1. jūlijā Mazajā ģildē klātienē izskanēs viens no Senās mūzikas festivāla koncertiem "Skaistākās baroka operu ārijas". Tajā dziedās Elīna Šimkus, bet spēlēs baroka orķestris Collegium Musicum Riga Māra Kupča vadībā. Bet jau šobrīd ar Elīnu Šimkus tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

Ieva Zeidmane: Elīn, jums gaidāma atkalsatikšanās ar klausītājiem - kādas šobrīd ir sajūtas? Vairāk prieks vai tomēr arī kāds uztraukums?

Elīna Šimkus: Ir gan prieks, gan satraukums. Neliegšos - pat tāds kā uztraukums, kas radies pēc ilgākas prombūtnes no skatītājiem, no reālas skatuves. Pa šo laiku pierasts pie videokamerām un tuvplāniem videoekrānos.

Arī ar orķestra mūziķiem runājām - tas prasa papildus emocionālu sagatavošanos, vēl kādas pārdomas un koncentrēšanos, jo mūziķis, aktieris, mākslinieks jau ļoti atradinās no dzīva, īsta skatītāja klātbūtnes.

Satraukums, visticamāk, pāries līdz ar pirmajām nodziedātajām notīm un viss nostāsies savās vietās. Senās mūzikas festivālā jūs dziedat jau daudzus gadus katru vasaru. Pati esat teikusi, ka gaidāt šos festivālus un iespēju tajos koncertēt. Turklāt idejas par programmām jums jau sākot raisīties teju pēc Jaunā gada sagaidīšanas... Kā bijis ar šo programmu, vai arī tā ir jūsu pašas izlolota?

Programma tapusi idejiskā sadarbībā ar maestro Māri Kupču un viņa orķestri, bet, godīgi sakot, ideja šīgada festivāla programmai man bija nedaudz cita. Pagājušogad absolvēju Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedru un ieguvu diplomu senās mūzikas dziedāšanā. Savu maģistra darbu rakstīju par dziedātāju un komponisti Barbaru Stroci - biju ļoti aizrāvusies ar viņas mūziku, padziļināti to pētot un interesējoties, un radās doma par interesantu programmu: ka šīgada Senās mūzikas festivālā varētu apvienot Barbaras Stroci mūziku ar Klaudio Monteverdi un Kavalli mūziku, jo Kavalli bijis Stroci skolotājs, bet Monteverdi - Kavalli skolotājs. Tā teikt, meistars un mācekļi.

Bet ierobežojumi jau atkal ieviesa savas korekcijas, un mums nebija iespēju nokomplektēt tālaika mūzikai raksturīgo orķestri - mums bija vajadzīgas teorbas un mūziķi no ārzemēm, lai atskaņotu cita laikmeta mūziku.

Bet ir liels prieks, ka mums ir pašiem savs baroka orķestris Latvijā, kas var nospēlēt šo programmu, pie kuras tad mēs nonācām gala rezultātā, un tas būs Johans Ādolfs Hase un Johans Kristiāns Bahs. Tā ka programma, kas tiks atskaņota 1. jūlijā, atšķirībā no sākotnējās idejas, kuru noteikti paglabāšu nākotnei, ir diezgan krass lēciens pāri gadsimtiem. Bet ceru, ka klausītājiem patiks, jo mūzika ir ļoti skaista.

Bet nu nemaz tā uz ātru roku šādu programmu jūs nebūtu varējusi sagatavot, jo saprotu, ka ar notīm nemaz nav bijis tik vienkārši... Nācies kārtīgi piestrādāt, lai dabūtu šīs mūzikas nošu eksemplārus.

Kā jau visā pasaulē, arī mēs saskārāmies ar pandēmijas uzliktajiem ierobežojumiem - slēgtām bibliotēkām un nošu nepieejamību. Bija jāgaida diezgan ilgi. Kad kristalizējās programmas gala versija, sapratām, ka joprojām tas nebūs tik vienkārši, jo jādabū notis.

Jo viena lieta ir, ka varu izvēlēties skaistās ārijas, ko es gribētu dziedāt, bet kur tikt pie partitūrām? Piesaistījām paziņas, draugus un studentus Vācijā un Dānijā, Senās mūzikas centra meitenes palīdzēja ar nošu atrašanu Vācijas un Dānijas bibliotēkās. Pieslēdzām cilvēkus, kas dzīvo tur - pēc pieraksta viņi aizgāja, bibliotēkas tika atvērtas, viņi tika pie šīm notīm, pārsūtīja mums uz Latviju. Strādāju pati pie šiem faksimiliem, jo nebija nemaz tik ātri un viegli atkodēt, ko tad Hase un Bahs tur savā kaligrāfiskajā rokrakstā ir sarakstījuši. Tā ka šis bija tiešām garš, izzinošs, pamatīgs darba process. Kad mēģinājumā izdzirdēju, kā tas beidzot reāli skan...

Pirmais mēģinājums mums visiem bija diezgan liels pārsteigums, bet patīkamā ziņā - man vismaz gribas domāt, ka tas viss skan vēl labāk, nekā biju domājusi, pirms vispār izlēmu par labu šādai programmai.

Latvijā šī mūzika nav atskaņota, vismaz lielākā daļa no tās, bet arī ierakstos jums nebija iespēju neko dzirdēt no tā visa?

Ar ierakstiem bija interesanti.

Kā dziedātāja nekad uz tiem neesmu īsti paļāvusies - neesmu tā, kura mācās no Youtube.

Uz ierakstiem nepaļāvos arī tā iemesla dēļ, ka tie daži, kas bija, visi noklausāmi tikai mecosoprānu un kontrtenoru ierakstos. Un mūsdienās to dziedāt soprānam - tā ir pavisam cita lieta. Bet neslēpšu, ka īpaši Hases ārijās ir šī zemā tesitūra, jo Hase bija precējies ar Faustīnu Bordoni, 18. gadsimta itāļu mecosoprānu, primadonnu, kam viņš veltījis lielu daļu savu operu. Līdz ar to šeit ir [īstas] mecosoprāna krāsas un tesitūra. [..] Tā ka tas bija interesants darbs. (..)

Kā mēs smējāmies, es izklausos pēc tāda koloratūrmecosoprāna, jo ir mecosoprāna tesitūra un ir vidžinošās koloratūrsoprāna pasāžas, kas filigrāni jāizpilda.

Man būs gan pašai jauni izaicinājumi, gan arī klausītājiem būs kādi pārsteigumi no ļoti augstām un ļoti zemām notīm.

Bet Māris Kupčs esot iztēlojies, ka šī mūzika jūsu balsij varētu ļoti labi piestāvēt...

Jā,

Māris Kupčs man atzinās, ka ideja par Hases un Johana Kristiāna Baha mūziku manai balsij tieši mūsu sadarbībā esot bijusi jau labu laiku. Tā ka šī ierosme nāca tieši no viņa.

Orķestris spēlēs arī Feihtnera simfonijas. Viņi ir laikabiedri, vācieši, bet mūzika izklausās pēc itāļu zelta baroka.

Vai strādājot ar šo repertuāru jums bija arī kādi pārsteigumi un atklājumi?

Pirmkārt, vislielākie pārsteigumi bija tieši tesitūras ziņā - kad vienas ārijas ietvaros ir milzīgs vairāku oktāvu diapazons,

milzīgie lēcieni pāri oktāvai, augšā un lejā, lēcieni, kas ir jāaizpilda ar improvizācijām, garās, brīžiem gandrīz vai nebeidzamās koloratūrpasāžas - ilgs laiks paiet, kamēr saproti, kurā vietā vispār ievilkt elpu.

Vēl interesantais darbs ar tekstu un nošu augstumiem, jo no faksimiliem brīžiem bija grūti saprast. Piesaistīju savu laulāto draugu Vestardu, kurš ar savu absolūto dzirdi un pianista iemaņām man palīdzēja no faksimiliem izspēlēt, un tad mēs abi mēģinājām saprast, kas tās par notīm.

Jo tad, kad jau trešajā oktāvā parādās daudzās papildlīnijas, bet mēs zinām, ka tas nav rakstīts vijoles atslēgā, bet tenora vai alta atslēgā, un kā to pārtransponēt... Bija pilnīga ķīmija un matemātika.

Protams, arī teksts - komponists rakstījis ļoti skaistā kaligrāfiskā rokrakstā. Lai neiznāk kuriozi, pārbaudīju arī tekstus, jo daudzām ārijām teksts ņemts no Pjetro Metastazio libretiem, līdz ar to biju priecīga, ka tīmeklī varēju atrast oriģināltekstu, ar ko salīdzināt. Un tad bija visādi brīnumi, jo dažā vietā burti izskatās citādi. Tas bija tiešām pamatīgs darbs. Protams, un vēl beigās to visu iemācīties, izdziedāt, saprast, kas der, kas neder...

Vairāk un plašāk - ierakstā.