3. augustā mūzikas un drāmas telpā "OratoriO" norisināsies koncerti “Tikšanās vieta - Ņujorka”. Uz koncertiem aicina pirmā latviete - mūziklu studente ASV - Emīlija Pavlovska. Sarunā ar Emīliju - par koncertu, dzīvi Ņujorkā un vienu no Emīlijas tuvākajiem mūzikliem "Čikāga".

3. augusta koncerts klausītājus aizvedīs uz Ņujorku vai tu atvedīsi memuārus no Ņujorkas uz Latviju?

Muzikāli vedīšu uz Ņujorku, bet ar stāstiem es Ņujorku atvedīšu arī šeit, un tie būs sava veida memuāri. Tiem, kam ir iespēja būt pasaulē un pieredzēt kaut ko jaunu, ir svarīgi arī mājās dalīties ar iespaidiem.

Nevar salīdzināt to, ko varam izlasīt, ar to, ko kāds ir redzējis pats ar savām acīm. Ar šo mūziku es vēlos iedvesmot cilvēkus pašus aizbraukt uz Ņujorku, redzēt Brodveju, saprast, kā tas notiek.

Tie būs stāsti no tavas pieredzes vai stāsti no mūzikliem, kas tevi pašu ļoti iedvesmo?

Es visam saku „jā” (smejas)! Mans mērķis ar šo koncertu ir mazliet pastāstīt par to, kā man ir gājis, ko es plānoju nākotnē un, protams, tuvāk iepazīstināt ar mūzikla žanru. Tāpat vēlos arī atgādināt vai no jauna iepazīstināt, kāpēc man tas ir tik svarīgi un kāpēc tas mani tik ļoti interesē un, cerams, varbūt vēl kādam radīt interesi par šo žanru.

Vai cilvēkiem Latvijā par šo žanru ir nepareizs priekšstats?

Es nevarētu teikt, ka nepareizs, bet drīzāk nepietiekams. Mūzikla žanrs ir tik plašs – katrs sevi tur var atrast, katram ir savs stūrītis. Nav tā, ka mūzikli, gadiem ejot, ir vienā kastītē – kaut kas ir tuvāk džeza mūzikai, kaut kas opermūzikai, mūsdienās arī hiphopam un rokam. Galvenais, kas to visu saista, ir stāsts. Cilvēkiem patīk klausīties, uzzināt kaut ko jaunu, un, ieejot teātrī uz divarpus stundām, tu izej no savas ikdienas emociju gammas un sajūti ko tādu, ko ikdienā varbūt nebūtu sajutis.

Mana pirmā pieredze ar īstu mūziklu bija Londonā, kad noskatījos „Hamiltonu” – es nekad nebiju divu stundu laikā tā smējusies un raudājusi. Visas emocijas būtībā iztīra visus kanālus, ļauj uzzināt kaut ko jaunu un iepazīties ar to mākslu, kas tur notiek.

3. augusta koncertā atskaņosi lappuses no labi pazīstamiem mūzikliem – „Nožēlojamie”, „Operas spoks”, „Kabarē”, un ir arī latviešu izrādes – „Agrā rūsa”, „Adata”, „Māsa Kerija*”. Kāpēc šāda izvēle?

Mana doma bija apvienot kaut ko zināmu un pazīstamu ar ko jaunu un atgādināt visiem, ka mūzikli nemaz nav tik tālu – arī mēs viņus zinām, tas nav kaut kas pilnīgi svešs un eksotisks. Gribu vērst uzmanību uz to, ka Ņujorka, protams, ir viena no mūziklu mājām, bet Latvijā arī mums kaut kas notiek, mūsu komponisti arī raksta, un viņiem ļoti labi padodas. Man pirms pāris gadiem bija iespēja piedalīties mūziklā „Kaupēn, mans mīļais”, un tā laikam bija pirmā reize, kad  skatījos un domāju – vau, arī šeit tas viss notiek, arī šeit mums ir tā mūzika un tie stāsti, un cilvēkiem patīk. Tāpēc arī man gribējās iekļaut kaut ko no latviešu mūzikliem – lai tas vairs neliekas tik tālu un atstatus.

Tu uz skatuves nekāpsi viena – būs gan latviešu dziedātāji, gan arī kāds viesis.

Man pievienosies džeza un populārās mūzikas dziedātāja Beāte Zviedre, aktieris Gints Andžāns, kā arī no Amerikas līdzpaņemts viesis – mūziklu dziedātājs Stefans Millers. Es viņu pirms pāris gadiem pavisam nejauši satiku tepat Latvijā, kādā meistarklasē, un tā mūsu draudzība sākās. Viņš bija viens no iemesliem, kāpēc izdomāju studēt Amerikā – viņš mani iedrošināja, ka tas ir iespējams, tas nav nemaz tik tālu un tik neiespējami. Un es domāju – kurš cits mums, latviešiem, varētu parādīt, kā tas notiek Amerikā, ja ne amerikānis. Viņš pats ir piedalījies vairākos mūziklos, tā kā viņš varēs no cita skatupunkta parādīt, kā tas notiek.

Nesen skatījos man mīļa amerikāņu aktiera interviju, kurā viņš stāstīja par nesen iznākušu filmu un minēja, ka šajā filmā tēli nav tikai cilvēki – Ņujorka pati par sevi arī ir tēls. Vai tu, dzīvojot Ņujorkā, piekrīti šim apgalvojumam?

Es teiktu, ka jā, jo Ņujorka ir ļoti prasīga. Ņujorka tādā ziņā ir diezgan brutāla – viņai tevi nevajag, bet tev vajag Ņujorku. Tāpēc visu laiku ir azarts un cīņas spars. Tā ir tāda spēle par to, kā tur iekārtoties, kā izdzīvot un noturēties pietiekami ilgi.

Ņujorka ir pilsēta ar raksturu – mēs to redzam arī izrādēs un mūziklos, un tagad arī es to pamanu arvien vairāk.

Daudzas izrādes ir kā mīlestības vēstulīte Ņujorkai. Ir ļoti interesanti to redzēt un saprast – „o, es biju tajā vietā” vai „es zinu, kāda ir tā sajūta”.  Šī pilsēta vienlaicīgi ir burzma un īsta jautrība, bet tas mēdz robežoties arī ar ārkārtīgu vientulību, jo katrs cenšas cīnīties par savu vietu un savu iespēju.

Kas ir tavs sapņu mūzikls, kurā tu obligāti savas dzīves laikā gribētu piedalīties?

Es cenšos sevi neierobežot ar vienu liktenīgo lomu, jo tad sāku domāt par to, kas notiks, ja es to nospēlēšu – gribētos, lai vienmēr pēc tam ir vēl kaut kas. Bet viena no manām sapņu lomām ir Roksija mūziklā „Čikāga”.

Kāpēc tieši šī loma?

Man ļoti patīk šī tēla būtība – apvienot to glamūru ar vienkāršību. Mūzikls „Čikāga” mani ļoti saista ar to, ka tas nav tāds, kā parasti iztēlojas Brodveju – milzīga scenogrāfija, krāšņi tērpi – komercijas augstākais punkts. Skatuve ir pilnīgi melna, uz tās ir pāris krēsli, kāpnes katrā skatuves malā, un tas arī viss. Tērpi ir melni ar dažādām mežģīnēm, dažādiem elementiem, bet ļoti vienkārši. Pirmajā brīdī liekas: „Ko tad es te nācu? Par ko es maksāju?” Bet šis mūzikls piesaista ar to, ka scenogrāfija ir cilvēks, un scenogrāfijas un mūzikla burvība ir tas, ko cilvēks var izdarīt. Šis stāsts tiek stāstīts jau apmēram no 70. gadiem, bet tas joprojām ir ļoti aktuāls – par to, kā mūs ietekmē mediji un kā mēs ietekmējam viens otru. Šādi temati nekad nenoveco, un tas noteikti ir viens no stāstiem, ko es gribētu stāstīt.

Bieži dzirdētas leģendas par to, ka Brodvejā ir astoņas izrādes nedēļā, kas nozīmē, ka vienā dienā ir divas izrādes. 3. augustā arī tev būs divi koncerti – plkst. 18.30 un 21.00. Vai koncepcija bija domāta līdzīgi kā šīm divām izrādēm vienā dienā?

Es teikšu „jā”, man patīk šī doma (smejas). Manuprāt, bieži pat sanāk, ka ir divas dienas, kad ir divas izrādes, jo kaut kur jābūt arī brīvdienai, cilvēki taču grib atpūsties. Tā tiešām ir liela slodze.

Angļu valodā katram izrādes veidam ir savs nosaukums – matinee, kas būtu dienas izrāde, un evening show – vakara izrāde, un tai katrai ir savs piesitiens. It kā viens un tas pats stāsts, kuru viņi stāsta astoņas reizes nedēļā, bet tomēr katru reizi tur ir kaut kāds unikums.

Pagājušajā gadā sākās kampaņa tam, lai tu tiktu uz Ņujorku. Kā tas izdevās? Vai šogad jau redzi cerības stariņu, ka varētu turpināt studijas Ņujorkā?

Pagājušais gads mani tiešām ļoti iedvesmoja. Man joprojām grūti aprast ar vārdu „kampaņa”, bet tā laikam ir – tā bija labdarības kampaņa. Bija sajūta, ka man aizmugurē ir mīlestības un atbalsta siena, un uz Ņujorku es aizbraucu mīlestības un atbalsta burbulī. Tas bija ļoti iedvesmojoši. No mana skatupunkta likās pavisam vienkārši – man ir kvēls sapnis, ka es tur vēlos studēt un to tiešām vēlos darīt. Uztaisījām atbalsta video, plānojām koncertu. Tas nebija ar tādu pašmērķi – „taisīsim kampaņu”. Atbalsts un cilvēku interese palīdzēt kādam, kas kaut ko ļoti kvēli vēlas – tas arī kopā izveidoja atbalsta kampaņu. Ik pa laikam kāds jaunietis uzraksta, ka „jā, es tev sekoju, tu mani iedvesmoji pamēģināt iestāties tajā skolā – es domāju, ka man vispār nav cerību, bet es gribu pamēģināt”. Un tas ir tiešām ļoti skaisti. Tas mani iedvesmo vēl vairāk, jo dažreiz mums vajag no kāda cita tādu mazu grūdienu, ka vajag vismaz pamēģināt.

Un kā klausītāji tevi var atbalstīt tavās studijās arī turpmāk?

Tuvākais un krāšņākais, ko varu piedāvāt, ir koncerti „Tikšanās vieta – Ņujorka”, jo visi koncertu ieņēmumi tiks novirzīti manām turpmākajām studijām. Pagājušogad ar šo labdarības kampaņu izveidojām arī jaunu atbalsta formu – fondu jaunu sieviešu izglītības attīstībai Magnum somnium, kas nozīmē „lieli sapņi”. Atbalstot šo fondu, ir iespējams atbalstīt gan manas turpmākās studijas, gan mēs turpināsim piesaistīt jaunas dāmas, kurām ir sapņi par tālākizglītību mākslās.