Diriģents Sigvards Kļava: Ir atkal tā sajūta, ka gribas kāpt kādā citā kalnā

10. jūlijā ierakstu kompānija Delos laidusi klajā tvartu Komitas: Divine Liturgy ("Komitass. Dievišķā liturģija") – izcilā armēņu komponista Komitasa Vardapeta 20. gadsimta sākumā rakstīto meistardarbu komponista Vačes Šarafjana aranžējumā jauktajam korim.

Šajā jaunajā interpretācijā dzirdams Latvijas Radio koris ar diriģentu un māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu pie diriģenta pults, un solistiem – basu Hovhannesu Nersesjanu (Hovhannes Nersesyan) un tenoru Armenu Badaljanu (Armen Badalyan). Ieraksts veikts Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 2019. gada 20.-23. septembrī. Tieši tvarta klajā nākšanas dienā "Klasikas" studijā tiekamies ar diriģentu Sigvardu Kļavu.

Inta Zēgnere: Daudzi atceras pagājušā gada 20. septembra vakaru, kad Rīgas Svētā Jāņa baznīcā Latvijas Radio koris atskaņoja "Dievišķo liturģiju". Patiesībā tas bija dievkalpojums, vesels garīgs kosmoss, kurā nokļuvām – pēc koncerta izskanēšanas negribējās iziet ārā. Tagad tas iemūžināts albumā, un tas nav koncertieraksts, bet gan īpaši veikts ieskaņojums tieši albumam. Kā tas viss sākās?

Sigvards Kļava: Attiecību vēsture ir diezgan sena –

jau gadus piecus dienās, kurās visa Armēnijas tauta atceras traģisko genocīda faktu, mēs katrreiz esam mēģinājuši veidot kādu muzikālu pieminekli, muzikālu atceri.

Līdz ar to, ka Armēnijas vēstnieks Baltijas valstīs ir ārkārtīgi kompetents un mūziku labi pārzinošs diplomāts, viņš bija tas, kas iniciēja mūsu sadarbības kulminācijas punktu - "Dievišķās liturģijas" atskaņojumu un arī ieskaņojumu.

Nebeidzu priecāties par to, ka viens cilvēks ar savu iekšējo pārliecību un ar savas tautas gara mantu daudzināšanu spēj aizraut tik ļoti daudz augstākās klases mūziķu un arī mūsu koncertdzīvē tās ievest jaunā dimensijā.

Kaut vai mana iepazīšanās ar Tigranu Mansurjanu, kad uzvedām viņa Rekviēmu. Mūsu draudzība un attiecības paver nepieciešamību mēģināt tuvoties šai pasaules lielajai kultūrai, kas visos laikos un šausmīgajos vēstures pārbaudījumos spējusi noturēt savu reliģiju, ticības spēku un arī kultūru. Jo mēs neatradīsim daudz piemēru, kad kāda tauta caur savu baznīcu uztur visas tautas kultūru un dzīvotspēju.

Mēs zinām, cik ļoti Radio koris iedziļinās visā, ko dara. Armēņu garīgās mūzikas pasaule – tas ir vesels okeāns, kurā jānokļūst. Tā ir cita kultūra, cita valoda; nākas izprast liturģiskos tekstus, bet vēl jo vairāk gribētos sacīt – izprast to garīgo stīgu, kas satur kopā šo tautu. Tur ir nepieciešams kas vairāk par tekstu tulkojumu latviešu valodā. Kā jūs tikāt līdz šīs garīgās pasaules būtībai?

Nedomāju, ka esam sasnieguši lielu tuvības pakāpi, drīzāk visi kopā spēruši soli, lai tuvinātos tai. Tas attiecas arī uz mani. Pateicoties milzu iekšējai interesei par armēņu kultūru un garīgo telpu, arī koris gatavošanas procesā izgāja cauri dažādām praktizēšanās un skološanās lietām. Mums bija ne tikai armēņu valodas un dziedāšanas skolotāji, bet arī teoloģiskās nodarbības. Informatīvā bagāža, ko ieguvām, piešķīra šim notikumam arī iekšējās garīgās izaugsmes klātbūtni, un man tā ir neatsverama pieredze. Vēl jo vairāk tāpēc, ka

man pašam bija iespēja padzīvot Ečmiadzinas klosterī starp brāļiem, ēdot no vienas bļodas. Tā ir galvenā lieta – ka vari pasmelties no tās pašas akas, no kuras smeļ armēņu brāļi.

Lēnā garā, soli pa solim, tiekoties ar dažādiem ekspertiem, arī gājām uz šo rezultātu.

Šis ir ļoti nopietns projekts, kas iznāks daudzu tūkstošu eksemplāru ierakstu kompānijā Delos un sāks pilnīgi jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē Radio korim? Diski aizies pa visu pasauli, tiks vērtēti.

Redzēsim. Tā ir Amerikas izdevniecība, kas, līdzīgi tāpat kā mūsu ierastā kompānija Ondine, atrodas lielās Naxos izdevniecības paspārnē - tā ir ļoti, ļoti reprezentabla izdevniecība.

Šis mūsu radošajā dzīvē ir ļoti būtisks apstāšanās punkts - ir atkal tā sajūta, ka gribas kāpt kādā citā kalnā.

Ņemot vērā, ka pēc koncerta tika pavadītas trīs intensīvas ieraksta dienas, šo opusu ieskaņojot, kas tev visvairāk ir palicis atmiņā tīri emocionāli? Ieraksta process gāja viegli?

Nē, negāja viegli, un arī pēcapstrāde nebija viegla, jo šeit sastapās pilnīgi divas dažādas izpildīšanas kultūras. Armēņu solistu dziedāšanas maniere bieži vien bija tāda, kas neļāva viegli un brīvi rīkoties. Otra lieta, ka liturģijā kopā ar armēņu solistiem dzied arī mūsu pašu solisti, līdz ar to dziedāšanas manieres bija atšķirīgas - saskaņā ar tradīciju bija jāmēģina atrast optimālākie muzikālie paņēmieni, tāpēc nosaukt šo ierakstu par vieglu galīgi nevarētu. Bet labi ir tas, ka mēs veidojām šo ierakstu uz vienas elpas - nevis kā nākot uz darbu un ejot mājās, bet trīs dienas pagāja lielā ceļā uz galarezultātu. (..)

Tas, ko noteikti vajag akcentēt - Komitass, būdams brālis un dzīvodams klosterī, vienu brīdi saprata, ka viņam ir jāatver klostera durvis un jāiziet pasaulē. Tāpēc jau viņa muzikālais un garīgais devums ir tik vispārcilvēcisks un tik saprotams.

Viņš atvēra durvis un gāja klausīties, kā cilvēki dzied, kā pasaule dzied, viņš skolojās Eiropā. Profānā un sakrālā savietojamība vienā garīgajā telpā un vienā ārkārtīgi talantīgā cilvēkā - tā ir milzīga jauda. Otra jauda ir tāda, ka šis cilvēks bija redzējis dzīves patieso jēgu. Viņa acu priekšā notika lielais genocīds. Viņš bija viens no retajiem, kurš izdzīvoja - viņa acu priekšā nogalināja visus viņa gara brāļus un radošos brāļus. Tā ir dzīve, kad cilvēks nevar saprast, kas bija labāk - to redzēt un turpināt dzīvot, tiesa, psihiatriskajā slimnīcā, vai tomēr labāk būtu aizgājis ar saviem brāļiem un māsām bojā.

Tie stāsti, ko stāsta armēņu inteliģence, ir tādi, kas liek mums nodrebēt un saprast lielās un mūžīgās dzīves patieso jēgu. Tas ir milzīgs noslēpums un milzīga vertikāle.

Sarunu pilnā apjomā lasiet sabiedrisko mediju portālā LSM!