Ērģeļmūzikas vasaru Rīgas Svētā Jāņa baznīcā 19. augustā pulksten 19 noslēgs koncerts Magnificat, kurā vācu tradīciju iezīmēs Hieronīma Pretorija, Dītriha Bukstehūdes un Johana Sebastiāna Baha kompozīcijas, bet franču garu ieskandinās Nikolā Lebega (Lebègue) opuss.

Īpašs prieks būs Rīgā dzirdēt mūsu jaunos talantus: dzidrās soprānbalss īpašniece Katrīna Paula Felsberga ir daudzu starptautisku konkursu laureāte un Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra debitante, bet ērģelnieks Jānis Pēlmanis ir Berlīnes Mākslu universitātes absolvents. Ar viņu arī tiekamies plašākā intervijā.

Liene Jakovļeva: Ērģelnieki "Klasikas" studijā viesojas bieži, jo ērģeļu un ērģeļmūzikas dzīve Latvijā ir ļoti piepildīta, bagāta un krāsaina. Bet šķiet, ka tu gan pie mums esi ciemos pirmoreiz! 

Jānis Pēlmanis: Uz Radiomāju mani ceļi gan jau ir veduši: pirms ļoti daudziem gadiem esmu bijis konkursa "Nošu domino" dalībnieks... Tobrīd vēl mācījos Rīgas Doma kora skolā.

Otra reize bija citā kontekstā – saistībā ar braucienu uz Sanktpēterburgu kopā ar Mūzikas akadēmijas jaukto kori. 

Beidzamajos gados tava dzīve ir saistīta ar Berlīni. Vai iemesls, kāpēc esi ieradies dzimtenē, ir plašā koncertprogramma kopā ar dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu? Vai vienkārši tāpēc, ka Vācijā šobrīd ir brīvlaiks?

Tā bija ļoti laba sakritība: pavasarī man atrakstīja ērģelniece Ilze Reine un piedāvāja izveidot koncertprogrammu ar kamermūzikas ievirzi. Kopā ar Katrīnu nolēmām sakārtot mazu programmiņu. Tā nu tas ir tāds divi vienā – gan vasara, gan brīvlaiks, gan jauka muzikāla mājās būšana. Un, tā kā Jāņa baznīca savulaik bija mana pirmā darbavieta – biju tur kormeistars, tad tā ir arī tāda dubultatgriešanās mājās.

Bet pie Jāņa baznīcas ērģelēm tu esi kādreiz koncertējis?

Jā! Pirms diviem gadiem vasarā spēlēju Makša Rēgera fantāziju "Alleluja" un arī citus skaņdarbus – tā bija pirmā reize, kad sēdos pie Jāņa baznīcas ērģelēm. Protams, bija arī studentu koncerti akadēmijas laikos.

Vai sevi vairāk uzskati par diriģentu, vai tomēr par ērģelnieku? Vai arī abas puses ir līdzvērtīgas?

Izvairos no procentuāla dalījuma – drīzāk mēģinu sabalansēt. Vienu brīdi par septiņdesmit procentiem darbojos kā diriģents, bet, piemēram, pēdējos divus mēnešus par septiņdesmit procentiem esmu ērģelnieks, un tikai par trīsdesmit procentiem – diriģents. Ļoti atkarīgs no sezonas. 

Vai kā ērģelnieks vari atklāt, kas jūsu koncerta groziņā salikts sestdienas vakaram?

Varētu domāt, ka "Magnificat" – tā vairāk tāda Ziemassvētku programma. Bet vāciešiem ir arī tāds apzīmējums kā "Zaļie Ziemassvētki", kas saistīti ar vasaras saulgriežiem, kad viņi vēlreiz aktualizē šo tēmu. Un, tā kā tieši īsi pēc saulgriežiem bija mans pirmais no abiem bakalaura eksāmeniem ērģeļspēlē, daļa no 19. augusta koncertprogrammas būs tieši mana eksāmena programma, kas ir magnifikāta zīmē: tur ir dažādas magnifikāta kompozīcijas no dažādām ērģeļu skolām: agrīnā ziemeļvācu ērģeļu skola tiek pārstāvēta no Hieronīma Pretorija, bet vēlīnā – no Dītriha Bukstehūdes magnifikāta skaņdarbiem. Un tad ir arī franču skola, kas pārstāvēta ar Nikolā Lebeku, kas ir mazliet mazāk spēlēts, bet arī ļoti nozīmīgs baroka komponists. Un kā nu bez ērģelnieku dienišķās maizītes – Johana Sebastiāna Baha...

Tavs eksāmens notika Berlīnē, Marijas baznīcā. Cik daudzas Vācijas baznīcas esi iepazinis, un cik tev bijis iespēju spēlēt pie to ērģelēm?

Šo gadu laikā uzkrāta pieredze, spēlējot pie ļoti daudzām jaukām ērģelēm – gan vēsturiskām, gan modernām.

Vācija ir bagāta ar dažādām labām – gan restaurētām, gan jaunbūvētām ērģelēm. Arī pēdējo divu mēnešu laikā man bijis tas gods un prieks sēsties gan pie seno instrumentu kopijām, gan arī modernākiem instrumentiem, kas radīti pēdējos gados, taču ir ar vēsturisku ievirzi.

Pats kolosālākais tiešām bija eksāmens, kas notika Marijas baznīcā pie restaurētā senā instrumenta – Vāgnera/Kerna ērģelēm, kas bija liels piedzīvojums un arī sava veida patīkama cīņa.

Interviju pilnā apjomā klausieties audioierakstā!