Biedrības "Latvijas Mūzikas informācijas centrs" (LMIC) paspārnē esošā Nacionālā skaņu ierakstu kompānija "Skani" šogad svin jau desmito gadskārtu.

Ar LMIC direktoru Egīlu Šēferu runājam par kompānijas pirmsākumiem, ražīgāko laiku, jau iespēto, mākslinieku lielo interesi, spēju balansēt starp latviešu vecmeistariem un tikko radītiem jaundarbiem, sadarbību ar mūzikas skolām, kā arī interesi par "Skani" albumiem arī tālās un eksotiskās valstīs.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Tavam lolojumam – Nacionālajai ierakstu kompānijai "Skani" – aprit desmit gadi. Ja savirknē to, ko "Skani" ir izdarījusi, tad bez jūsu pienesuma Latvijas mūzikas kopaina un iespēja, ko par Latvijas mūziku var uzzināt visā pasaulē, būtu krietni, krietni nabadzīgāka un blāvāka. Par ko tev pašam vislielākais gandarījums?

Egīls Šēfers: Patiešām – it kā tikai desmit gadi, bet, paskatoties katalogā, redzam, ka kopš 2014. gada klajā nākuši 116 jauni albumi. Mazajai Latvijai un mazajai komandai, kas darbojas pārsvarā tikai ar Kultūrkapitāla atbalstu, tas ir diezgan ievērojams rezultāts. Ja savulaik, meklējot latviešu mūziku, lielākoties to varēja atrast katalogos, bibliotēku ierakstos un platēs, tagad jau mēs sākam dominēt ar saviem ierakstiem. Ja gribat dzirdēt latviešu mūziku, tad arvien ticamāk un ticamāk, ka to atradīsiet mūsu ierakstu namā.

Vai tevis minētajā albumu skaitā ietilpst arī digitālie albumi? 

Jā, turklāt

veselu virkni digitālo albumu izdevām kopā ar Latvijas Radio 3 "Klasika", kad svinējāt 25 gadu jubileju. Bet kopumā digitālie albumi ir apmēram  ceturtā daļa no visa. Pārsvarā tie ir fiziskie albumi, un īstenībā šī jau būtu plašāka saruna – kādēļ fiziskais formāts vēl aizvien ir nozīmīgs un, kā rāda pēdējās tendences, pat nozīmīgāks nekā digitālais.

Bijušas intervijas, kurās tu neesi slēpis: nu jau jums ir uzkrājies labs atskaņotājmākslinieku pulks, kas varbūt gribētu kaut ko ieskaņot, bet gluži tā nav, ka jau rīt jūs varētu kādu aicināt uz albuma ieskaņošanu un pēc tam izdošanu. Kāda šobrīd ir situācija? Vai mākslinieku interese joprojām ir tikpat liela interese?

Interese ir, mūziķi nāk un darbojas, un veidojas pat tāda maza rinda. Neatsaku nevienam, jo mūsu prioritāte ir jebkāda latviešu mūzika, kas nav ieskaņota, un tas ir mūsu pamatuzdevums – to darīt pieejamu klausītājiem. Nevaru šķirot – viens autors ir labāks nekā cits, un vēl aizvien lielākā daļa – kādi astoņdesmit procenti – latviešu komponistu darbu nav ieskaņoti. Neapartais lauks vēl ir milzīgs! Ja nāk mūziķi ar šo darbu ieskaņošanas piedāvājumu, esmu ļoti atsaucīgs. Un ir ļoti, ļoti patīkama tendence, ka paši mūziķi par to arvien vairāk domā.

Pēdējā laikā vēroju: ja agrāk bija tā, ka mūziķis nāk un saka – es gribētu ieskaņot Rietumeiropas komponistu darbus, jo tie man labi padodas, tad šobrīd – pat nezinu, vai tā ir ģeopolitiskā situācija vai tā vispār mums tāda patriotisma atmoda, kas arī mūziķos radījusi šo sajūtu, ka – ko gan citu es kā latviešu mūziķis spēlēšu, ja ne latviešu mūziku? Vai arī – kurš gan cits to spēlēs, ja ne es?

Tā ka tiešām – mūziķi nāk pie manis un man pat nav viņiem jāstāsta, ko varētu no latviešu komponistu darbiem spēlēt: viņi paši nāk ar idejām, veidojam koncepciju kopā, liekam kalendārā iekšā un darām. 

Un otra pozitīvā lieta – ka arvien plašāk arī mūziķi paši atrod atbalstu, tai skaitā ārvalstīs, šo projektu realizēšanai: atrod sponsorus, atrod ierakstu kompānijas, un bieži vien ir tā, ka viņi pie mums atnāk jau ar gatavām fonogrammām: mēs veicam tikai kaut kādas korekcijas un veicam izdošanas darbu.

Tas darbs ir ļoti plašs, ļoti dažāda veidos.

Un pietiks vēl ilgam, ilgam laikam.

Jā, domāju, ka savā dzīvē nevarēšu to visu izdarīt! (smejas) Ja jauno komponistu mūziku mēs lielākoties spējam notvert un arī paši komponisti ir aktīvi, tad ar klasiku tas lauciņš ir ļoti neaparts – gan mūzikas ierakstu jomā, gan arī nošu jautājumā, un tas ir nākošais aktuālais jautājums, ar ko saskaramies: piemēram, izdodam kādu Lūcijas Garūtas, Jāņa Ivanova vai Marģera Zariņa darbu, šis darbs aiziet pasaulē, kritiķi to pamana, uzraksta slavinošus vārdus, cik tā ir pasakaina mūzika un kāpēc mums tā nav bijusi zināma, arī

mūziķi to noklausās un mēs saņemam e-pastus – fantastiski, sūtiet mums notis! Un mēs saprotam, ka šo nošu nav. Lielākā daļa latviešu komponistu nošu vienkārši nav izdotas! Tās eksistē manuskriptos, bibliotēkās, bet no tādām legāli nedrīkst spēlēt, tām jābūt izdotām.

Tur ir milzīgs, milzīgs apjoms, kas ir jādara.

Vairāk – audioierakstā.