"Klasikā" tiekamies ar vijolnieku Eduardu Vecbaštiku no "Hamburgas skatuves ansambļa" (Hamburg Stage Ensemble), kas jau 14. martā pulksten 18.00 ar koncertprogrammu "Vivaldi un draugi" uzstāsies kultūras centrā "Imanta".  

"Hamburgas skatuves ansamblis" ir talantīgu un enerģisku instrumentālistu apvienība, kurus vieno vēlme dāvāt klausītājiem neaizmirstamu instrumentālās mūzikas pieredzi.

Ansambli veido stīgu kvartets, kurā satikušies mākslinieki no Vācijas, Armēnijas un Latvijas, kopīgi apliecinot pārliecību, ka mūzika spēj vienot. Ansambļa sastāvā muzicē Arsen Zorayan (vijole), Eduards Vecbaštiks (vijole), Davit Aydiyan (alts) un Aleksandr Bukin (čells).

Programmā sastapsies klasiskās mūzikas dižgari no dažādām valstīm un laikmetiem; tas būs muzikāls ceļojums pāri robežām. No baroka meistardarbiem līdz mūsdienu muzikālajam teātrim – mūziķi tieksies izcelt katra skaņdarba dvēseli un autentiskumu. Klausītājiem būs iespēja baudīt Vivaldi, Mocarta un citu komponistu atpazīstamākās melodijas. Īpašu noskaņu koncertam piešķirs fakts, ka mākslinieki uzstāsies bez diriģenta, tā radot emocionālu un tiešu dialogu ar publiku.

Ar Eduardu Vecbaštiku runājam par viņa pirmajiem soļiem mūzikā; par koncertbraucieniem kā Latvijas un latviskuma reprezentāciju ārzemju mūziķu acīs; par radošajām aktualitātēm, muzicējot kopā ar "Hamburgas skatuves ansambli" un trio "Caspervek"; par koncertprogrammu mūzikas izvēli un latviešu komponistu mūzikas iekļaušanu repertuārā; par mēmā kino muzikālās pavadīšanas specifiku; par pedagoģiju Vācijā un tuvākajiem koncertplāniem.

Marta Liepiņa: Uz cik ilgu laiku šoreiz esat ieradies Latvijā? 

Eduards Vecbaštiks: Latvijā ieradāmies 6. martā, bet projām brauksim 16. martā. Šī ir Hamburgas skatuves ansambļa pirmā tūre Latvijā.

Jūsu biogrāfija ir interesanta: esat dzimis Latvijā, lielu daļu savas dzīves pavadījis Spānijā, bet šobrīd darbojaties Vācijā. Turklāt jūsu darbības spektrs ir visai plašs. "Klasikas" arhīvā atradu jūsu vārdu saistībā ar jūsu otro ansambli "Caspervek Trio", kas arī jau ciemojies Latvijā. Jūs brīnišķīgi runājat latviski, bet dzīve rit pārsvarā ārvalstīs. Kā tas tā nākas?

Esmu dzimis 1991. gadā, bet šķiet, ka jau 1992. gadā ar vecākiem pārcēlāmies uz Spāniju, kur viņiem tika piedāvāts darbs. Mana mamma ir vijolniece, mana māsa ir vijolniece, bet mans tēvs – čellists. Esam ļoti muzikāla ģimene! Līdz ar to izaugu Spānijā – vijoli sāku spēlēt mammas vadībā. Spānijā mācījos konservatorijā, pēc tam pabeidzu augstskolu Galīcijā. Bet no kāda 2015. gada esmu Vācijā.

Kādēļ tieši tur?

Gribēju pabeigt maģistrantūru, tāpēc iestājos Brēmenes Universitātē. Un tur arī paliku. 

Augot tik muzikālā ģimenē, droši vien krietni ietekmējāties no vecāku radošās darbības.

(Smejas.) Gan jau, ka mamma būs dusmīga, kad viņa to dzirdēs, bet… Lai gan mazotnē vienmēr gāju uz koncertiem, kuros vecāki spēlēja, man pašam tā vijole īsti negāja pie sirds: sāku raudāt, līdzko izdzirdēju, ka blakusistabā jau tiek skaņota mana vijolīte… Nepatika! Bet pēc tam kaut kā aizgāja. 

Kopā ar Hamburgas skatuves ansambli esat jau paspējuši uzstāties diezgan daudzās Latvijas pilsētās: Dobelē, Dekšārēs, Kuldīgā; būsiet arī Balvos, Barkavā un Rīgā. Kā izvēlējāties koncerta norises vietas?

Vienkārši tām vietām, kurās jau esmu uzstājies kopā ar savu otro ansambli no Spānijas – "Caspervek Trio", kurā mūsu pašu komponēto mūziku apvienojam ar kinofilmām, apvaicājos, vai nebūtu interese paklausīties arī Hamburgas skatuves ansambļa programmu? Tā arī tapa šī koncerttūre.

Ko jūsu kolēģi no abiem ansambļiem saka par Latviju?

Pirmkārt, tas attiecas uz latviešu virtuvi – tā ļoti atšķiras no spāņu virtuves. Visi tie belaši, maizītes, pīrāgi... (Smejas.)  Otrkārt, daba. Arī Galīcijā mums ir skaista daba, bet, kad jau braucu pāri Latvijas robežai, mani kaut kādā veidā velk uz šejieni – tā ir kaut kāda maģija... 

Pilnu interviju klausieties audioierakstā!