Dzīvesprieks, azartiskums, kvalitāte. "Kamēr..." svin 30!

Jau rīt, 12. septembrī, pulksten 19 ar Eiroradio tiešraidi no Rīgas Doma 30. gadskārtu svinēs viens no labākajiem un starptautiski titulētākajiem latviešu amatierkoriem - jauniešu koris "Kamēr...". Tiešraide būs klausāma "Klasikas" ēterā, bet skatāma - šeit pat, "Klasikas" mājaslapā, Facebook lapā, kā arī sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Pāris dienu pirms koncerta Inga Žilinska "Klasikas" studijā aicinājusi kora pašreizējo galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Aivi Greteru, kā arī komponistu Rihardu Dubru, kurš ar kori sadarbojies jau no 1999. gada.

Inga Žilinska: Aivi, kāda bija tava ikdiena, kad 1990. gadā tika nodibināts koris?

Aivis Greters: Tobrīd saviem vecākiem vēl pat padomā nebiju… (smejas) Piedzimu viņiem ļoti jaunā vecumā – kā smejos, biju viņiem pirmā skaistā lieta. Nopietni runājot – man, kuram šobrīd ir divdesmit septiņi, aptverot to, ka jāvada kolektīvs ar tik pamatīgu vēsturi, arī man gribētos šo vēsturi tikai rakstīt un rakstīt... Pirmajā gadā izjutu spiedienu par to, ka atbildības nasta ir liela, bet šobrīd ar saviem dziedātājiem ikdienā jūtos tiešām ērti – viens otram ļoti uzticamies. Jūtu arī, kādu vēlos kora skaņu un kas ir tās lietas, kas mani interesē un ar kurām gribētu bagātināt Latvijas kultūras telpu.

Māris Sirmais jau kora dibināšanas laikā iesēja paliekošas lietas – gribu un intensitāti. Man liekas, ka Māris arī manī to ir iesējis.

(..) Šoreiz esmu uzrunājis savu laikabiedru, labu draugu un studiju biedru Jēkabu Jančevski, un pilnīgi nejauši sanācis, ka viņš ir pirmais komponists, kuram es personīgi esmu lūdzis uzrakstīt kādu darbu jauniešu korim "Kamēr..." Man šķiet, tas būs veiksmīgs, un ar nepacietību gaidu sestdienas vakaru, kad tas varēs piedzīvot pirmatskaņojumu.

Koris "Kamēr..." spēlējis nozīmīgu lomu arī tavā dzīvē un sadzīvē. Varu apsveikt tevi un arī kora dziedātāju Terēzi Greteri ar pirmdzimto...

Aivis Greters: Paldies! Dēlam šobrīd divi pilni mēneši, un 17. septembrī būs apaļi trīs.

Ar Terēzi iepazināties korī "Kamēr..." vai mācoties Rīgas Doma kora skolā?

Aivis Greters: Skolā bijām pazīstami, viens otru bijām redzējuši gaiteņos, ir pat kopīgas bildes no vienas ekskursijas, bet savstarpējās jūtas izkristalizējās korī "Kamēr..."

Rihard, kādas ir jūsu pirmās asociācijas, dzirdot kora "Kamēr..." vārdu?

Rihards Dubra: Vienā vārdā laikam nemaz nevar pateikt... Saskarsme mums bijusi diezgan pamatīga – ja nemaldos, kopš 1999. gada, kad bija pirmais darbiņš, ko Māris Sirmais man lūdza uzrakstīt korim "Kamēr..." ar ērģelēm un pāris pūšamajiem instrumentiem. Laika gaitā sadarbība turpinājusies ar dažādiem darbiem. Ja man vajadzētu raksturot kori vārdos –

"Kamēr…" vienmēr ir nozīmējis dzīvesprieku, azartiskumu, absolūti un nemainīgi augstu kvalitāti kordziedāšanā.

Aivi, kā šo dzīvesprieku uzturēt? Jo nemainīga kvalitāte nozīmē diezgan nopietnu darbu.

Aivis Greters: Nevaru sūdzēties... Pēc "stopbrīža", kas mums visiem mūzikas dzīvē bijis – īpaši kolektīvās muzicēšanas ziņā, šobrīd ar prieku eju uz mēģinājumiem – kad esmu ļoti noguris, tieši tajos uzlādējos: mēs kaut kā apmaināmies ar enerģiju. Domāju, ka atslēga tam, pirmkārt, ir jauniešos, ar kuriem kopā jūtu – mums ir diezgan daudz kopīga. Gribu ar savu pieredzi dalīties, viņus pacelt un iedvesmot atskaņot mūziku mums visiem vienā uzrunājošā veidā. Arī domājot par repertuāru, cenšos neiestudēt skaņdarbus un mūziku, kas mani neuzrunā līdz galam. Tāpēc vēl jo vairāk man ir liela gandarījuma sajūta darīt to darbu, ko daru.

Korī "Kamēr..." tu vispirms ienāci kā dziedātājs un diriģents. Galvenais diriģents esi pēdējos divus gadus, nomainot šajā postenī Jāni Liepiņu. Māris Sirmais, dibinot kori, tajā ielika ļoti noturīgas vērtības. Kuras tev šķiet būtiskākās vērtības, kas jāturpina un jāuztur?

Aivis Greters: Ļoti sarežģīts jautājums... Atceros brīdi, kad pārņēmu amata pienākumus, pašam īsti vēl neapzinoties, uz ko esmu parakstījies un ko tas nozīmē. Atceros to ļoti lielo darbu gan ar sevi, gan dziedātājiem... Mēs salīdzinoši daudz tikāmies. Ar Jāni Liepiņu mums bija un vēl joprojām ir labs kontakts, un viņam telefonā bija saglabājies mūsu kora kalendārs.

Un Jānis man vienbrīd saka – tev tas koris izjuks, ja tik bieži tiekaties! Bet es viņam teicu – šobrīd visi ir kopā ar mani, un mēs visi saprotam, ka priekšā ir ļoti atbildīgs notikums, kuru mēs nevaram sasniegt tikai ar pliku cerību –

runa bija par Eiropas koru konkursu. Atceros, cik smagi bija pieņemt lēmumu par sastāvu un visu laiku uzturēt kolektīvā veselīgu sāncensību – tāda līmeņa turēšanu, ka visi grib izdarīt maksimāli labāko. Bet, atgriežoties pie jautājuma par vērtībām, man šķiet, ka neapzināti manī ir iesakņojušās lietas, ko redzēju un neapzināti uzsūcu no Māra, jo,

runājoties ar dziedātājiem, kuri bija Māra laikā un kuri redz, kā es strādāju, viņi min, ka es salīdzinoši daudz runāju ar kolektīvu, stāstu savas domas un savas personiskās sajūtas, jo koris ir vieta, kurā jūtos ļoti brīvi.

Tikai pēc pirmā atbildīgā notikuma sapratu, ka panākumu pamatā un tajā, ka spējām turpināt būt koris "Kamēr...", bija tas, ka es pats biju simtprocentīgi atklāts – par to, ko darīju un kā jutos. Tas bija tas, kā Jāņa Liepiņa dziedātāji kļuva par maniem dziedātājiem, līdz ar to koris "Kamēr..." un es – mēs kļuvām par vienu.

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!