Dziedātāja Laura Polence: Iekšējais kritiķis vienmēr ir ļoti aktīvs un runā dažādās balsīs

"Pagājušais gads, kurā nevarējām neko darīt un uzstāties, man bijis svētīgs. Tagad man ir maza meitiņa, kurai ir pieci mēneši. Tas visam piešķīris gaismu," saka Amsterdamā mītošā latviešu dziedātāja Laura Polence.

Daudzi viņu atpazīs kā raidījumu "Tutas lietas", "Ukulele" un "Emī un Rū" mūzikas autori, bet citi - kā lielisku džeza dziedātāju un komponisti, kura vēl pagājušajā rudenī ar koncertprogrammu "Blakus" uzstājās Latvijas Radio studijā. 14. jūlijā Berga bazāra Vasaras festivāla ietvaros viņa pēc ilgāka pārtraukuma uz skatuves kāps kopā ar saksofonistu Tomu Rudzinski, pianistu Rūdolfu Macatu un basistu Tomu Poišu, ar kuriem kopā savulaik gan studēts, gan daudz koncertēts.

Inga Žilinska: Pagājušā gada rudenī tu viesojies Latvijas Radio I studijā ar koncertprogrammu "Blakus". Kas pa šo laiku tavā dzīvē noticis, kāda bijusi tava radošā dzīve? Tu dzīvo Nīderlandē, bet šobrīd tevi satiekam Rīgā.

Laura Polence: Jā, man ļoti liels prieks būt Latvijā, šoreiz uz visu vasaru – gan Rīgā, gan arī laukos, dzīvoties pa ezeru un pļavu. Liels prieks arī par koncertu Berga bazārā. Man ļoti nepieciešams satikt savu ģimeni vismaz uz mēnešiem diviem vasarā – nepietiek atbraukt tikai tādās īsajās brīvdienās. Jāuzlādē arī mana “Latvijas baterija”, jo dzīve mani aizvedusi uz Amsterdamu. Tagad man ir maza meitiņa, kurai ir pieci mēneši. Pagājušais gads, kurā nevarējām neko darīt un uzstāties, man bijis svētīgs. Protams, visam apakšā bija drūma nots – kas notiks? Tā visa neprognozējamība, tas, ka nevienu nevari satikt ne muzikāli, ne arī cilvēciski – tas bija ļoti smagi. Tāpēc tas, ka tagad bērniņš ir ienācis manā dzīvē, visam piešķīris gaismu. Par to esmu priecīga un pateicīga, kaut arī naktīs joprojām jāceļas. (smejas)

Kā tas ir ietekmējis tavu radošo ikdienu? Cik daudz laika tev atliek un vai vispār ir vēlme un vajadzība patlaban darīt kaut ko radošajās lietās?

Vēlme un vajadzība darboties radoši ir. Bet šobrīd,

kad laiks ir ierobežots, tas kļuvis ļoti dārgs, un pie sevis domāju – kur gan es biju, kāpēc neizdevu jau desmit albumu pirms bērna piedzimšanas... (smejas)

Lai gan pēdējo divu gadu laikā sarakstītas visas dziesmas jaunjam albumam, kas tiks ieskaņots šī gada beigās Nīderlandē. Kompozīcijas radušās tā, ka iesaistījos tādā kā dziesmu spēlē, kur vairāki komponisti viens otram apsola katru nedēļu uzrakstīt jaunu skaņdarbu – vai nu gatavu dziesmu, vai arī parādīt jaunu ideju. Tā nu 20 nedēļu garumā piedalījos šādā spēlē arī es. Dažu nedēļu uzraksti kaut ko ļoti interesantu, kas tev pašam patīk, bet dažu nedēļu tu tikai kaut ko pamēģini... Bet tas bija ļoti jauki – katru nedēļu ierakstīju jaunu dziesmu, kurai sacerēju vārdus.

Melodijas man viegli nāk, vairāk sēžu pie lirikas.

Un tad, izvēloties no šīm sakomponētajām dziesmām, saredzēju, ka radies jauns albums un man ir jau padomā mūziķi, ar kuriem to ierakstīt.

Tur būs vietējie spēki?

Sasatāvs būs ļoti starptautisks. Būs divas dziedātājas - Fuensanta Méndez no Meksikas un Marta Arpīni no Itālijas, manas jaukās un brīnumainās kolēģes. Viņām nupat apritējuši divdesmit gadi, abas ir labā nozīmē trakas – viņāmliekas, ka visi vārti ir vaļā, un mani ļoti iedvesmo šāda enerģija. Un tad vēl vecie cīņu biedri – beļģu basists Lennart Heyndels, ar kuru daudz kopā esam strādājuši, un vēl arī nīderlandiešu bundzinieks Onno Govaert.

Interviju pilnā apjomā lasiet LSM.LV.

***