Svētdien, 30. martā, Mazajā ģildē izskanēs koncerts “Zemei ir cilvēka sirds", kas uzskatāms par dziedātājas Terēzes Greteres atgriešanos uz Latvijas mūzikas skatuves. Līdzās obojistam Egilam Upatniekam, pianistam Rihardam Plešanovam, perkusionistam Edgaram Vaivodam un gaismu māksliniecei Līvai Kalniņai, caur latviešu un britu komponistu un dzejnieku darbiem tiks aplūkotas uz iekšu vērstas vienpatības, trausla līdzpārdzīvojuma un cilvēka spēka tēmas.

Koncerta programmā - Bendžamina Britena vokālais cikls "On This Island", Ralfa Vona-Viljamsa cikls balsij un obojai 10 Blake songs un Jēkaba Jančevska darbs ar Ingas Gailes dzeju "Ar kristāla pērlēm".

Anete Ašmane-Vilsone: Koncertam ir ļoti poētisks nosaukums “Zemei ir cilvēka sirds”. Kā tas nāca?

Terēze Gretere: Tas nāca no visām pusēm - gan no sajūtām, gan izejot no mūzikas un teksta, gan no brutālākām teksta notīm - viena daļa Vona-Viljamsa ciklā ar Viljama Bleika dzeju ir “Ļaunumam ir cilvēka sirds”. Tas drusciņ dominē manās sajūtās pēdējos gados, ar visu to, kas notiek pasaulē, un tas diemžēl vai par laimi pārņem manu dzīvi un, es pieļauju, visu mūsu dzīves. Pie “Zemei ir cilvēka sirds” nonācām arī personīgā ziņā -

es kādu laiku dzīvoju ārzemēs, un tu ilgojies, nenormāli ilgojies pēc savas zemes, pēc sava cilvēka, kurš tevi zina un saprot pa visām vīlītēm, arī pēc valodas. Tam visam ir cilvēka sirds.

Latvijas nebūtu bez latviešiem. Pieskarties savai zemei, varbūt pat parušināties, bet būt starp savējiem, savā kultūrā, savā zemē.

Šis tiek pieteikts kā sava veida atgriešanās koncerts - ārzemes, bērniņa nākšana pasaulē, un tagad laiks atpakaļ uz skatuves.

Jā, jo tā vilkme nebeidzas. Man likās, ka būšu gatava, ja tā izbeigsies. Studiju laika naivums ir garām, tas ir gan salūzis, gan izgaisis.

Ir jādara vairāk, nekā pašam varbūt gribētos, lai atgrieztos, vai vismaz, lai parādītos.

Šis ir pirmais lielais koncerts pēc studijām, pēc visa. Vai tu gribētu, lai pirmais lielais debijas koncerts un virkne ar nākamajiem jau būtu bijuši? Tagad esi citā dzīves posmā un, iespējams, to vairāk novērtē?

Es gribētu, lai tas būtu noticis iepriekš, sen atpakaļ, bet šobrīd absolūti apzinos, kāpēc tas tā nebija. Ļoti novērtēju un gribu pati sev pateikt paldies par to, ka braucu uz meistarklasēm, eju pie vokālajiem pedagogiem un koučiem, meklēju to ceļu. Klikšķis notika pirms pusotra gada, kad sapratu, kas tas solis ir jāsper. Es gribētu iedrošināt citus,

ļoti lepojos un priecājos par tām māksliniecēm un māksliniekiem, kas atļaujas arī tad, kad ir mazliet nobriedušāki, spert soļus uz priekšu un neatmest tam visam ar roku.

 

 

​