16. februārī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē koncertprogrammā "Mans sasodītais Valentīns" būs iespēja dzirdēt grieķu dziedātāju Afrodīti Patulidū (Aphrodite Patoulidou) un vācu pianistu Ēriku Šneideru (Eric Schneider). Programmā skanēs Žana Sibēliusa, Franča Šūberta, Gustava Mālera un citu komponistu skaņdarbi, kā arī Kenija Rodžersa dziesmas My Bloody (Funny) Valentine versija.

Afrodīte Patulidū dzimusi Salonikos, Grieķijā, pēdējo gadu laikā dziedājusi uz prestižām skatuvēm visā pasaulē, piedaloties dažādos operiestudējumos un klasiskās mūzikas koncertos, gan arī kā smagā metāla grupas līdere, taustiņvijoles spēlētāja un tautas mūzikas izpildītāja.

Mūzika, ko dziedat ir tik daudzveidīga, vienu dienu esat uz operas skatuves gaisīgā baltā tērpā, nākamajā - visa melnā dziedat smagā metāla grupā, tad atkal sena tautai melodijai pavadījumā spēlējat taustiņvijoli. Kā spējat būt tik mainīga?

Godīgi sakot, tas ir vienīgais veids, kā šajos laikos dzīvot, jo

mēs esam mileniāļi, mēs uzaugām laikā, kad pieejams bija YouTube, un mēs varējām iepazīt tik daudz dažādu mūzikas žanru. Es vienkārši esmu sava laika bērns, un tehnoloģijas palīdz sasniegt tik daudz ārkārtīgi atšķirīgu lietu.

Un dažādu žanru sasaiste veidojas caur tekstiem. Tos vienmēr rūpīgi izskatu, lasu stāstus, iedziļinos mitoloģijā, un tad ļoti labi var redzēt, ka daudzi stāsti, ko redzam uz operas skatuves, patiesībā nāk no tradicionālās kultūras. Un tad redzu, kā, piemēram, smagā metāla grupas kādu mitoloģisko sižetu ir pārvērtušas sāgā. Turklāt nereti tā pat ir citas tautas mitoloģija. Mēs redzam Skandināvijas grupas, kas izdzied grieķu mītus. Es tikai sekoju stāstam un tas aizved mani uz dažādiem mūzikas žanriem.

Tātad teksts jums šķiet ļoti svarīgs?

Jā, ļoti svarīgs. Mani tiešām fascinē senie teksti, piemēram, kad dziedāju Sibēliusa poēmu "Luonnotar", lasīju "Kalevalu". Un domāju, ka man jāizveido kāda "Luonnotar" programma, tāpēc paņēmu "Kalevalas" pirmās rindiņas un ieviju tās mūzikā savai balsij un taustiņvijolei. Koncertā to atskaņoju, jo man bija sajūta, ka tāds ir "Luonnotar" sākums. Tātad es it kā parādīju vispirms izcelsmi, un tad uzreiz attacca spēlēja orķestris.  

Man ļoti patīk atrast šādas saiknes, lai atgādinātu cilvēkiem, ka viss ir savstarpēji saistīts, un mums nevajadzētu domāt, ka šī ir klasiskās mūzika, tā - tautas mūzika, un tās ir divas dažādas lietas. 

Zinu, ka jūs interesē arī dzeja. Vai arī pati rakstāt dzejoļus?

Agrāk rakstīju daudz, pēdējā laikā mazāk, bet vienmēr esmu komponējusi. Un teksti man vienmēr bijuši tuvi. Kad veidoju jaunu programmu, vārdi man ir kā kompass. Tā, piemēram, pašlaik veidoju programmu, ko atskaņošu kopā ar pianistu Džūliusu Dreiku. Programmas pamatā ir tautas mūzika, kas pārtapusi par klasisko mūziku. (..)

Mani patiešām interesē tas, ko dara operas komponisti. Šis vienmēr ir mans iedvesmas avots, esmu operas cilvēks, vienmēr sāku no turienes un tad pētu visu pārējo.

Man vienmēr šķitis interesanti, kā komponisti, kas raksta patiešām sarežģītu, harmoniski piesātinātu un izteiksmīgu mūziku, skaņdarba vissvarīgākajos posmos, kur notiek kaut kas ļoti būtisks, izmanto ļoti vienkāršu melodiju, piemēram, kādu tautas dziesmu.

Manuprāt, tas ir veids, kā iedarboties uz klausītāja apziņu,  jo vienkāršu melodiju var klausīties ikviens, tā uzreiz piesaista.

Dziedātāji parasti rūpīgi izvēlas repertuāru, kas attiecīgajā karjeras posmā ir viņu balsij piemērots, un domā par to, lai nedarītu pāri savai balsij, lai to nebojātu. Bet šķiet, jūs dziedat, teju vai visu!

Nē, esmu ļoti uzmanīga, un jau esmu teikusi "nē" dažiem patiešām interesantiem piedāvājumiem, jo zinu, ka pēc gadiem desmit varēšo to nodziedāt labāk.

Pirms aptuveni pieciem gadiem izveidoju plānu, izdomāju, kā vēlētos noslēgt savu dziedātājas karjeru un tad plānveidīgi kāpos atpakaļ.

Sapratu, ka noslēgumā gribu dziedāt Verdi "Makbetu", pirms tam Elizabetes lomu Donizeti operā "Roberto Deverē", pirms tam "Annu Boleinu" un vēl pirms tam būtu "Madama Butterfly", Štrausa "Salome" un Mimī Pučīni "Bohēmā". Un pirms tam - te nu es nonāku pie tā, ko varu dziedāt tagad, ir Adīna Doniceti operā 'Mīlas dzēriens" un Norīna Doniceti operā "Dons Paskvāle". Tātad - tās ir mazliet gaišāks repertuārs, jo mana balss ir liriska. Es patiešām apzinos, kāda ir mana balss, un zinu tās ierobežojumus, jo ar tiem esmu koķetējusi jau gadus desmit. Protams, ja dodos turnejā ar smagā metāla grupu un tūdaļ pēc tam man jādzied "Didona un Enejs", nav viegli. Tiešām nesaku, ka būtu viegli. Galvenā problēma ir tā, ka uzstājoties ar smagā metāla grupu, dziedu  mikrofonā. Un tad ir daudz vieglāk veidot skaņu, lai tā būtu operai raksturīga vai ķērcoša. Turklāt arī turneju apstākļiem ir sava specifika, tu visu laiku ceļo, katru nakti pavadi kādā citā vietā. Savukārt, operā strādājot, esi uz vietas.

Tāpēc man tiešām rūpīgi jāplāno laiks, lai pirms atgriešanās operas vidē vai kāda solo koncerta mana balss varētu adaptēties, pierast.

 Jo mainās jau pilnīgi viss, ir citādāks miega režīms, pat ēšana, vienā vietā ir iespējams ēst veselīgāk, citā - atkal ne. Mūzikas stils ir cieši saistīts ar konkrētu dzīvesveidu, un tad nu man jāizvēlas, ko katrā brīdī vislabprātāk daru.

Parunāsim par programmu "Mans sasodītais Valentīns". Tā esot īpaši veidota salauztām sirdī, vientuļām dvēselēm, pašpietiekamām personībām un pāriem ar veselīgu humora izjūtu, kā arī vienkārši labas kamermūzikas mīļotājiem. Kurai grupai piederat Jūs pati?

Man vienmēr patīk kādi pavērsieni. Ja runājam par Ziemassvētkiem, tad man uzreiz prātā nāk "tumšie Ziemassvētki". Tāda arī būs nākamā programma, ko veidošu, tur Helovīna noskaņas plūstoši pāries Ziemassvētku noskaņās.

Šie lielie, it kā skaistie svētki, man nekad nav bijuši īpaši mīļi. Valentīna diena, Ziemassvētki, Lieldienas - nekad tajās neesmu jutusies labi. Kaut it kā vajadzētu justies labi, jo svētkos taču pienākas priecāties.

Bet vienmēr ir tas spiediens, kā tev justies, ko tev darīt. Un es, protams, centos. Bet šie pieņemtie standarti nekad nesaskanēja ar manu būtību, to, ko es pati tiešām vēlējos. Tāpēc man parasti svētki beidzās ar raudāšanu, ar drāmu. Un es sapratu, šādi svētki vienkārši nav domāti man. Un tad es sāku par to lasīt, interesēties, sazināties ar citiem cilvēkiem, kuriem arī raksturīga šāda svētku melanholija. Sapratu, ka tādu, kā es, patiesībā ir ļoti daudz. Un būtu jēgpilni radīt kādu koncertprogrammu tieši šiem cilvēkiem. Tātad tie, kuri necieš Valentīna dienu, varētu nākt un svinēt ar mums, kuriem tā arī nepatīk. Domāju, ka šāds koncerts ir lieliska iespēja sazināties ar citiem cilvēkiem tik daudzos līmeņos. Un tu vari justies vienots caur laimes sajūtu, bet vari arī vienoties skumjās. Arī skumjas ir pavisam normālas emocijas, sabiedrībai vajadzētu spēt tās pieņemt un dalīties tajās, jo tad, kad dalāmies, kļūst vieglāk. Tad cilvēki nejūtās izolēti, nejūtas tik vientuļi. Es patiešām ticu, ka šādā sabiedrībā varam būt tuvāk cilvēkiem , kas ir ļoti vientuļi. Un kādu dienu viņi nolemj doties pa ceļu, no kura vairs nevar atgriezties, vai nu tā ir pašnāvība, vai arī apreibinošu vielu lietošana. Viņi vienkārši ir gribējuši justies labāk, ir centušies justies kopā ar kādu, justies kaut kur iederīgi.

Šādu iekļaujošo attieksmi esmu atradusi smagā metāla mūzikā un domāju, kā tāda būtu svarīga arī klasiskās mūzikas vidē.

Bet tas nenozīmē, ka visa mūzika šajā programmā būs skumja.

Būs arī kaut kas gaišss, bet būs arī kādas tumšas, dramatiskas dziesmas, piemēram, Šūberta "Die Zwerg", tur būtībā ir femicīds. Mēs redzam, kā kāds nogalina sievieti, jo viņa nolēmusi vairs nebūt kopā ar viņu. Mūsdienās diemžēl tas ir visai izplatīti, pilnīgs trakums, cik bieži tādas lietas notiek. Tāpēc es patiešām vēlējos runāt par šo tēmu. Bet tā ir tikai viena šīs programmas šķautne. Ir arī Cemlinska dziesma "Waldgespräch" par Loreleju un viņas mītu, par sievieti, kuru vīrieši vienmēr izmantojuši. Un tad viņa atriebjas, uzglūn un pavedina vīriešus tikai, lai nogalinātu. Tātad šajā koncertā būs atspoguļoti abi dzimumi. Jā, godīgi sakot, visai tumša programma. Kas vēl?  Mazliet arī spēlēšu taustiņvijoli. Dziedāšu zviedru tautas dziesmu, kuru es saistu Džankarlo Menoti "Melno Gulbi", arī tur pamatā ir tautas mūzika.

Bet interesantākais šajā programmā vērtu būt dziesma "My Bloody Valentine". Esmu izveidojusi pārlikumu pazīstamajai dziesmai My Funny Valentine, būtībā esmu to pārradījusi, izdveidojusi pilnīgu pretstatu oriģinālam.  Esmu to pārlikusi klavierēm, būs interesanti, kā klausītājiem patiks.

Arī pianistam, ar kuru muzicējat kopā, ir jābūt ļoti daudzpusīgam...

Absolūti. Ēriks Šnaiders ir īsts dārgums, ir lieliski ar viņu sadarboties. Bet stāsts ir visai smieklīgs. Berlīnes universitātē viņš bija mans pasniedzējs, bet mēs satikāmies tikai vienā nodarbībā. Pie viņa nodarbības nebija katru nedēļu, tas bija izvēles priekšmets. Un tad savā pēdējā studiju dienā es domāju, ka varbūt man vajadzētu aiziet pie viņa un iepazīsties ar šo leģendu, jo es jau daudz ko zināju par viņa karjeru un ierakstiem. Patiesībā man mācību process jau bija beidzies, bet semestris vēl turpinājās un es nolēmu, ka aiziešu pie viņa. Neviena cita nebija, visi pārējie jau bija devušies vasaras brīvdienās. Un mēs vienkārši atskaņojām Šūberta dziesmu "Der Zwerg", muzicējām kādu pusstundu. Viņš man deva kādus padomus, un atceros (droši vien viņš pats jau ir aizmirsis), ka  viņš teica: "Tu proti klausīties, tāpēc tālu tiksi. Gudra dziedātāja."  Un tad - četrus gadus vēlāk es sazinājos ar Ēriku Šnaideru, uzrunāju viņu šai programmai un viņš bija ieinteresēts, tūdaļ piekrita. Darbs ar viņu man ir īsta dāvana, jo viņš tik labi pārzina repertuāru un var mani vadīt tajā. Un es patiešām domāju, ka

mums pēc iespējas vairāk jānovērtē iepriekšējās paaudzes cilvēki, mūsu priekšgājēji, kuri patiešām pārzina mākslu, un mēs varam no viņiem daudz mācīties.

Pēc tam jau varam iet tālāk, veicot inovācijas, nojaucot ierastās robežas un saliekot kopā visu atkal pa jaunam. Bet mēs nedrīkstam zaudēt to pirmavotu, to īsteno operas mākslu, dziesmas žanru, tautas mūziku. 

Kad koncertā spēlējat taustiņvijoli, klausītājus tas interesē? Viņi arī jums jautā par šo neierasto instrumentu?

O, jā, noteikti. Daudziem šķiet ļoti aizraujoši redzēt tādu instrumentu dzīvē. Gada nogalē decembrī man arī bija koncerts, kurā spēlēju taustiņvijoli, Slavomirs Cubrickis spēlēja viola organista. Diez vai zināt šo instrumentu. Un Margreta Kēla spēlēja trīskāršo arfu, kas ir baroka laika instruments. Un pēc koncerta ļāvām cilvēkiem nākt uz skatuves, lai apskatītu šos instrumentus, visu izpētītu, uzdotu kādus jautājumus par instrumentiem. Un atkal jau jāsaka, šis ir brīnišķīgs veids, kā saglabāt tradīciju dzīvu un joprojām nozīmīgu. Piemēram, par viola organista, es arī pati agrāk neko nezināju. Tad nu Slavomirs lasīja DaVinči piezīmes par instrumentu, kas būtībā bija kā klavieres, bet ar arkām iekšpusē un lociņa spēles elementiem. Slavomirs vienkārši izlasīja šīs piezīmes, izgatavoja šādu instrumentu un iemācījās spēlēt. Tātad tas ir tiešām unikāls, pasaulē neviena cita nav. Tas, kā es sāku spēlēt lociņvijoli, ir visai smieklīgs stāsts. 2020. gadā, kad sākās pandēmija un lokdauns, es veidoju jaunu projektu, operārijas pārveidojot tautas mūzikas stilā. Protams, tikai tās operārijas, kurām ir saknes tautas mūzikā, vai, kas ietekmējušās no tautas mūzikas. Es tās tikai pārvērtu atpakaļ par tautas melodijām. Bet es biju tikai dziedātāja un sapratu, ka manai balsij vajag kādu atbalstu, papildinājumu, tāpēc noderētu kāds mūzikas instruments. Šķita, ka esmu pārāk veca, lai sāktu mācīties kādu instrumentu bez grifa iedaļām, bet biju pārliecināta, ka vēlos lociņinstrumentu. Nekad agrāk ar lociņu nebiju spēlējusi.

Kā jau mileniāļu paaudzes pārstāve, vienkārši ierakstīju Google "lociņinstruments instruments ar grifa iedaļām". Un internets man parādīja lociņvijoli.

Tad es meklēju tālāk, kurš ir labākais lociņvijoles spēlētājs. Un internets man parādīja Olovu Johansenu. Tad es vienkārši sazinājos ar viņu, un kopš tā laika viņš ir mans skolotājs. Viņš arī palīdzēja man atrast instrumentu, ko tagad spēlēju, es arī esmu braukusi uz Upsalu, lai mācītos pie viņa. Tas ir viss. Zinu, stāsts nav īpaši romantisks, bet tas ir viss, ko darīju: vienkārši ierakstīju interneta meklētājā.

Jūs arī atrodat laiku fotografēšanai un gleznošanai, arī šobrīd fonā redzu vienu jūsu gleznu.

Domāju, ka cilvēks nevar dziedāt visu laiku. Šis ir veids, kā savā galvā varu panākt klusumu. Man patīk gleznot, jo tad pilnībā zaudēju laika izjūtu. Un tas arī ir brīdis, kad varu klausīties mūziku. Studijā gleznojot, uzlieku fonā kādus ierakstus. Patiesībā, ir tikai pieci albumi, kurus gleznojot klausos atkal un atkal. Un nu jau laikam ir tā, ka, tiklīdz dzirdu kādu no šiem ierakstiem, man rodas vēlme gleznot.

Es cenšos atrast laiku gleznošanai, es to ļoti apzināti plānoju.  Patiesībā, gleznot es sāku 2022. gadā, tieši 10. februārī. Tad nu tagad sanāk gluži vai jubileja.

Tobrīd man ar kopā ar smagā metāla grupu "Igor" bija ieplānota mēnesi ilga turneja pa ASV, bet trīs dienas pirms došanās ceļā, turneja tika atcelta. Un man pēkšņi bija mēnesis brīva laika. Turklāt, turnejai gatavojoties, bija uzkrājusies enerģija. Bet pēkšņi - nekā. Tātad, ko lai tagad daru? Un es biju tik satriekta. Es negribēju dziedāt, jo, dziedāt man taču bija paredzēts turnejā. Tāpēc es vienkārši nopirku krāsas un audeklus, un sāku geznot. Veselu mēnesi. Tā tas sākās.

Vai strādājat arī ierakstu studijā?

Jā. Šobrīd veidoju skaņu celiņu videospēlei Titan Quest 2 kopā ar Basti Kisslinger. Un daži ieraksti jau ir nākuši klajā. Visa pamatā ir senās Grieķijas mūzika un arī tautas mūzika.
Jā, man patīk strādāt studijā. Es arī sadarbojos ar dažām smagā metāla grupām un sūtu viņiem savus vokālus. Savu balsi ierakstu pati, jo man patīk būt noteicējai ieraksta procesā,  es vēlos to darīt visu tempā un savā veidā.

Latvijā esat iepriekš viesojusies festivālā Sansusī. Vai gribētu atkal tajā viesoties?

Atgrieztos jebkurā laikā.

Man patīk Sansusī festivāls. Tajā piedalījos 2023. gadā, veidojām tur vēl vienu gotiskā stila programmu. Un kā klasiskās mūzikas māksliniece nekad nebiju jutusies tik labi. Jutos kā mājās.

Viss, ko es lūdzu, tika nodrošināts. Piemēram, man gribējās kokus, un man bija koki. Es lūdzu vērpjamo ratiņu un festivāla vadītājs Armands teica: varbūt varam kaut ko darīt lietas labā. Un tad pēc dažām stundām viņš nāca pāri laukam - Skaties, ko es atradu! Un man bija vērpjamais ratiņš. Tāpēc patiešām ir brīnišķīgi būt Sansusī. Es esmu tik priecīga, ka mēs atkal sadarbojamies, lai šo Valentīndienas programmu atvestu uz operu Rīgā. Tiešām priecājos atgriezties Rīgā. Esmu tur bijusi tikai, lai uzstātos ar metāla grupu Igor, neesmu atskaņojusi klasisko mūziku. Man gribētos, lai cilvēki, promejot, justos vieglāk. Katarse - tas būtu vārds, ko vislabprātāk lietotu. Tā katarses sajūta ir mans mērķis šai programmai.