Elīna Garanča: Savā dziļākajā būtībā nāku no kamermūzikas tradīcijas

10. oktobrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un 13. oktobrī Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē pirmoreiz koncertē izcilā dziedātāja Elīna Garanča. Tandēmā ar skotu pianistu Malkolmu Mārtino tiek atskaņota kamermūzikas programma ar Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova darbiem. Pēc Londonas Vigmora zālē, Ņujorkas Kārnegija zālē un cituviet aizvadītiem koncertiem šogad abu mūziķu sadarbība vainagojusies ar kopīgu mūzikas albuma ierakstu, kas Deutsche Grammophon paspārnē iznāks gada nogalē.

Gundas Vaivodes sarunā ar Elīnu – par izjusto Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars”, koncertiem Covid krustpunkta pilsētās Itālijā un nenotikušajām lomām, par šībrīža īpašo atdevi koncertos un kritikas nozīmi, par unikālo sajūtu, muzicējot kopā ar Malkolmu Mārtino, par Šūmaņa vokālo līniju, Brāmsa mūzikas upi un Rahmaņinova divām paralēlajām straumēm - kristālzilo un duļķaino, par operpolitiku Francijā un politiski ekonomisko diktātu mākslas režijā.

Elīna Garanča:

„Kamermūzika ir ļoti intīms pasākums, ir vajadzīga atmosfēra. Visi mani albumi ir atspoguļojuši manu iekšējo pasauli.

Tagad, īpaši brīvmāksliniekiem, tam ārprāta  skrējienam un nebeidzamajam viesuļvirpulim tika pielikts punkts. Un tieši kamermūzikai ir vajadzīgs šis klusuma un miera periods, lai varētu tajā iedziļināties un lai nebūtu tā, ka starp operizrādēm pēkšņi mēģinātu kļūt intīmi un ar klavieru divvientulību kaut ko uzburt. Arī no Deutsche Grammphone netika izrādīta tāda interese par šāda veida albumu. (..)

„Ar visu cieņu pret studijām, tā tomēr nav mana vide, jo mēs esam akustiskie mākslinieki, kam ir vajadzīgs cilvēks.

Man ir viņš jāredz, jājūt, man ir jāsaņem enerģija un dzīvajai matērijai jābūt acu priekšā. Protams, bija brīži, kad mēs bijām izmisuši, vīlušies, dusmīgi, satraukti, un neziņa ir tas, kas visvairāk tracina. Bet arī tam jau esmu tikusi pāri, mēģinu uztvert to, ka ir tā kā ir. Un, ja paskatāmies atpakaļ vēsturē, tad domāju, ka arī mūsu gadījumā pāris vai trīs gadi būs nepieciešami.”