Dažādos laikmeta un muzikālo rokrakstu vaibstos koncertā 26. septembrī Rīgas Kongresu namā atklāsies garīgums tā daudzajās nozīmēs, sākot ar baroka komponistu Antonio Vivaldi un Johana Sebastiāna Baha mūziku, turpinot ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) rezidējošā komponista Pētera Vaska 1979. gada partitūru, kurā skaņradis pārskata latviskās identitātes dziļākos nostūrus, un noslēdzot ar vērienīgu Forē Rekviēma lasījumu.

Pirmo reizi pie LNSO pults stāsies izcilais franču diriģents Žans Kristofs Spinozi. Ar viņu tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku".

Ieva Zeidmane: Šī ir pirmā reize, kad Latvijā koncertēsiet. Un arī pirmā reize, kad viesojaties Latvijā?

Žans Kristofs Spinozi: Jā, te esmu pirmoreiz. Man būs daudz atklājumu, ceru, ka mani kolēģi – mūziķi man izrādīs Rīgu. Esmu ļoti priecīgs būt šeit.

Kā Jūs iepazīstaties ar orķestri, ar kuru nekad iepriekš neesat sadarbojies?

Tāpat kā parasti dzīvē, kad satiec cilvēkus, ar kuriem neesi pazīstams. Iepazīties ir interesanti, tas ir atklājumu pilns un reizēm priecīgs process. Bet ir divas lietas, kas ar orķestrantiem mums ir kopīgas un kalpo par pamatu labām attiecībām.

Mūs vieno mīlestība pret mūziku un arī līdzīga pieredze, kas uzkrāta, mūziku mācoties.

Mēs visi zinām, kā ir, kad aukstā, lietainā, novembra vakarā brien caur peļķēm, nesdams mūzikas instrumenta futrāli. Mēs zinām, kāda apņēmība vajadzīga, lai pēc parastajām skolas stundām vēl mācītos solfedžo nevis ietu mājās atpūsties. Lai vingrinātos un strādātu, kad citiem ir brīvs. Bērnībā, jaunībā mums visiem ir bijis līdzīgs dzīves ritms, esam gājuši cauri līdzīgām grūtībām. Un mums visiem kopīga ir vēlme izzināt mūziku, apgūt skaņu mākslu, iegūt labu izglītību.

Visa šī līdzīgā pieredze ļoti vieno, tāpēc saprotam cits citu. Tāda nu ir mūziķa profesija.

Es pat domāju, ka tas nav darbs; man tas ir drīzāk prieks, esmu laimīgs, ka varu nodarboties ar mūziku. Bet šī profesionālā vide, kādā apgrozāmies, vedina satikt citus līdzīgi domājošus ļaudis. Kad ierodos pie nepazīstama orķestra, es nebraucu uz kādu tumsas zonu, es braucu uz mūzikas pasauli, uz vidi, kādā vēlos būt. Un mūzika ir spēcīgāka par kādām nepatīkamām sajūtām, piemēram, mulsumu vai kaunu par to, ka neprotu runāt kādā valodā, ka nezinu mūziķu vārdus.

Vēl pirms divām dienām biju Japānā. Protams, japāņu kultūra it kā ir tik atšķirīga no manējās, no mūsu – eiropeiešu izpratnes. Bet mūzikā mēs uzreiz bijām vienoti, varējām saprasties un sadarboties. Jutāmies draudzīgi un satuvinājāmies. Mūzika ir emociju valoda, un tā mums visiem ir kopīga.

Reizēm pat ir vienkāršāk strādāt ar tik atšķirīgu kultūru kā japāņu. Jo tad mēs uzreiz koncentrējamies uz visiem kopīgo – uz mūzikas pasauli.

Franču un latviešu kultūrā atšķirību varbūt ir mazāk un tomēr arī mēs pārstāvam dažādas nācijas. Jā, man kādos brīžos pietrūkst īsto vārdu, nevaru kādā svešvalodā tik precīzi izteikties, bet mūzika ir kā tilts starp cilvēkiem. Mūs vieno kaut kas ļoti īpašs, kas intīms un ļoti skaists. Mūzika rada emocijas un, kad daudzi cilvēki vienlaikus jūt līdzīgi, tas ir milzīgs spēks un garīgs baudījums. Un šis līdzīgais ceļš mums, mūziķiem, ir sācies jau bērnībā.

Esat tik tikko atgriezies no Japānas un tūlīt jau pievēršaties pavisam citai programmai. Pirmajā brīdī šķiet, ka tajā kārtoti ļoti atšķirīgi darbi – no Pētera Vaska mūzikas līdz barokam un tad vēl arī Gabriēla Forē Rekviēms. Vai visam ir arī kas vienojošs?

Teikšu bez lielas domāšanas pirmo atbildi, kas nāk prātā.

Kas zina, pēc tam varbūt nožēlošu, bet gribu teikt tā spontāni – visa šī mūzika ir ļoti patiesa un ārkārtīgi dziļa.

Piemēram, mēs atskaņosim Johana Sebastiana Baha koncertu klavesīnam reminorā. Tā ir augstākā mērā garīga mūzika. Tas ir ļoti virtuozs skaņdarbs, bet emocionālajā ziņā tik dziļš un ārkārtīgi bagāts. Šis instrumentālais koncerts it kā ir laicīga mūzika, tā nav ne kantāte, ne oratorija, ne pasija. Un tomēr tas ir ļoti garīgs skaņdarbs.

Varam just tādu kā stāšanos nāves priekšā, meklējot Dieva žēlastību. Es to jūtu katru reizi, atskaņojot šo Baha reminora koncertu. Un katru reizi, piedzīvoju ko līdzīgu šokam.

Tas ir ārkārīgi spēcīgs skaņdarbs, emocionālajā ziņā absolūti vētrains, tas sapurina mūs, satricina līdz sirds dziļumiem. It kā tu stājies visaugstākā priekšā, gaidīdams pēdējo tiesu.

Un koncerta pēdējā daļā ir tāds moments, kas vienmēr liek man domāt par šo Bībelē ietverto frāzi, ko es gan neatceros pavisam precīzi un nevarēšu noformulēt vārds vārdā. Bet doma ir tāda: Kungs, es eju nāves ielejā, eju pilnīgā tumsā. Bet eju paļāvībā un pārliecībā, jo uzticos Tev, Kungs, es zinu, ka savā varenībā sniegsi man savu gaismu un rādīsi ceļu.

Ar Baha mūziku esmu pazīstams jau tik ilgu laiku, esmu to atskaņojis daudz un bieži. Esmu daudz lasījs svētos rakstus, cenšoties mazliet (tikai mazliet!) saprast šo mūziku.

Un es tiešām domāju, ka šis koncerts ir patiesības mirklis. Gluži tāds pats kā šķērsojot nāves ieleju.

Cilvēki, kas gājuši cauri vismelnākajai tumsai, redzējuši visspožāko gaismu. Būdami nāves priekšā, pēdējās tiesas priekšā, ļaujoties Tā Kunga žēlastībai. Šajā Baha darbā dzirdam absolūtu tumsu, šķiet, ka glābiņa nav, bet tomēr glābšana nāk, tas Kungs ir apžēlojies.  Manuprāt, tieši to Bahs domājis, rakstot šī koncerta finālu un veidojot tā attīstību. Šī mūzika ir absolūti brīnišķīga. Katru reizi, kad Baha darbus atskaņoju, izjūtu šo garīgo pieredzi.

Šo cilvēcību, mīlestību, kas mani aizkustina tik ļoti, ka pat tagad, par vien runājot par Baha mūzikas atskaņošanas procesu, man acīs riešas asaras un es kļūstu ārkārtīgi emocionāls.

Manuprāt, šis aspekts ir kopīgs visam repertuāram, kas ietverts šajā programmā. Tas ir absolūtā patiesuma aspekts. Tev dzīvē ir dotas izvēles iespējas, tu atskaņo Baha mūziku, tu to saproti. Tāpat arī ar Forē Rekviēmu un nelielo Vivaldi mūzikas fragmentu no Laudate Pueri, kas skanēs koncertos. Šajos darbos ir ietverts patiesības mirklis.

Arī Pētera Vaska Cantabile ir absolūta garīguma esence.

Nav svarīgi, vai kāds spriedīs par mums, mūziķiem, vai kāds analizēs un teiks, ka koncerts bija labs vai nebija. Nav svarīgi! Mēs šos darbus atskaņojam mums pašiem, lai piedzīvotu šo garīgo pieredzi, kādu sniedz šie ģeniālie mūzikas opusi. Un ļoti gaidu klausītājus, publiku, jo šie darbi ir ticības apliecinājums. Un es to nedomāju tādā reliģiskā izpratnē. Es domāju par dzīves ceļu, par cilvēka dzīvības vērtību. Katru dienu mēs zaudējam cilvēkus, kas mirst, un arī iegūstam cilvēkus, kas dzimst. Pasaulē šobrīd varam runāt par krīzi tik daudzos aspektos, var teikt, ka ejam cauri tumsai.

Pasaulē ir tik daudz šausmu, notiek kari, ir ekoloģiskās krīzes, ļaunums cenšas gūt virsroku. Bet mūzika ir kā dievišķā gaisma.

Tā mūs vieno, dziedina, sniedz apskaidrību. To redzam arī Bībelē – mūzika ir Dievs. Manuprāt, tāda ir tēma, kas vieno visu šo, it kā atšķirīgo progammu. Tik skaista mūzika, baroka mūzika, pašas skaistākās baroka lappuses, un Forē Rekviēms – kas it kā šķiet tik tāls no Baha un Vivaldi laika un stila. Taču arī šis darbs ir brīnumains.

Šorīt mēģinājumā spēlējām Baha reminora klavierkoncertu un tūdaļ pēc tam – Forē. Un es biju pārsteigts! Nē, nu it kā jau nebiju pārsteigts, vienmēr esmu zinājis, bet katru reizi atkal no jauna esmu pārsteigts – šī mūzika ir tik pat dievišķa! Vēl viens debesu stūrītis līdzās Baham.

Šādus koncertus es izjūtu kā dāvanu. Jo mūslaikos cilvēkam ir tik viegli sevi pazaudēt ikdienišķajos notikumos un pasaules lielajās problēmās!

Bet mūzika ir tā gaisma, ko nedrīkstam aizmirst. Tā mīlestība, ko varam izjust paši un dāvāt citiem. Tāds ir tas mūzikas brīnums. Kā mēs vakar runājām ar kolēģi – mūzika varbūt ir īstais veids, kā glābt pasauli, kā glābt cilvēcību! Nevis kaut kādu abstraktu cilvēcību, bet katram savu dvēseli šajā mākslīgā intelekta laikā, kad risinās karš, ir politiskās, ekonomiskās un arī kultūras krīzes. Nedrīkst pazaudēt mūziku – ar dziļajām, cilvēcīgajām emocijām. Par to ir šī programma.

Esmu ārkārtīgi laimīgs, un par 200 procentiem pārliecināts, ka šī mūzika sniegs prieku, liks mums uz brīdi sajust kādu kontaktu ar debesīm un mīlestību.