Latgales vēstniecībā GORS nedēļas nogalē notiekošā festivāla "LNSO vasarnīca" īpašais viesis būs britu pianists Džeimss Šerloks, kurš uzstāsies gan kamermūzikas programmā gan kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Tarmo Peltokoski. 19. augusta vakarā kopā ar Tarmo Peltokoski pianista ampluā mūziķis atskaņos Johannesa Brāmsa un Franča Šūberta mūziku klavierēm četrrocīgi, bet svētdien būs solists Brāmsa Otrā klavierkoncerta atskaņojumā festivāla noslēguma koncertā, kas izskanēs arī LR3 "Klasika" tiešraidē. Ar Džeimsu Šerloku tikās Baiba Santa Vanaga.

Kādi ir pirmie iespaidi par Latviju, par orķestri? Kā notika mēģinājuma process?

Iespējams, ka Rīgā ierados siltākajā dienā šovasar. Vakarā devos brīnišķīgā pastaigā un pat nopeldējos  Daugavā. Tā bija labākā iespējamā sagaidīšana. Un šorīt mums bija pirmais kopīgais mēģinājums. Orķestris jau bija izmēģinājis Brāmsu, viņi bija lieliski sagatavojušies. Tas bija aizraujoši –

Brāmsa Otrais klavierkoncerts man ir ļoti mīļš, tas manī raisa spēcīgas emocijas. Ir daudz lietu, ko šajā mūzikā vēlos izcelt,

un tad atklāju, ka mūziķi uz to veiksmīgi reaģē. Un, protams, Tarmo ir lielisks atskaņojuma vadītājs. Mums vēl ir trīs dienas līdz koncertam – pietiekoši daudz laika, lai uzbūvētu ko ļoti skaistu.

Kā jūs Latvijas publiku ar sevi iepazīstinātu?

Tas ir labs jautājums. Mani ir raksturojuši kā muzikālu polimātu, jo darbojos dažādās sfērās. Pirmkārt, es esmu pianists. Kā mūziķi nereti uzliekam dažādas “cepures” un darām daudz un dažādu lietu. Iespējams, tagad vairāk laika pavadu diriģējot, bet

spēlēt klavieres – tā ir mana vistiešākā pašizpausme. Īpaši atskaņojot mūziku, kas man ir vistuvākā – jūtos tā, it kā runātu.

Vai esmu atbildējis uz jautājumu?

Jā, protams. Ko jūs pastāstītu par 19. un 20. augusta koncertprogrammām? Jau zinu, ka jums ļoti patīk Brāmsa mūzika.

Runājot par kamermūzikas koncertu 19. augustā, kurā uzstāsies arī Tarmo un LNSO mūziķu stīgu kvartets, atskaņojot Šūmaņa Klavierkvintetu: Tarmo man vaicāja, ko mēs varētu kopīgi atskaņot blakus šim skaņdarbam. Tā ir sava veida Svētā Trīsvienība: Šūberts, Šūmanis un Brāmss. Lai programmu sasaistītu, izvēlējos nedaudz no Šūberta un nedaudz no Brāmsa. Brāmss vieno arī nākamā vakara programmu. Protams, varam pieminēt arī Šūmaņa un Brāmsa savienību.

Šūmanis nomira ļoti jauns – 46 gadu vecumā, un Brāmss palīdzēja audzināt viņa bērnus. Šiem komponistiem ir cieša saikne.

Savukārt 20. augustā Brāmsa Otrais klavierkoncerts programmā iekļauts tur, kur vajadzētu atrasties simfonijai – otrajā daļā. Tas kļūst par vakara “pamatēdienu”, kas ir brīnišķīgi, jo parasti solists pirmajā daļā izdara savu darbiņu un tad starpbrīdī dodas iedzert  alu. Un droši vien aiziet paklausīties otro daļu. Šoreiz gan pirms otrās daļas plānoju alu nedzert... Jebkurā gadījumā, šie darbi veidos lielisku arku. Par latviešu darbu, kas šajā koncertā tiks atskaņots, man pastāstījāt jūs, atzīšos, ka vēl neesmu to dzirdējis.

Ko no jums prasa atskaņot šo koncertu?

Tas ir milzīgs, gandrīz stundu ilgs darbs. Tas prasa lielu koncentrēšanos, lielu spēku un izturību. Bieži patiešām ir jāpilda solista loma, bet tikpat bieži esi daļa no orķestra skanējuma. Citas koncerta daļas imitē kamermūziku.

Šis koncerts ir izcils meistardarbs – daļēji, tāpēc ka Brāmss bija lielisks simfoniķis, lielisks kamermūzikas komponists un lielisks klavierdarbu autors. Šis koncerts savā veidā šos trīs elementus apvieno.

Šajā darbā solists reizēm nav galvenā balss orķestrī, un ir jāsaprot, kurā brīdī vadīt un kurā – pavadīt. Koncerta otrajā daļā ir viens no izcilākajiem čella solo simfoniskās mūzikas repertuārā. Tad es spēlēju kopā ar čellu. Mūziķe atrodas mazliet tālāk, nekā tad, ja mēs izpildītu, piemēram, sonāti. Šis ir lielisks darbs – tajā ir nedaudz no visa: bravūra, enerģija, bet arī majestātiskums, skaistums. Tie ir svētki.

Mūsu pirmajā sarunā man teicāt, ka uz pamestas salas līdzi ņemtu Bahu, Brāmsu un Ravelu. Kāpēc tieši viņus?

Jā, es to teicu. Domāju, ka šodien vēl joprojām jūtos tāpat! Kāpēc viņus? Reizēm, atkarībā no mana garastāvokļa, varētu šim sarakstam pievienot Šopēnu, bet tas ir tāpēc, ka esmu pianists. Domāju, ka šo komponistu brieduma darbos ir jūtams, ka ikviena viņu uzrakstītā nots ir nepieciešama, neaizstājama, perfekti definēta.

Proporcijas izjūta šajā mūzikā ir, varētu teikt, dievišķa. Nevainojami radīta, veidota šai pasaulei.

Ravels, protams, bija izcils orķestrācijas meistars. Viņa meistarība bieži parādās šajos neticamajos veidos, kā viņš apvieno dažādus orķestra instrumentus, iespējams, ģeniālāk par jebkuru citu. Varbūt kāds teiktu, ka Stravinskis ir aptuveni tādā pašā līmenī. Bahu noteikti ņemtu līdzi uz pamestas salas. Viņa mūzikā  ir nebeidzami jauninājumi. Tā ir svēta mūzika, un to nedomāju, ka tā piedien tikai kristiešu tradīcijai. Absolūti tā nedomāju. Bet šai mūzikai ir dievišķais aspekts. Brāmss, manuprāt, nāk ar tādu pašu garīgo vēstījumu. Es tajā pazaudējos vārda vislabākajā nozīmē, zaudēju laika izjūtu, kad klausos šo mūziku. Tā mani aizved uz kādu labāku vietu, atklāj manī labāko.

Vai jūs arī atskaņojat Baha mūziku?

Jā, man ļoti patīk atskaņot Baha mūziku taustiņinstrumentiem.

Uzaugu, spēlējot ērģeles, un Bahs ir ērģeļmūzikas pamats.

Atskaņoju arī kompozīcijas, ko parasti spēlē pianisti. Šogad ierakstīšu soloalbumu ar manām Baha mūzikas transkripcijām, sākot ar kantāšu, oratoriju, magnifikātu, pasiju daļām. Baha mūzikas transkripcijām klavierēm ir ievērojama vēsture. Lists, Buzoni, jaunākos laikos – Maira Hesa un citi. Daudzas, vai vismaz daļa no šīm transkripcijām ir brīnišķīgas, un tās tiešām parāda Baha mūzikas varenību un veido to pianistisku. Dažām no šīm transkripcijām vēl ir, ko pielabot. Savā pieticīgajā veidā, es jūtu, ka šis ir bijis mīlestības piepildīts darbs – paņemt šo mūziku un to tulkot klavierēm, un saglabāt šo skaistumu un nevainojamo balsvedību, tajā pašā laikā, to piemērojot klavierēm ar visiem trikiem, kas Baham nebija. Viņš nevarēja pieturēt skaņas, kā varam to darīt šodien ar instrumenta kaleidoskopiskajām skaņu krāsu iespējām. Bahs būtu bijis laimīgs, ja tolaik būtu bijusi šāda iespēja! Šī ir iespēja izbaudīt mūziku jaunā veidā. Domāju, ka labs iemesls, kāpēc strādāju pie šī projekta, ir tas, ka, protams –

Baha mūzika ir zināma visā pasaulē, bet viņš ir autors arī aptuveni 200 kantātēm luterāņu baznīcai. Domāju, ka valstīs, kurās nav spēcīga kristietības tradīcija, šī mūzika nav pārāk pazīstama.

Bet tā noteikti ir tikpat brīnišķīga kā jebkas, ko Bahs ir komponējis. Tas ir kā senos laikos, kad cilvēki tik vienkārši nevarēja apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertu vai iegādāties ierakstu. Mūsdienās, ja dzīvo kultūrā, kurā baznīcas mūzika nav pieejama, tad ceru, ka šis ieraksts iepazīstinās ar izcilā autora dārgakmeņiem caur klaviermūziku – tā cilvēkiem parasti patīk. Cilvēki, kam patīk klaviermūzika, ne vienmēr klausās baznīcas mūziku, bet šādi tas ir iespējams.

Pēdējais jautājums: kas ir jūsu mākslinieka aicinājums?

Šis atkal ir brīnišķīgs jautājums, uz ko atbildēšu tāpat, kā iepriekšējo reizi. Manuprāt, ikviena mākslinieka aicinājums, kas to pa īstam meklē, ir censties būt patiesam pret sevi un tam sekot. Tas nekad nav viegls uzdevums. Domāju, ka mūsdienās tas ir vēl sarežģītāk, jo

šobrīd dzīvē ir tik daudz lietu, kas novērš uzmanību, kad mums tiek “pārdoti” arī dažādi ideāli, piemēram, instagramā. Šīs lietas, protams, var būt svarīgi rīki mākslā, lai dalītos ar to, ko mīli. Bet ir ļoti viegli pazaudēt fokusu, un kā radošiem cilvēkiem mums jāpaliek kontaktā ar savu māksliniecisko pulsu.

Reizēm tas ir ļoti tīrs un spēcīgs, reizēm – ne tik noteikts. Mans mākslinieciskais pulss spēji pastiprinās, kad izpildu to mūziķu darbus, kurus šajā sarunā jau pieminējām, kā arī citu izcilu skaņražu darbus, kurus ne bez iemesla par tādiem uzskatām, jo viņi spēj radīt materiālu, kas paceļ augstāk mūsu dzīves pieredzes. Kā akadēmiskie mūziķi mēs esam bagātīgi apdāvināti ar ierakstiem un koncertiem, kas, protams, ir lieliski, bet mirklī, kad centies atrast savu interpretāciju, ne vienmēr palīdz internetā atrodamie neskaitāmie ieraksti, lai dzirdētu, kurš spēlē tā vai citādi. Tas ir izcils veids, kā sevi izglītot, jo kurš gan negrib zināt, kā, piemēram, Leopolds Stokovskis interpretēja darbus, pat ja tas absolūti atšķiras no tā, kā to dara tagad. Domāju, tas ir svarīgākais aicinājums, ja tāds bija jautājums. Kā māksliniekiem mums jāatrod tas, kas piešķir mūsu darītajam jēgu un pie tā stingri jāturas. Diriģējot nereti jāstrādā pie darbiem, kurus ikdienā varbūt neizvēlētos – reizēm tā ir ļoti svarīga pieredze, taču citkārt – tev vienkārši jābūt profesionālim, jo ne vienmēr vari savas dzīves pieredzes un savu mūzikas izpratni sasaistīt ar partitūru. Man šķiet, augstākais mērķis ir darīt to, ko mīli un ar to dalīties, atrast labākos kompromisus un doties tālāk.