Mūzikas festivālā “Skaņu mežs” 8. oktobrī kultūrvietā "Hanzas perons" pirmoreiz izskanēs “Dvēseles attīrīšanas iekārta” ar skaņu instalācijām, kinētiskām skulptūrām, performanču mākslas, laikmetīgās kompozīcijas un uzveduma elementiem visdažādāko vecumu klausītājiem. Domājot par bērnu un jauniešiem, to veidojuši komponiste Anna Fišere, mākslinieks Miķelis Fišers un rakstnieks Andris Kalnozols, rezultātu saucot nevis par izrādi, bet par pneimoterapijas kursu.

Norvēģu rakstnieks Ērlends Lū (Erlend Loe) ir teicis: “Smieklos un rotaļās attīrās dvēsele”. Terapeitiskās pneimoiekārtas pamatā ir gaisu paģērošas bērnu rotaļlietas – baloni, piepūšami dzīvnieciņi, stabules, flautas u.tml., kas, savienotas intriģējošā sistēmā, spēj raisīt skaņas un kustības, mudinot klausītāju un skatītāju atbrīvot savu gara gaisu un ļauties smiekliem.”

Sarunā - par principiem un jutoņu, pēc kā jāvadās, veidojot mākslas darbu jauniešu un bērnu auditorijai, par antropoloģiskiem vērojumiem Annas Fišeres un Miķeļa Fišera vadītajās meistarklasēs Latvijā un Norvēģijā, un, protams, par gaidāmo skaņas instalāciju ar terapeitiskiem un galvu izvēdinošiem efektiem.

Miķelis Fišers: Gribējās mūsu projektam kādu virsuzdevumu. Tad, pārdomājot, man
šķita, ka tāpat kā pieaugušo apziņa ir piesārņota ar visādām drazām, mums ir izdevies arī jauniešu apziņu piesārņot diezgan pamatīgi. Kaut kā to vajadzētu attīrīt. Attīrīšanai diezgan bieži lieto ūdeni, bet mēs izvēlējāmies gaisu – saspiestu gaisu, lai ar to tā kārtīgi varētu izpūst smadzenes.

Anna Fišere: Mēs visi trīs esam ļoti labi draugi. Jā, process ir pats svarīgākais, un mēs jūtamies tajā labi un mums ir jautri un viegli.

Miķelis Fišers: Bērnu publika mums vienmēr asociējās ar kaut kādu bezrūpību, vieglumu,
prieku, rotaļu. Mēs ņemam drīzāk šos uzstādījumus no viņiem, un tas kļūst par mūsu
radošo principu un pamatu.

Saprotu, ka ar kaut kādiem šīs idejas aizmetņiem arī esat viesojušies pie bērniem. Vai varat mazliet vairāk pastāstīt par šo procesu?

Anna Fišere: Jā, mums bija meistarklases Liepājā, Rīgā un Norvēģijā, Trumsē, un tā
mums bija pirmā pieredze, strādājot ar jauniešiem.

Miķelis Fišers: Man bija vairāki antropoloģiski novērojumi. Viens bija, ka pusaudži
nedzer ūdeni, toties ļoti labprāt dzer multiaugļu sulas. Un vēl – viņiem visu laiku
gribas ēst (smiekli). Mana meita jau ir liela un es biju piemirsis šo lietu.

Andris Kalnozols: Ko vēl es novēroju – nedod Dievs, pusaudzi nosaukt par bērnu
(smiekli). Vislabāk nekļūdīsies, ja teiksi „jaunā paaudze”.

Anna Fišere: Jaunieši gāja mājās ar dzirksteli acīs, un tas tiešām priecēja.

Miķelis Fišers: Bija ļoti interesanti, cik dažādi ir šie jaunieši, un katram vajag individuālu pieeju.
Viens ir ļoti aktīvs, cits - introverts, un visi prasa citādu enerģiju. Tā kā tā bija pirmā pieredze, pirmajā vakarā mēs vienkārši astoņos vakarā aizgājām gulēt, mēs bijām kā izspiesti sūkļi (smiekli).

Kas īsti ir jādara jūsu performances-instalācijas klausītājiem – viņi sēž krēslos
vai aktīvi iesaistās?

Andris Kalnozols: Viņi drīkst reaģēt, piedaloties ar savu iekšējo gara gaisu. Respektīvi, viņi drīkst paust savu prieku vai sašutumu, vai nopūsties, teiksim tā. Tādā ziņā viņi var piedalīties, bet aktīva darbība ar ķermenipat nav vēlama, jo šis ir tāds terapeitisks process uz prāta atbrīvošanu. Prātam nebūtu jānodarbina ķermenis ar domāšanu un dažādām kustībām, tā kā lai nu šoreiz viņi paliek uz vietas. Visu, kas nepieciešams, izdarīsim mēs un mazās rotaļlietas un mehāniskās palīgierīces uz skatuves. Skatītājiem, katrā ziņā, ir vēlams būt klātesošiem un elpojošiem. Tas ir viens no pamatnoteikumiem.