Džons Klīrijs (Jon Cleary) ir 56 gadus vecs funk un R&B komponists, pianists, ģitārists un vokālists no džeza dzimtenes Ņūorleānas. Leģendārā amerikāņu blūza dziedātāja Bonija Raita šo britu salās dzimušo, bet Ņūorleānā jau gandrīz 40 gadus darbojošos meistaru nodēvējusi par "devīto pasaules brīnumu".

3. jūlijā Rīgas Kongresu namā festivālā "Rīgas ritmi" viņš savas kompozīcijas un citu autoru darbu kaverversijas spēlēs kopā ar latviešu mūziķiem - saksofonistu Kristapu Lubovu, trompetistu Oskaru Ozoliņu un trombonisti Lauru Rozenbergu.

Lai arī dzimis Kentas grāfistē Anglijā, Džons ar sava onkuļa - melomāna palīdzību ātri vien saprata, ka viņa aicinājums ir blūza un džeza saknes otrpus okeānam, kurp arī devās jau vēlīnajos tīņa gados. Intervijā Ievai Zeidmanei mūziķis stāsta:

"Uz Ņūorleānu devos tūlīt pēc skolas absolvēšanas. Zināju, ka gribu tur palikt ilgāk nekā tikai brīvdienās, bet man bija 100 dolāri, un naudas pietika aptuveni četrām dienām. Pagājuši 37 gadi, un es joprojām tur dzīvoju.

Darīju jebko, lai nopelnītu naudu un varētu tur palikt. Vispirms raku banānu augus,  tad mūrēju ķieģeļus, kaut man nebija nekādu iemaņu, tad mums ar draugu piedāvāja krāsot bāru, kas atradās netālu no vietas, kur dzīvojām. Tas bija labs darbs, jo īpašnieks ļāva strādāt jebkurā laikā, kad vien gribējām. Kamēr strādājām, varējām dabūt dzērienu bez maksas, katru vakaru tur bija dzīvā mūzika un mēs varējām klausīties visas grupas un tā man bija kā universitāte. Katru vakaru mums samaksāja tik daudz, lai varētu nopirkt ēdienu vienai maltītei, aiziet paklausīties kādu grupu kādā citā klubā, un nākamajā dienā sākt atkal visu no jauna. Mums vajadzēja sešus mēnešus, lai bāru nokrāsotu. Bet tas bija lielisks bārs ar nosaukumu The Maple Leaf, un ielas pretējā pusē bija vēl Jedds  un ap stūri Jimmies. Šajos trijos bāros mums bija iespēja klausīties fantastisku mūziku: The Nevil Brothers, Cliffton Še'Nie(r), Stīviju Reju Vonu un citus.

The Maple Leaf bārā katru vakaru dzēra kāds fantastisks pianists, kurš otrdienās tur muzicēja. No viņa ļoti daudz ko iemācījos.

Ne jau nodarbībās, bet vienkārši sēžot un vērojot, kā viņš spēlē. Bija ļoti ekscentrisks, lietoja narkotikas un nomira. Bet tagad par viņu raksta, ka bijis viens no labākajiem Ņūorleānas džeza mūziķiem. Tas ir Džeimss Bukers. Tātad - bāros guvu ļoti labu izglītību".

Ieva Zeidmane: Vai Ņūorleāna bija tāda, kā to iztēlojāties? Izjutāt to kā džeza dzimteni?

Es gaidīju ļoti daudz un rēķinājos, ka piedzīvošu vilšanos, jo cerības bija pārāk lielas, taču realitāte izrādījās pat vēl labāka. Man tā šķita tāda aizmirstā pilsēta, tūristu nebija, jo tā ir pārāk tālu no Ņujorkas un Sanfrancisko. Tā bija skaista, koloniāla pilsēta, lai arī pagrimusi un ļoti nabadzīga. Nebija nekāda mūzikas biznesa, tomēr 18 gadu vecumā man tā šķita laimīgākā vieta pasaulē. Nu jau dzīvoju tur ilgu laiku un daudz kas ir mainījies. Bet viss jau mainās.

Man palaimējās pieredzēt īpašu ēru Ņūorleānas vēsturē un mūzikā, satikt cilvēkus, kas radīja Ņūorleānas ritmblūzu. Skumji, ka no tās paaudzes gandrīz neviena vairs nav.

Pagājušajā nedēļā biju uz Dr. John bērēm, nākamajā dienā nomira Deivs Bartolomjū, tie bija divi ļoti nozīmīgi cilvēki Ņūorleānas un pasaules mūzikas vēsturē. Tā nu sanāk, ka turnejas starplaikos spēlēju bērēs, tāpēc ir ļoti skumji. Bet, kā jau teicu, man laimējies, jo varēju šos cilvēkus satikt, spēlēt ar viņiem un pat saukt par draugiem. Šie cilvēki izmainīja to, kā pasaulē spēlē popmūziku. Kad Ņūorleānas džezs 20. gadsimta 20. gados izplatījās tālāk uz Sentlūisu un Čikāgu, tas izmainīja 20. gadsimta mūziku ne tikai Amerikā, bet visā pasaulē. 40.-50. gados nāca jaunas pārmaiņas, jo Ņūorleānā radās ritmblūzs, ko vēlāk visur citur sauca par rokenrolu.

Esat teicis, ka Ņūorleānas mūzika radīta, lai cilvēki justos labi un vēlētos dejot. Vai tas ir viens no iemesliem, kāpēc jūs to iemīlējāt?

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc visi cilvēki šo mūziku iemīl. Jā, tā liek justies labi, tāpēc cilvēki grib to klausīties. Ņūorleānas mūziķi vienmēr priecājas, kad spēlē. Ņūorleānas mūzika ir tapusi vēl pirms radās bizness. Citviet cilvēki spēlēja, lai pārdotu ierakstus un nopelnītu naudu, savukārt Ņūorleānas etniskā tautas mūzika ir fanka džeza mūzika, ielu mūzika. Ņūorleānas tautas mūzika bija tik laba, ka citur pasaulē vēlējās to atdarināt. Jebkur pasaulē var atrast grupu, kas spēlē Ņūorleānas džezu, jums noteikti arī Latvijā ir kāda šāda grupa. Ja aizbraucam uz Ķīnu, varam dzirdēt grupu, kas spēlē diksilendu, tāpat arī Japānā. Jā, ne vienmēr tie ir paši labākie mūziķi, ne vienmēr viņi spēlē īsti pareizi.

Lai Ņūorleānas mūziku nospēlētu pareizi, ir jāuzaug Ņūorleānā. Spēles manieri ietekmē pārtika, ko ēdat, cilvēki, ko satiekat, ielu dejas, laikapstākļi, gaisa mitrums, dzeramais ūdens no Misisipi upes. Ņūorleānas mūziku VAR spēlēt diezgan labi. Lai spēlētu TIEŠĀM labi, ir jādzīvo Ņūorleānā.

Kāda publika jums patīk labāk? Reiz stāstījāt, ka spēlējuši Kanādā un bijis tāds klusums, ka nācies pārtraukt spēlēšanu, lai pārliecinātos, vai kāds vispār vēl ir zālē. Vai jums labāk patīk klusa publika vai tāda, kas vētraini aplaudē?

Labākais ir vidusceļš. Parasti, ja publika ir ļoti skaļa, tas nozīmē, ka viņi sarunājas. Un, ja sarunājas, tātad neklausās, ko spēlējam. Bet tā gadās reti. Reizēm, kad spēlējam, valda pilnīgs klusums, neviens nerunā, jo visi grib saklausīt katru noti. Tas ir pārāk sterili, neliels troksnis ir vajadzīgs. Kad spēlējam Ņūorleānā, pēc katra solo, kas klausītājiem patīk, atskan ovācijas. Man patīk dzirdēt šādu reakciju.

Reizēm gadās spēlēt ļoti dārgos, formālos džeza klubos, kur cilvēki cits citu kušina. Tā nav īstā atmosfēra Ņūorleānas mūzikai. Bet nekas, tad mēs vienkārši spēlējam mazliet savādāk, nākas pielāgoties. Ņūorleānas mūzika daudzējādā ziņā ir ļoti vienkārša, bet tajā netrūkst nianšu, ko iespējams veidot izsmalcināti.

Džezā reizēm ir elementi, ko var izbaudīt vienīgi mūziķi, profesionāļi. Ņūorleānas mūzikā tā nav, nevajag doktora grādu bībopā, lai izbaudītu šo mūziku, jo tā iedarbojas uz ikvienu. Taču, ja ESI mūziķis un vēlies saklausīt smalkās nianses, tādas tur vari atrast. Tāpēc šī mūzika der visur, tā nav ekskluzīva.

Jūs spēlējat ģitāru un klavieres, vai jums patīk arī eksperimentēt ar instrumentiem, izvēloties dažādus taustiņinstrumentus un stīgas?

Mūzikas instruments ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību vari izteikt mūzikas ideju, kas tobrīd ir tavā galvā.

Tā kā sāku savu ceļu mūzikā vēl būdams pavisam jauns un kopš tā laika esmu spēlējis katru dienu, manā  galvā mūzika skan vienmēr. Un vienīgais, kā to var sadzirdēt citi, ir, ja paņemu rokās instrumentu.

Kad to nolieku, klausītājs manu mūziku vairs nedzird, bet manā galvā tā turpina skanēt.

Bet jūs gribat, lai citi to dzirdētu?

Ne gluži 24 stundas diennaktī. Es vienmēr domāju par mūziku un risinu mūzikas problēmas. Kamēr ēdu vai sarunājos ar kādu, šo mūziku it kā nolieku fonā, pagriežu klusāk, bet pavisam tā nepazūd. No instrumentiem varu likt lietā ukuleli, akustiskās klavieres, kontrabasu, mandolīnu, kādu kubiešu instrumentu, spāņu akustisko ģitāru vai elektrisko ģitāru, bungu komplektu vai govju zvanu, tāpat izmantoju arī balsi. Ja redzu ukuleli, paņemu to rokās un skaņa no manis nāk caur šo instrumentu. Paņemu basu, skaņa nāk caur to. Tas ir tikai instruments, palīglīdzeklis, ko izmantoju, lai citi cilvēki spētu sadzirdēt mūziku, kas rodas manī. Nevis tā, ka man PATIKTU spēlēt, man vienkārši tas ir nepieciešams. Piemēram, elpoju es ne jau tāpēc, ka man tas patīk vai nepatīk, es vienkārši to daru īpaši nedomājot.

Vai iespēja būt mūziķim jums šķiet privilēģija?

Nevaru iedomāties, kā būtu, ja es nespētu tā vienkārši darboties ar mūziku. Nevaru iztēloties, kas notiek galvā cilvēkam, kurš nespēlē mūziku.

Mūzika man ir privilēģija, esmu laimīgs būt tajā. Tā sniedz milzīgu gandarījumu, tomēr reizēm spēj arī padarīt traku!

Ja tā skan galvā visu laiku un to nevar izslēgt. Tu centies aizmigt, jo sešos ir jāceļas, lai brauktu uz lidostu, bet ir jau četri, tu gribi gulēt, bet dziesma tavā galvā skan jau nez kuro reizi! Tā gribas to izslēgt, bet nevar!

Un ko jūs tad darāt ar to dziesmu?

Klausos līdz vietai, kur ir kāda problēma, tad sāku no sākuma, mēģinot izmainīt nepareizo vietu... Kā jau sākumā teicu: pat tad, kad nespēlē nevienu instrumentu, mūzika galvā turpina skanēt, vienīgi citi to nedzird.