"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Viktorija Majori (Pakalnieci), un sarunas atspēriena punkts ir 27. oktobrī pulksten 19 Rīgas Domā gaidāmais koncerts "Pateicība", kurā Viktorijas dzidrais soprāns savīsies ar Vitas Kalnciemas spēlētajām ērģelēm. Programmā - tikai un vienīgi latvieši: Alfrēds Kalniņš, Jānis Kalniņš, Romualds Jermaks, Bruno Skulte, Tālivaldis Ķeniņš, Dace Aperāne un Andris Dzenītis.

Inta Pīrāga: Vispirms gribu tevi sveikt Pasaules operas dienā! Zinot to, ka arī tev šī joma nebūt nav sveša, vai atklāsi, kādās attiecībās esi ar to šobrīd?

Viktorija Majore: Paldies par apsveikumu, un – cik labs jautājums!

Opera vienmēr bijusi un būs manā sirdī, vienmēr. Arī tad, kad sāku mācīties, opera bija pirmais uzstādījums, un, lai gan šobrīd fokusa punkts ir nedaudz novirzījies uz laikmetīgo mūziku un nedaudz citām tehnikām, es joprojām domāju un ceru, ka opera būs ne tikai manā sirdī, bet arī manā ikdienā.

Redzēsim, kā dzīve virzīsies un attīstīsies. 

Iemesls, kāpēc esam tevi aicinājuši uz sarunu, saistīts ar 27. oktobra koncertu Rīgas Domā. Bet, kad tīmeklī meklēju informāciju par to, izrādījās, ka šajās dienās esi aizņemta vēl daudzos un dažādos koncertus. Rīgas Domā tas būs koncerts ar ļoti poētisku un skaistu nosaukumu – "Pateicība", un svētdien tavs vārds minēts afišā pie Ikšķiles Svētā Meinharda luterāņu baznīcas. Varbūt parunāsim par pateicību: vai tas ir vārdiņš, ko ikdienā tu lieto daudz?

Nudien, šobrīd ir ļoti aktīvs laiks, tā ir kaut kā sakritis, un es, protams, ļoti priecājos par šo daudzveidīgumu un iespēju sevi atkal kaut kur parādīt. Un vēl jo vairāk es priecājos par iespēju sadarboties ar tik brīnišķīgiem mūziķiem, kādi man ir apkārt, un šādi nu es nonāku līdz tavam jautājumam par pateicību. Jā,

pateicība ir vārds, ko joprojām mācos. Un mācos to katru dienu – pateikties par vismazākajiem sīkumiņiem, par vismazākajām lietām, kas mums ir apkārt, jo man šķiet, ka to ir ļoti, ļoti svarīgi neaizmirst – ikdienā pateikt paldies kādam cilvēkam, varbūt kādam, kurš ir kas vairāk par cilvēku, un noteikti arī Dievam. Tas ir svarīgi.

Tā ir daļa no dzīves un ir labi, ja cilvēks apzinās, ka nekas jau tāpat vien viņam netiek dots. 

Un šī pateicība 27. oktobra koncertā Rīgas Domā tiks izteikta kopā ar Vitu Kalnciemu un pateicībā koncentrējusies tieši latviešu mūzika. Kā tapusi jūsu programma?

Es jau vienmēr saku, ka man drusciņ pietrūkst komponistu atdeves rakstīt vēl un vēl, un esmu vienmēr tā, kura, satiekot komponistu, vienmēr viņam jautā, vai kaut kas jauns nav uzrakstījies un pie kā šobrīd jāstrādā, un varbūt, ka kaut kas tiks uzrakstīts tādam sastāvam vai ar šādām tehnikām…

Bet nenoliedzami, arī esošā bibliotēka ir krietni liela, un skaņdarbu ar pateicības tēmu ir diezgan daudz. Kopā ar manu skolotāju Vitu Kalnciemu esam fokusējušās uz latviešu mūziku un nedaudz pieskārušās arī mūsu trimdas komponistiem, un

te man obligāti jāizstāsta stāsts par Andri Dzenīti, jo viņa cikls "Pateicība", kas veltīts Olivjē Mesiāna piemiņai un kuru dziedāsim koncertā, sarakstīts tad, kad Andrim bija vien sešpadsmit, un arī viņš savā ziņā savulaik bijis Vitas Kalnciemas skolnieks tāpat kā es – jo arī es mācījos ērģeļspēli pie Vitas. Andris šo skaņdarbu uzrakstīja, mācoties pie komponista Pētera Vaska,

kas savukārt atkal saslēdzas kopā ar programmā iekļautā pēdējā skaņraža Tālivalža Ķeniņa diviem darbiem, jo Ķeniņš savukārt bijis Olivjē Mesiāna skolnieks. Tā ka programmā mums iznāk šādi krustpunkti un arkveida principa uzbūve. Bet nenoliegšu, ka programmas autore galvenokārt ir Vita Kalnciema, es drīzāk esmu piedalījusies ar savu pieredzi, cik nu kas ir dziedāts un ko varu ieteikt – kas varētu saskanēt ar šo tēmu.

Sarunas turpinājumā – par Viktorijas attiecībām ar garīgo mūziku un pienākumiem Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālās katedras koncertā 26. oktobrī "Veltījums rudenim" Mazajā ģildē un 29. oktobra koncertā Ikšķiles Sv. Meinarda luterāņu baznīcā, kur izskanēs Agnetas Krilovas jaundarbs "Aicinājums" balsij, arfai un ērģelēm. Intervijas gaitā apspriežam arī dziedātājas interesi par kormūziku un runājam par viņas meistarklasēm kordziedātājiem un diriģentiem, bet noslēgumā pieskaramies arī Imanta Ramiņa 80. jubilejas koncertam 10. novembrī un noskaidrojam, vai no notīs rakstītā vienmēr var just komponista attieksmi pret dziedātāju...