Pirms koncerta "Saldās nopūtas", kas notiek 1. martā Rīgas Doma Kapitula zālē, sarunājamies ar programmas idejas autori, Bāzelē daudzus gadus dzīvojošo dziedātāju Guntu Smirnovu, kas uzstāsies kopā ar dzīvesbiedru, vijolnieku Rafaelu Ter-Sahakjanu un teorbistu Lorenco Abati.
Sarunas sākumā pieskaramies Jozefam Haidnam, un Gunta iesaka pievērst uzmanību viņa lieliskajai opermūzikai. Pēc tam apspriežam vokālo nodarbību specifiku Bāzeles Schola Cantorum un Cīrihes Mūzikas augstskolā, Guntas diapazona iespējas augšējā reģistrā, vingrinājumu un klusēšanas režīma miju, saziņas valodas ģimenē un Kaukāzu vispār. Gunta arī pastāsta par tuvākās nākotnes plāniem ar muzicēšanu Renē Jakobsa vadībā un uzstāšanos Baha festivāla atklāšanā Leipcigas Sv. Toma baznīcā.

Koncertprogrammā “Dolcissimi sospiri” jeb “Maigās nopūtas” iekļauta: franču,  angļu un itāļu baroka garīgā un laicīgā mūzika. Līdzās Henrija Pērsela, Klaudio Monteverdi, Antonio Vivaldi un Georga Frīdriha Hendeļa darbiem - arī mazāk dzirdētu komponistu kā Alessandro Grandi, Džovanni Bonončīnī un Mišela Piņolē de Monteklēra opusi. 

Kā tapa šī programma?

Izveidoju to ar plaša spektra repertuāru, kurā daudzpusīgi daudz ko interesantu varējām parādīt. Mums būs angļu nopūtas, mums būs austriešu nopūtas vijolei solo ar Pasakalju no H.I.F. fon Bībera "Rožukroņa sonātēm", būs franču nopūtas un itāļu nopūtas - vesela mozaīka ar dažādu stilu, dažādu nacionalitāšu nopūtām. Bet pāri visam jau mīlestības tēma.

Lai nenobiedētu klausītājus, teiksim, ka nopūtas jau varbūt tiešām arī gan maigas, gan valdzinošas. Nav viena vienīga raudāšana.

Protams, ka nē. Jo, dolcissimi jau nozīmē, ka nopūtas ir saldas un ka es vēlos ciest un vēlos izbaudīt šīs dažādās mīlestības variācijas.

Barokā tā tiešām arī ir - ja mēs raudam, tad tas nenozīmē, ka mums sāp. Mēs gribam iekļauties šajā melanholijas noskaņojumā. Jūtu palete koncertā būs ļoti plaša.

Kā šādas programmas top? Vai katrs nāk ar savām idejām un tad jūs strīdaties?

Tā kā man ir lielāka pieredze baroka virzienā, tad tomēr tās ir manas programmas. Repertuārs jau izstrādāts diezgan plašs, tāpēc man ir vieglāk izvēlēties, ko ņemt par pamatu, ko pievienot  jaunu klāt. Man ļoti patīk izstrādāt programmas, man ļoti patīk meklēt un kaut ko neparastu atrast vai salikt kombinācijas. Ļoti, ļoti tas man patīk. Un man ļoti patīk arī veidot aranžijas. Piemēram, šajā programmā mums būs Hendelis un Vivaldi nevis ar orķestri, bet ar teorbu un vijoli koncentrētā veidā. To jau dzirdēs klausītāji, ka tiešām šī mūzika ir piemērota arī šādai versijai un šādam sastāvam.

Cik skaisti tas ir, ka baroka mūzikā var spēlēties ar visu!

Ļoti. Mums ir tik daudz iespēju sekot savai intuīcijai, savai sirdij un vēlmēm! Jā, tas ir ļoti, ļoti labi!