Sestdien Lielajā ģildē Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga pirmoreiz diriģēs britu diriģents un Londonas Contemporary Orchestra mākslinieciskais vadītājs Roberts Eimss, piedāvājot divus laikmetīgus opusus - Džona Lutera Adamsa Become River un Edmunda Finnisa Shades Lenghten ar orķestra koncertmeistares Martas Spārniņas vijoles solo, kā arī Roberta Šūmaņa Trešo (“Reinas”) simfoniju.

Kā London Contemporary Orchestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Eimss ir īstenojis daudzus radošus projektus kopā ar vadošajiem Rietumu laikmetīgās mūzikas korifejiem, tostarp Filipu Glāsu, Hilduru Gudndottiri, Braisu Desneru, Miku Līvi, Niko Mjūliju, Ričardu Rīdu Periju, Mereditu Monku, Teriju Railiju, Džoniju Grīnvudu, Annu Mereditu un Stīvu Reihu. Kā diriģents Roberts viesojies Karaliskajā Festivāla zālē, Bārbikena centrā un Karaliskajā operteātrī Londonā, Roterdamas De Doelen zālē, Bruklinas Mākslas akadēmijā, Parīzes filharmonijā, Sidnejas operā un citviet, kā arī pieckārt uzstājies festivālā BBC Proms. Diriģents sadarbojies ar vairākiem pasaules vadošajiem orķestriem, tostarp Roterdamas filharmonijas orķestri, Londonas Philharmonia Orchestra, BBC simfonisko orķestri, Lionas Nacionālo orķestri, BBC Velsas Nacionālo orķestri, Skotijas Nacionālo orķestri, Sietlas simfonisko orķestri, Karalisko Liverpūles filharmonisko orķestri, Mančestras Camerata orķestri un Orhūsas simfonisko orķestri.

Robertu Eimsu uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane.

Roberts Eimss: Diriģēšana ir interesanta lieta, īpaši, ja esi viesdiriģents.

Londonā man ir savs orķestris, tomēr lielākoties darbojos kā viesdiriģents, ceļoju, pirmoreiz tiekos ar dažādiem orķestriem, šī ir interesanta profesija. Bet ar šo orķestri jau uzreiz jutos ērti.

Pirmais iespaids ir vissvarīgākais?

Jā, pirmais iespaids ir svarīgs, gluži tāpat tas ir arī koncertā - ja izdosies klausītājus apburt jau sākumā, tad noturēsi viņu interesi līdz koncerta beigām.

Jums ir kādi paņēmieni, ko īstenojat, kādu orķestri satiekot pirmoreiz?

Ne gluži. Vienkārši pievēršamies mūzikai. Mēģinājumos īpaši daudz nerunāju - lai runā mūzika un diriģēšana. Mēģinājuma sākumā izspēlējām visu simfoniju, bet turpinājumā daļu pēc daļas strādājām pie niansēm.

Esat mūziķis, kas programmās labprāt līdzās liek laikmetīgo repertuāru un kaut ko klasiskāku?

Jā. Mans mūzikas spektrs ir ļoti daudzveidīgs. Tas droši vien nāk no bērnības, kad kopā ar tēti daudz braukājām ar mašīnu, klausījāmies kasetēs Mocartu un Bahu, Pink Floyd un dažādu rokmūziku. Mājās skanēja visdažādākā mūzika. Tas  noteikti ietekmējis arī manu mūzikas izvēli koncertprogrammām. 

Šajā programmā būs Džons Luters Adamss, Edmunds Finniss un Roberts Šūmanis. Adamss un Finniss ir mūslaiku skaņraži. Adamss dzīvo Amerikā, Finniss - Anglijā un man ir labs draugs. Bet, manuprāt, šie skaņdarbi visai interesantā veidā sasaucas cits ar citu.

Vai svarīgi, lai skaņdarbiem programmā būtu kāds vienojošais elements?

Ir labi, ja programmu vieno kāda saikne, bet tā var būt arī abstrakta, nav noteikti jābūt acīmredzamai. Šajā programmā vienojošā varētu būt dabas tēma. Labi zināmā Šūmaņa trešā simfonija tapusi, pēc tam, kad komponists kopā ar sievu bija aizvadījis jauku ceļojumu pa Reinzemi. Šūmanis atgriezies priecīgs un šīs sajūtas ietvēris mūzikā. Džona Lutera Adamsa iedvesmas pamatā ir daba. Viņš raksta par tuksnešiem, upēm  un okeāniem. Arī Edmunda Finnisa mūzikā es saskatu dabas ainavas, šajā mūzikā ir kaut kas skaists, tajā jaušams gaišums, es jūtu ūdeni plūstam, redzu sauli un gaismas starus.

Ar kolēģiem prātojām, ko diriģents, kurš tik daudz atskaņo laikmetīgo mūziku, paveiks ar Šūmaņa simfoniju. Vai faktam, ka labi pārvaldāt mūslaiku mūziku, ir nozīme, atskaņojot ko klasiskāku?

Labs jautājums! Laikam jau esmu laikmetīgās mūzikas speciālists, jo to diriģēju visvairāk. Es arī daudz diriģēju un ieskaņoju kinomūziku, arī roku un popmūziku. Bet galu galā - visam pamatā ir nošu partitūra. Jebkurā repertuārā ir mūzikas valoda, artikulācijas, dinamika. Šīsdienas mēģinājumā Šūmaņa simfonijā centos panākt toņa un artikulāciju skaidrību. Tas, visticamāk nāk no manas aizraušanās ar minimālisma mūziku, jo daudz esmu iedziļinājies ritma un kontrapunkta jautājumos.

Šūmaņa trešā simfonija ir man ļoti tuvs darbs. Koncertā neesmu to diriģējis kopš studiju laika Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Esmu priecīgs, ka šobrīd to atskaņosim.

Esmu uzaudzis, klausīdamies Šūmaņa un Brāmsa simfonijas, šie komponisti bijuši mani klasiskās mūzikas varoņi. Tīņa gados viņu darbus klausījos nepārtraukti, tāpēc šī mūzika ir daļa no manis.

Vai ir svarīgi, ka jaunieši klausās visdažādāko repertuāru, iepazīst mūzikas stilu daudzveidību - jau minējāt, ka pašam bijusi šāda pieredze.

Nezinu, cik svarīgi, bet noteikti ir veselīgi saglabāt atvērtu prātu un klausīties dažādus mūzikas stilus. Īpaši tagad, kad jaunajai paaudzei milzīga mūzikas daudzveidība internetā pieejama vien ar pāris klikšķiem. Ir straumēšanas iespējas, ir radio stacijas, vari sameklēt jebko. Daudzas programmas es veidoju Londonā un redzu, ka klausītāju gaume ir kļuvusi eklektiskāka. Mierīgi varu Mesiāna simfonijai līdzās likt Braisu Desneru vai Džoniju Grīnvudu, kas nāk no roka un popa pasaules, bet raksta arī klasisko mūziku. Jaunākiem klausītājiem tas der gluži labi.

Runājot par Džona Adamsa Become River un Edmunda Finnisa Shades Lengthen, kas šoreiz ir programmā - vai redzat tos kontekstā ar šībrīža situāciju pasaulē?

Mūzikas burvība ir tā, ka klausoties vari nedomāt par šībrīža situāciju, vari paraudzīties uz lietām citā aspektā. Bet, protams, pašreizējo ekoloģisko problēmu un globālās sasilšanas kontekstā Džons Luters Adamss ir interesants muzikālais advokāts, kas liek mums ielūkoties dabai acīs un apjaust, cik tā ir nozīmīga, cik tā spēj būt varena. Šis skaņdarbs Become River un ar to saistītais Become Ocean tiešām runā par dabas elementiem, par to, cik daba var būt skaista un dziedējoša, tomēr arī destruktīva, ja pret to neizturamies ar cieņu.

Edmunds Finnis teicis: Man ir raksturīgi jaunu darbu sākot vispirms vizualizēt ieceri. Kā ir ar jums – vai varbūt līdzīgi?

Šķiet, ka jā. Domāju, ka tieši tā arī mūziku klausās vairums cilvēku – vispirms vizualizējot un iztēlojoties – vai nu kaut ko konkrētu, vai abstraktu, vai kādu ainavu. Bet protams,

kad diriģēju kādu lielāku darbu, kā šo Šūmaņa simfoniju piemēram, meklēju to arku, kas savieno kopā sākumu un noslēgumu. Man tā ir visai liela bilde. Lai gan nevaru to konkrēti aprakstīt, tā ir ļoti abstrakta.

Esat Londonas laikmetīgā orķestra līdzdibinātājs. Un vārds „laikmetīgs” jau ietverts nosaukumā – vai šā orķestra klausītājiem jābūt ļoti atvērtiem?

Londonas laikmetīgo orķestri izveidojām 2008. gadā. Tobrīd biju neapmierināts, kā Londonā programmās parasti tika kārtota laikmetīgā mūzika – lielākoties tā bija iespiesta pakavveida programmās tā, ka šī mūzika nemaz nevarēja izskanēt vislabākajā veidā. Es vēlējos radīt simfonisko orķestri, kas spēlētu tikai un vienīgi laikmetīgo mūziku, parādot to visās daudzveidīgajās formās. Orķestra klausītāji visbiežāk pārstāv jaunāko paaudzi, publika noteikti ir atvērta un vēlas dzirdēt to jauno, ko varam viņiem piedāvāt. Klausītāji ir no mūzikas sabiedrības dažādām mikrokultūrām.

Jūs arī pats esat komponists – kas jums šķiet svarīgi, mūziku rakstot?

Jā, es tiešām mazliet arī rakstu mūziku, nezinu gan, vai esmu pietiekami drosmīgs, lai jau šobrīd sauktu sevi par komponistu, diezkodaudz lielisku darbu vēl neesmu radījis. Bet pievērsos šai nodarbei, kad covid-19 mūs iesprostoja telpās. Tad nu tā bija iespēja sēsties pie nošu lapas un ieskaņot kādus skaņdarbus. To arī darīju.

Kādi būtu ceļavārdi klausītājiem?

Būs lielisks koncerts ar ļoti atšķirīgiem skaņdarbiem. Edmunda Finnisa darbs patiesībā ir vijolkoncerts, bet nevis tādā tipiskā formā ar vijoli kā spožu solo instrumentu, šajā mūzikā viss ir savstarpēji saistīts un skaists. 

Džona Lutera Adamsa mūzika tiešām skan kā upe, kas pieņemas plašumā un pāraug okeānā, tas ir ļoti īpašs skaņdarbs. Bet Šūmaņa trešā simfonija ir īstena klasika. Nāciet uz Šūmani, bet izbaudiet arī Finnisu un Adamsu. Un ceru, ka cilvēki pēc koncerta gribēs klausīties vēl citus šo komponistu darbus.