24. maijā Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” koncertsērijā “Pasaule Lielajā dzintarā” gaidāmi īpaši viesi - itāļu čellists un komponists Džovanni Sollima un orķestris “Il Pomo d'Oro”. Viņi piedāvās programmu, kas veltīta Venēcijai - ar Antonio Vivaldi un Džuzepes Tartīti mūziku, Sollimas orģināldarbiem un aranžijām Kipras tautasdeju un arbarešu tautas melodijām. Būs iespēja pieredzēt Vivaldi opusu – Concerto perduto (“Pazaudētais koncerts”) čellam, stīgām un basso continuo RV 787 un čellkoncerta Per Teresa (“Terēzei”) RV 788 – fragmentu iedzīvināšanu. No tiem saglabājusies vien alta partija un Sollima to papildinājis, radot skaņdarbus čellam un orķestrim, kur barokālā pagātne satiekas ar mūsdienu mūziku.

Džovanni Sollimu izvaicā Ieva Zeidmane.

Šī koncerta programma veidota kā veltījums Venēcijai. Ko jums nozīmē šī pilsēta?

Venēcijas Republiku, tās kultūru esmu pētījis jau ilgu laiku. Venēcija ir brīnišķīga, skaista pilsēta, kaut kādā ziņā arī mākslīga, radīta uz ūdens. Ļoti trausla, ārkārtīgi smalka pilsēta, ar kuru saistīta arī bagātīga mūzikas vēsture. Vispirms, protams, prātā nāk Vivaldi, taču ar šo pilsētu saistīti arī daudzi citi, ir bagātīgas operas tradīcijas un tautas mūzika.

Adrijas jūra gādājusi, lai Venēcijā satiktos daudzveidīga mūzika, dažādu tautu ēdieni un atšķirīgas valodas no Balkānu reģiona, no Itālijas dienvidiem, no Grieķijas un citām vietām.

Tas viss lielā mērā ietekmējis ne tikai Venēcijas mūziķus, bet arī jebkuru, kas kaut uz laiku apmeties uz dzīvi šajā pilsētā. Domāju, ka līdzīgi tas ir arī mūsdienās, lai gan tagad Venēcijā valda tūrisms. Bet tā ir brīnišķīga pilsēta, it īpaši ziemā. Nekādu mašīnu, nekādu motoru, kas citviet ir neatņemama ikdienas daļa. Šajā programmā iedvesmojos no mūzikas, kas dzimusi un reizēm arī zudusi Venēcijas republikā.

Tātad Venēcija ir visai koša, krāsaina vieta, kas apvieno dažādu kultūru ietekmes. Un to visu dzirdēsim arī šajā programmā?

Jā, tieši tā varētu teikt. Bet, protams, vienā programmā, kas mazliet garāka par stundu, visu nav iespējams satilpināt, nācās izvēlēties. Vivaldi, protams, ir programmas centrā. Viņš bijis īsts vizionārs. No mūsdienu skatu punkta pat varētu teikt - rokzvaigzne. Viņa mūzika ir ļoti pievilcīga jauniem cilvēkiem, tas ir apbrīnojami. Bet nedrīkstam aizmirst arī Tartīni, kurš dzimis Piranā, pilsētā, kas savulaik ietilpa Venēcijas Republikā, bet tagad ir Slovēnijas teritorija.

Tartīni mūzikā varam dzirdēt Venēcijas krāsas, sajust Venēcijas kultūru.

Tāpēc arī šajā koncertā mēs atskaņosim Tartīni rakstīto "Venēcijas gondoljēru dziesmu" vijolei. Varētu teikt, ka visi šie komponisti, kas saistīti ar Venēciju, savulaik bija tādi etnopsihologi. Un tādu ir gana daudz. Vivaldi un Tartīni darbus šajā programmā esmu vienojis kopā ar mūziku, kas ir vēl senāka par šiem skaņražiem; ar mūziku, kas savulaik bijusi populāra Albānijā, Sicīlijā un vēl plašākā reģionā. Šī programma ir kā dzīvs organisms. Ir arī viens čellkoncerts, kurā esmu ietvēris lappuses, kas saglabājušās no viena Vivaldi čellkoncerta.

Un tapa Concerto Perduto jeb "Pazaudētais koncerts".

Jā, tas ir pēdējais koncerts. Vivaldi čellkoncerti man vienmēr bijuši tuvi. Vivaldi sarakstījis 28 čellkoncertus, tas ir visai liels apjoms, turklāt vēl ir dubultkoncerts diviem čelliem un koncerts vijolei un diviem čelliem, kā arī koncerts divām vijolēm un diviem čelliem. Vivaldi strādāja ar Ospedale della Pietà orķestri, kurā bija bārenes un vecāku pamestas meitenes, daudzas no viņām bija prasmīgas mūziķes, bet īpaši talantīga bija čelliste Terēze. Nekas daudz par viņu nav zināms, bet varam domāt, ka viņa bija īstena virtuoze, jo viņai rakstīti daudzi čellkoncerti. Iepriekš teicu, ka

Vivaldi radījis 28 čellkoncertus, bet patiesībā būtu jāsaka - 30, jo divi šķita zuduši. Šos manuskriptus es meklēju vairākus gadus, pētot materiālus Venēcijas Mūzikas konservatorijas bibliotēkā.

Tā ir ļoti skaista vieta. Un es patiešām atradu šos divus čellkoncertus, bet diemžēl saglabājusies ir tikai alta partija no miminora koncerta. Vēlāk atradu arī otra konceta lappuses. Negribēju veidot nekādu koncertu rekonstrukciju, nevēlējos tādu mākslīgu filozofiju. Apzinājos, ka zudušais ir zudis, bet es varu no iedvesmoties no šīs alta partijas un iedvest tai jaunu elpu. Vivaldi nereti rakstījis ļoti interesantas alta partijas, ļaujot šim instrumentam būt ne tikai pavadošajā sastāvā, bet izvirzīties arī priekšplānā. Tad nu no atrastā mūzikas materiāla esmu izveidojis čellkoncertu, ievērojot līdzīgu struktūru un hronometrāžu, kāda ir Vivaldi koncertiem. Jo no alta partijas esmu saglabājis pilnīgi visu. Pārējais klāt pievienotais NAV Vivaldi. Tā ir mana mūzika, kas tapusi iedvesmojoties no Vivaldi. Varētu teikt, ka

šajā koncertā aptuveni 5 % ir Vivaldi, pārējais - mana interpretācija. Bet to veidot bija ļoti aizraujoši, es patiešām sajutu Vivaldi, viņa domāšanas veidu un to, kā viņš rakstījis stīgu instrumentiem.

Šāds domāšanas veids ir arī vienojošais visā mūsu koncerta programmā.

Esmu ietvēris arī trīs nelielus skaņdarbus no Kipras. Tā ir ļoti skaista, ārkārtīgi poliritmiska mūzika. Ir tik apbrīnojami sajust, ka tautas mūziku radījis nevis viens cilvēks, bet tūkstoši! Cilvēki, kas gadu gaitā šo melodiju ir izdzīvojuši, tā ir transformējusies no paaudzes paaudzē, skanējusi cauri gadsimtiem, mainījusies un pārveidojusies. Man tas ļoti patīk. Tā nu esmu šīs nelielās tēmas, melodijas, ritma motīvus un harmonijas attīstījis savā manierē. Te savijušies čigānu mūzikas elementi no Balkāniem, bet ir arī arābu ietekme un vēl kaut kas no Sicīlijas, kur esmu dzimis.

Arī manā ģimenē saknes ir no dažādām pusēm, manas vecmāmiņas dzimtā ir albāņu saknes.

Sicīlijā šāda daudzpusība ir tipiska, tur ir gandrīz viss, trūkst tikai maiju kultūras. Tātad, koncertu sāksim ar nelielu skaņdarbu, kas ir pa pusei izrakstīts, pa pusei improvizēts. Vispirms ar improvizāciju iejūtos noskaņā, tad seko stāsts, tāda kā pasaka. Nebūs pauzes, nebūs vietas aplausiem. Spēlēsim tālāk, turpinot ar Tartīni Gondoljeru dziesmu. Tā ir gluži kā pastkarte, ļoti skaista, lēna, sena melodija, kurā savīsies obojas un vijoles skaņas, kas it kā turpina ūdens plūdumu. Tas ir lēns, rāms ūdens kādā no Venēcijas mazajiem kanāliem. Caur šo mūziku burtiski varam saskatīt ūdeni, bet tas ir tumšs, nevis dzidrs ūdens.

Tad seko Concerto Perduto - "Pazaudētais koncerts". Pēc tam viens no Vivaldi slavenajiem koncertiem - Sibemolmažora koncerts vijolei, čellam, stīgām un b. c. Ļoti spēcīgs koncerts, ritmisks, priekpilns, ar dejiskiem elementiem. Te ārkārtīgi interesanta ir divu solistu saspēle.

Vivaldi labi zinājis, kādas metodes strādā, kādas ne, viņa kompozīcijas tehnikas ir ļoti spēcīgas.

Ja pārskatām Vivaldi labākos darbus, ļoti bieži izrādās, ka garākā kompozīcijā ietvertas daudzas idejas, bet kaut kas palicis neizmantots. To tad Vivaldi vēlāk ietvēris citā skaņdarbā. Viņš darbojies kā lielisks arhitekts.

Koncerta pirmās daļas noslēgumā būs arbarešu tautas melodija Moje Bokura. Tā ir gandrīz 500 gadu sena melodija no Albānijas, dziesma, ko iemācījos no savas vecmāmiņas. Viņa ir itāliete no Sicīlijas, bet ar mani nereti runāja arī arbarešu mēlē, tā ir sena albāņu valoda, ļoti atšķirīga no mūslaiku valodas. Līdzīgi kā tas ir, ja salīdzinām moderno un klasisko grieķu valodu, abas ir pilnīgi atšķirīgas. Šīs dziesmas sicīliešu daļa ir garīga, bet albāņu daļa - tieši pretēji, ar čigānu degsmi. Te tās abas saplūdušas kopā. Ļoti interesanti, kā vienā dziesmā apvienojas dažādas kultūras. Divas it kā tālas vietas, bet viena dziesma. Par to esmu daudz domājis, jo īpaši mūsdienu trakajā pasaulē, kur ir tik daudz kara un bezjēdzīgu konfliktu.

Politiķiem vajadzētu vairāk mācīties mūziku. Tad viņi zinātu, ka tā vieno un nemainās tūkstošiem kilometru robežās. Tieši tik vienkārši. Un ļoti iedarbīgi.

Šajā skaņdarbā es arī improvizēšu, tā ir vienmēr - ja vajag kādu vienojošu tiltu starp dažādiem elementiem, es improvizēju, allaž rodas kāds pārsteigums.

Koncerta otrās daļas sākumā būs mana kompozīcija Moghul, kuru rakstīju pirms dažiem gadiem, iedvesmojoties no Vivaldi Grosso Mogul koncerta, ko komponists veltījis Mogul dārgumiem. Ārkārtīgi eksotisks darbs ar iedvesmu no Vivaldi mūzikas. Vivaldi uzrakstīja divus koncertus - vienu vijolei un otru flautai, bet mēs Grosso Mogul nosaukumu pazīstam vijolkoncertu - stīgas un b. c. veido tādu kā caurspīdīgu mūzikas audumu.

Turpināsim ar divām Kipras tautas dejām. Pirmā būs lēnāka, otrā - ļoti ātra, ārkārtīgi ritmiska, abas savstarpēji spilgti kontrastējošas, arī atšķirīgas no pārējās programmas. Tādējādi veidojas koncerta dramaturģija, gluži kā stāsts. Tad seko vēl viens Vivaldi koncets - Famažorā  vijolei, čellam, stīgām un basso continuo - ar nosaukumu “Protejs jeb Pasaule kājām gaisā”.

Vivaldi partitūrā raksta, ka solisti savas partijas var mainīt vietām. Un, ja varu spēlēt vijoles partiju, tad, protams, tā arī darīšu!

Ļoti īpašs skaņdarbs, spēcīgs, ar ārkārtīgi skaistu otro daļu.

Koncerta turpinājumā vēl arī Vivaldi Mogul - rečitatīvs no vijolkoncerta, veidojot tādu kā arku, kā atspulgu manai kompozīcijai Moghul. Veidojas atspulgs, lai gan abi darbi ir pilnīgi atšķirīgi. Un tad izskaņā vēl mans skaņdarbs The Family Tree (“Ciltskoks”) vijolei, čellam, stīgām un basso continuo. Tam pamatā ir vēl viens Vivaldi čellkoncerts ar variācijām. Divos Vivaldi čellkoncertos pēdējā daļa ir variācijas, šāda forma komponistam nebija raksturīga, tāpēc šis darbs mani iedvesmoja. Vispirms bass, pamata tēma, tad sāku savas variācijas. Vivaldi šeit uztveru kā lielu koku, kura DNS ir izplatījies tālāk, dodot mums iespēju izprast, kā spēlēt viņa mūziku un kā komponēt viņa laika instrumentiem, sajūtot ar tiem arī emocionālo saikni. Un tā šajā programmā ir spēcīga, ir arī spilgti kontrasti.

Vivaldi te ir kā koks, par kuru runājam mūzikā un kura saknes izjūtam, šos darbus atskaņojot.

Un, lai gan Vivaldi te nav vienīgais, viņa klātbūtne tomēr ir ārkārtīgi spēcīga, jūtam viņa harismu, viņa spožās idejas un īpašo personību. Katra no Vivaldi idejām ir tik spēcīga, ka no tās var atvasināt nākamo skaņdarbu. Viņa mūzika sniedz iedvesmu, liek domāt dziļi, liek būt vienkāršam melodijā, atskaņo ar lielu iedvesmu, jo te visu iespējams radīt reālajā laikā; ir liela brīvība. Bet lai to spētu pārvaldīt, protams, nepieciešanas zināšanas. Ja būs zināšanas, varēsi būt brīvs un gūt brīnišķīgu pieredzi. Šajā ziņā Vivaldi ir līdzīgs Baham. Un tomēr es runāju par Vivaldi, jo viņa mūzika ir ļoti tieša, vizuāli ārkārtīgi vienkārša. Ja proti apieties ar šīm, it kā vienkāršajām idejām, vari radīt brīnumus. Manuprāt, Vivaldi mūzika ļoti tieši atspoguļo Venēciju. Varam sadzirdēt, kāpēc viņš rakstījis programmatisku, nevis abstraktu mūziku. Viņš nereti mūzikā ataino kādu vietu vai kādu cilvēku, veltot viņam skaņdarbu vai melodiju.

Vivaldi mūzika ir saistīta ar dzīvi, tā nav abstrakta. Viņš bija priesteris un, manuprāt, viens no aktīvākajiem sava laika māksliniekiem.

Vai esat spēlējis visus Vivaldi koncertus?

Esmu spēlējis visus. Protams, ne visus vienā programmā. Esmu tos atskaņojis ar dažādiem ansambļiem, ar Il Giardino Armonico, ar Holland Baroque orķestri, arī ar Il Pomo d'Oro. Vivaldi koncerti nav apjomīgi, parasti 12 - 13, reizēm 10 minūtes gari. Tāpēc var tos likt līdzās citām tā laika kompozīcijām. Jā, Vivaldi koncertus esmu atskaņojis bieži.

Kāda ir jūsu sadarbība ar Il Pomo d'Oro?

Tas ir fantastisks ansamblis, ļoti elastīgs. Un dažreiz muzicēju kopā ar mazāku sastāvu. Pirmo reizi viņi mani aicināja uz sadarbību pirms dažiem gadiem Venēcijā. Visi kopā bijām vakariņās, tad sniedzu koncertu. Viņi atnāca klausīties un pēc tam teica, ka būtu jauki radīt kādu kopīgu programmu. Man jau bija dažādas idejas, biju sācis strādāt pie šīs Venēcijai veltītās programmas. Bet tobrīd par to vēl nedomāju plašāk, mani vienkārši interesēja Venēcijas Republikas kultūra, vēlējos to pētīt un izzināt plašāk. Par savu ideju ieminējos, un viņiem tā patika. Tad gan sekoja pandēmija, bet es varēju nopietni strādāt pie šīs programmas, meklējot mūziku un veidojot aranžējumus. Pēc tam mēs veicām ierakstus un devāmies koncertturnejā, spēlējot šo programmu.

Es patiešām mīlu šos mūziķus, jo viņi spēlē brīnišķīgi, lieliski pārvalda seno mūziku, viņiem ir ārkārtīgi liela pieredze, tāpēc viņi var spēlēt dažādu repertuāru, saglabājot to pašu noskaņu.

Viņi nav kā klasiskie mūziķi. Drīzāk kā rokmūziķi, viņiem piemīt tāda enerģija! Un viņi visu uztver ļoti ātri, saprot skaņdarbu un izjūt tā kontekstu. Fantastiski. Un mēs jau darbojamies kopā nākamajā projektā. Tūdaļ pēc šī koncerta Liepājā, dosimies uz Turīnu, lai veiktu ierakstu. Sešas dienas darbosimies ierakstu studijā, un taps mūsu jaunais projekts. To veidoju, domājot tieši par šiiem mūziķiem, kopā ar kontrabasistu mēs veidojām aranžējumus. Un programm būs par Frenku Zapu un Frančesko Zapu. Kas ir Frančesko Zapa?

Mēs, protams, zinām Frenku Zapu, zinām, ka viņš ir no Amerikas, bet viņa senči bija no Sicīlijas. Savukārt Frančesko Zapa bija čellists un komponists Milānā, Haidna laikabiedrs.

Jau 1984. gadā tapis Frenka Zapas albums ar nosaukumu "Frančesko Zapa", tajā viņš spēlē Frančesko Zapas mūziku un saka, ka tā ir mūzika no viņa ģimenes. Bet īsti taisnība tā nav, jo Frenks Zapa ir amerikānis ar sicīliešu izcelsmi, savukārt Frančesko Zapa ir no Milānas. Bet pateicoties Frenkam Zappam, esam uzzinājuši arī pa šo lielisko komponistu. Tātad - jaunajā programmā mēs ar grupu Il Pomo D'Oro atklāsim šo daudzveidīgo repertuāru, spēlēsim autentiskos instrumentus un skanēs lieliski. Tāds ir mūsu nākamais projekts, ko realizēsim tūdaļ pēc koncerta Liepājā.