27. jūnija vakarā Milānas La Scala operā gaidāms jauniestudējums Vinčenco Bellīni operai "Norma". Pēdējā reize, kad opera uzvesta savā dzimtenē, proti, "La Scalas" operteātrī, bija teju 50 gadu atpakaļ - 1977. gadā. Jauniestudējuma galvenajā lomā iejutīsies latviešu operdziedātāja Marina Rebeka, ar kuru "Klasikai" bija iespēja tikties attālinātā sarunā. Tās laikā noskaidrojām, kāpēc Norma tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām lomām opermūzikas vēsturē, kamdēļ slavenā kavatīne "Casta Diva" nebūt nav precīzs Normas tēla raksturojums, par kļūdu pieļaušanu operas laikā un daudz ko citu.

"Normas" tiešraide "Klasikā" ieraksts klausāms šeit:

Esmu lasījusi, ka Norma ir ne tikai tehniski, bet arī emocionāli sarežģīta loma. Kas ir sarežģītākais? Tā ir loma, kura vienmēr tiek pieminēta kā tāds stūrakmens.

Marina Rebeka: Norma nav tik vienkārša loma, tur ir ļoti daudz seju. Norma ir māte un meita, viņa ir gaišreģe, karotāja, viņa ved savus cilvēkus, savu tautu, viņa ne tikai redz nākotni, bet ir arī politiķe, un, protams, viņa ir arī draudzene, padomdevēja, mīļotā. Viņa ir arī sieviete - ļoti daudz seju, un tās neparādās uzreiz pirmajā izgājienā. Pirmā parādīšanās operā ir lielais rečitatīvs, tur mēs vairāk redzam Normu kā politiķi, kareivi.

“Casta diva” ir lūgšana. Tur nav nekādas darbības, un tas ir tas interesantākais, jo katrs lūdzas savā veidā.

Tad ir caballeta, tā saucamā ātrā daļa, kur parādās visa virtuozitāte. Tas arī ir ļoti interesants jautājums, jo to visu viņa saka sev. Koris runā par kaut ko savu, viņa runā par kaut ko savu, un viņu urda savas domas par to, kā viņai gribētos, lai atgrieztos mīlestība, un kā viņa iekšēji to pārdzīvo, cik ļoti viņa vēlas, lai mīlestība būtu tik svaiga un aizkustinoša kā pašā sākumā. Viņa jūt, ka kaut kas tur īsti nav. Šie trīs bloki pašā sākumā ir vieni no pašiem sarežģītākajiem. Pirmais izgājiens - tur ir nervi (smejas), tad sākas slavenā “Casta diva”, kuru dziedot dzirdi savus sirdspukstus, stāvi un domā “mieru, mieru, tikai lūgšana, viss ir kārtībā”.

Tas ir normāli, ka cilvēki tevi salīdzina. Protams, nerunāsim par La Scala - es labāk pat nedomāšu, ar ko mani salīdzinās un kā tas viss būs, jo tagad ir svarīgi labi izdarīt savu darbu un būt pārliecinošai, jo spriedze ir liela.

Un tad sākas opera, tad sākas action, kur ir bērni, viņas domas, viņas šaubas, tad sākas duets ar Adalžizu, tad trio, un, kad trio izskan 1. cēliena beigās, mēs jau esam iekšā visā darbībā. Tad otrais cēliens un viss turpinās. Kāpēc ir grūti, kāpēc stūrakmens? Bel canto vispār ir sarežģīti, jo tevi nedublē gandrīz neviens instruments orķestrī, respektīvi, orķestris veido bāzi un balss darina melodiju, un viss ir atkarīgs no balss krāsām, teksta, tā, kā tu visu izveido. Bel canto patiešām ir grūti. Tas ir kā kods.

Kad  dziedāju Rosīni, maestro man teica “ā, tu dziedi Traviatu - tur ir trīs ceturtdaļas un viss ielikts mūzikā, bet Rosīni - tur ir tikai viena ceturtdaļa, trīs ceturtdaļas tev ir jāizdomā”. Tas ir kods.

Bel canto daudz kas ir kods - jāsaprot, kāpēc tur ir pauze, kāpēc tur uzrakstīts tas vai tas, jo tur nav tik daudz apzīmējumu kā, teiksim, Masnē.

Francūžiem vispār ir ļoti daudz apzīmējumu, tur apmēram viss uzrakstīts, kā jādara. Bet šeit ir ļoti daudz vietas persīgai pieejai, balsij un pašizpausmei.

Par to, ka pašam jāizdomā un jāsaprot - kā bel canto gadījumā tas notiek? Vai tas ir tikai par vēstures un tehnikas apzināšanos, vai tomēr jāgaida, kad būs pieredze, lai saprastu, kā ar pauzēm un visu pārējo rīkoties?

Domāju, ka tas, kurš dzied bel canto un Rosīni, varētu dziedāt daudz ko. Tāpat tie, kas dzied Verdi, var dziedāt Vāgneru, bet, kas dzied Vāgneru, nevar teikt, ka dzied Verdi (smejas).

Protams, uzreiz sākot apgūt bel canto, būtu svētīgi sākt to darīt gudri un ar labu skolotāju, jo tad ir kāds, kas tev to pasniedz, izskaidro, kas īsti tur ir.

Piemēram, ir dramatiska situācija, bet tev pēkšņi ir mažors. Kā tur var būt mažors, tur jābūt minoram! Bet tas duālisms, ka tur ir mažors, bet iecerētas skumjas - tas ir ļoti interesants moments. Tas ir jāizjūt, un varu pateikt, ka ne visi to saprot. Dažiem tas šķiet diezgan banāli. Kad gatavojos dziedāt Normu, man teica: “Norma, tas ir tik garlaicīgi, viena tur stāvi un mēs tikai pavadām” - tas orķestrim. Protams, viņiem nav ļoti interesanti. Viņiem tur ir grūti momenti, bet principā viņiem ir jāpavada. Tas nav Štrauss vai Vāgners, vai Čaikovskis. Atgriežoties pie bel canto - tam ir jāiziet cauri. Es uzskatu, ka tas ir ļoti svētīgi. Un tas ir ļoti grūti, jo kolīdz tev intonācija nav ideāla vai kaut kas nav ideāli vokāli, visi to dzird. Tu praktiski esi pliks uz skatuves. Tas ir tiešām grūti. Nav kā Pučīni, kur tevi dublē visi pūtēji un tu tik uz priekšu - emocijas, balss, viss pārējais. Te tā nav. Te ir filigrāni.