostīmus ne tikai man, bet arī Annai Ņetrebko un vēl dažiem citiem dziedātājiem.

Kas būs nākošā operas skatuve, uz kuras kāpsiet?

Nākamā operas skatuve būs Vīne. Tā būs debija Frančesko Čilleas operā "Adriāna Lekuvrēra" iestudējumā – dziedāšu princeses Buijonas partiju. Pēc tam braukšu uz Berlīni, piedalīšos Kamila Sensānsa operas "Samsons un Dalila" iestudējumā, kurā jau nodziedāju pirmizrādi. Janvārī paredzētas vairākas Maskanji operas "Zemnieka gods" izrādes Cīrihes operā. Pēc tam braukšu uz Metropoles operu Ņujorkā, kur viņiem pirmoreiz būs "Dona Karlosa" franču versijas iestudējums. Atkal jāpārmācās, bet neko tur nevar darīt. Gara izrāde ar pieciem cēlieniem franču valodā... Bet nu – interesants uzdevums. Protams, mūsdienu situācijā ir jautājums, kas vispār Amerikā notiks – ir "kovids", parādījušās arī vīzu problēmas – ir ļoti šaubīgs viss šis pasākums.

Ļoti daudziem māksliniekiem no Eiropas atteikta iebraukšana Amerikā. Ir ļoti daudz kas izmainījies, vairs nav kā agrāk. Arī man, kad pieteicos vīzai, prasīja par manu profesionālo izglītību – vai vispār esmu mācījusies, kur esmu mācījusies un cik ilgi mācījusies. Nu, ļoti jocīgi...

Bet nu – tā ir jaunā realitāte, kas mums, māksliniekiem, pašlaik nolikta priekšā.

Koncertprogrammas "Ja tevis nebūtu" ģenerālmēģinājums / foto - Kristaps Kalns

Bet uz tik bēdīgas nots mēs nedrīkstam beigt sarunu! Vēl viens jautājums par Deilu Foundlingu. Nesen mums bija tikšanās ar Pjotru Bečalu – viņš stāstīja, ka Deils bijis viņa pedagogs un arī jums viņa kontaktus iedevis – vai šie kontakti tiešām nodibinājušies?

Jā, Deils nu jau vairāk kā piecus gadus ir mans vienīgais pedagogs, kurš atdevis man ticību pašai sev, kurš atvēris man dramatisko repertuāru, Vāgneru ieskaitot.

Kurš beidzamo piecu gadu laikā bijis klāt visās manās vissvarīgākajās debijās, ar kuru es regulāri, arī kovidlaikā, tikos un strādāju. Un tiešām – kamēr nekas nekur nenotika, naktīs vienkārši strādāju pie savas tehniskās varēšanas. Visu šo mēnešu laikā esam ļoti, ļoti aktīvi strādājuši, kas man devis milzumlielu sirdsmieru un paļaušanos, jo zinu – ja nu kas, uz tehniku varu paļauties.

Deils ir holandietis, braukā pa visu pasauli, pašlaik ir apprecējies un dzīvo Madridē. Viņam pietrūkst jūras, un es viņu vilināju, lai brauc vai nu uz Rīgu vai Malagu. Viņš nekur nav oficiāli piesaistīts – darbojas kā brīvskolotājs, kurš brauc glābt tos, kuriem to vajag un kad vajag.

Esmu ļoti priecīga par šo brīdi, kurā varējāt uzkavēties šeit, Klasikas studijā. Ļoti gaidīsim tikšanos Nacionālajā teātrī, kur savulaik notika jūsu pirmā uzstāšanās – jau bērnībā, vai ne?

Jā, man tolaik varēja būt gadi pieci... Tāpēc šie koncerti ir pilnīgā laika mašīna!

Vēl vakar starp mēģinājumiem gājām ēst pusdienas kafejnīcā – visa bilde acu priekšā: izrāde "Princis un ubaga zēns", aktieri un pirmizrādes ballīte, kurā aizmigu uz dīvāna – viss bija piepīpēts zils, burtiski stāvošs gaiss, visi svinēja, atmiņā vēl mazais lodziņš, pa kuru izsniedza ceļakāju – tas viss kaut kā ir ļoti emocionāli pašlaik...

Kad šos koncertus nodziedāšu un nodziedāšu arī Zalcburgā, kad būs tās divas nedēļas atvaļinājuma – tikai tad vispār pa īstam varēšu sakārtot visu to, kas ar mani tagad notiek emocionāli.

Jo atbildība ir ļoti liela, bet tīri intuitīvi jūtu - šis posms man ir ārkārtīgi nepieciešams.