Diriģents Māris Kupčs: Kurš tad grib dzīvot putekļainā muzejā - kādreiz jāatver arī logs

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau piekto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – V Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas norisināsies 18. un 19. jūlijā.

Sadarbībā ar Bauskas pils muzeju un Bauskas kultūras centru festivālu rīko Latvijā zinošākais senās mūzikas pētnieks – diriģents Māris Kupčs, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā".

Svinot festivāla piecu gadu dzimšanas dienu, pulcējot simtiem klausītāju un vienlaikus ievērojot visus aktuālos drošības pasākumus, divu dienu laikā Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Šveices, Austrijas, Itālijas un Vācijas piedāvās deviņus koncertus, akcentējot viduslaiku mūzikas bagātības, kas kliedē mītus par "tumšajiem viduslaikiem". Festivāla gaidītākie notikumi būs īpaši mazajiem klausītājiem veltīts bērnu rīts "Senie mūzikas instrumenti" un nakts koncerts "Basso ostinato sveču un elektronikas gaismā".

"Esam priecīgi, ka vispār varam rīkot festivālu - līdz pēdējam brīdim to negribējām pārcelt,  lai nebūtu tās briesmīgās sajūtas, ka viss ir beidzies," uzsver Māris Kupčs. "Mums viss beidzies laimīgi, jo šajā festivālā esam atteikušies tikai no operizrādes, bet visa pārējā programma notiks simtprocentīgi. Operas pirmizrāde būs vēlāk, nākamsezon, kad mums būs veselas piecas izrādes. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam jaunajā programmā "Muzikālais teātris", esam ieguvuši piešķīrumu. Tā ir Antonio Sartori opera "Orfejs", kas Latvijā nekad nav izrādīta. Viņš ir fantastiski interesants komponists, kurš darbojies 17. gadsimta otrajā pusē. (..)

Šis ir piecu gadu jubilejas festivāls, kuram Covid-19 mazliet atņēma spozmi, kālab bijām spiesti mazliet samazināt amplitūdu, bet tas jau nekas."

Nule Latvijā ieradies arī festivāla rezidences ansamblis Ensemble Caladrius no Vācijas. "Viņi dzīvos šeit vairāk nekā nedēļu, mūsu vadībā sagatavos koncertprogrammu, ko pēc tam viņi arī rādīs citols pasaules festivālos. Tas ir mūsu atbildīgākais pasākums, un koncerts būs arī Kuldīgā," stāsta Māris.

"Bet Alta Bellezza spēlēs atklāšanas koncertā ārā. Domāju, tas visiem patiks. Šī mūzika īpaši piestāv pils vecajai daļai, bet tikpat labi tas der arī ārā pie jaunās daļas, zem balkoniem. Tā ir laba vieta, kur muzicēt - kā zināms,

mēs nemīlam ne mikrofonus, ne elektrisko gaismu - cik nu vien tas iespējams, kaut gan šis gads ir izņēmums,

jo koncerts "Basso ostinato sveču un elektronikas gaismā" vienpadsmitos vakarā, kurā piedalīsies dziedātāja Monta Martinsone, klavesīniste Gertruda Jerjomenko un lietuviešu komponists un skaņu mākslinieks Mantauts Krukausks, būs ar elektroniku.

Mazliet reveransējam starpžanru formai, kas pasaulē kļūst ārkārtīgi populāra.

Mēs arī to uzskatām par savu pienākumu - parādīt,kā tas ir, ka ka viens nodarbojas ar absolūti kaut ko modernu un nepārtraukti ievieš jaunās tehnoloģijas - Mantauts ir Lietuvas Mūzikas akadēmijas jaunās kompozīcijas šefs, bet Monta ir mūsu Mūzikas akadēmijas maģistrante, kura studē vēsturisko mūziku.

Dzīvē gadās viss - apvienojas pilnīgi pretpoli, vismaz muzikālajā ziņā.

Galu galā, mēs visi spēlējam arī mūsdienu mūziku. Šis ir tāds sānsolis."

Arī pats Māris piedalījies šādos reveransos. "Jā, vēl aizvien Ziemassvētkus lielveikalos spēlē diskus, ko savulaik ierakstījām kopā ar producenti Ilzi Upacieri - ļoti agrā jaunībā ar Collegium Musicum Riga ar vēsturiskajiem instrumentiem spēlējām Ziemassvētku dziesmu aranžijas, ko iedziedājis Ainars Mielavs, Gvido Linga, Mirdza Zīvere, šķiet, arī "Līvi". Absolūti neesmu pret to. Esmu pret to, ka, piemēram, Hendeļa "Mesiju" spēlē kamerorķestris. Bet, ja tas ir starpžanru meklējums, kur ir tīra manta ar tīru mantu, nevis kaut kas pa vidu, man tas liekas pat ļoti labi.

Jo mēs taču nedzīvojam muzejā - mēs jau, redz, senajā mūzikā dzīvojam savu dzīvi, un tajā "istabā" uzturamies dabīgi - elpojam, klepojamm, darām visu kaut ko - mums arī paslīd kāja, un tas ir normāli. Kurš grib dzīvot putekļainā muzejā? Jāatver logs arī kādreiz.

Bet ir tik daudz lietu, par kurām mēs nezinām - piemēram, kas ir zem tapetēm..."

Lai gan "Vivat, Curlandia!" ir teju vienīgais festivāls, kurā ieeja ir par brīvu, šoreiz rīkotāji bjuši spiesti paaugstināt biļešu cenas. "Šoreiz citādi nav iespējams. Tur ir 40 vietu vai pat mazāk, bet, kā par brīnumu, visas biļetes ir izpirktas. 

Cilvēki ir ļoti noilgojušies redzēt kaut ko dzīvu - cik var tos "konservus" skatīties - translācijām nav tās smaržas.

Katru gadu šis festivāls mums ienes vienus vienīgus mīnusus, bet mēs to lielā mērā uztveram kā misiju - cilvēkus pie tā radinām un mēģinām iestāstīt, ka vajag izbaudīt kādus vēsturiskus mirkļus un pamēģināt pārcelties no tehnoloģijām un izbaudīt analogo, tāpēc mēs ar tām svecēm tur ņemamies, kas ir diezgan interesanti.

Bet no sākuma bija diezgan baisi - neviens no mūziķiem nebija priecīgs. Jo ir tumsa - nevar redzēt notis. Ar teorbistu Mauro līdz pēdējam brīdim bija ķīviņi, līdz es viņu ar draudiem burtiski piespiedu, sakot, ka neliksim tur nekādu lampiņu.

Nospēlējām. Tas ir kā lēciens aukstā ūdenī. Ir jāsaņemas. Ir pierasts pie komforta zonas - spēlēties un spēlēt ar 'aipadu', ar kāju pāršķirt notis, bet - mēs esam vēsturiskā vietā un darīsim tā, kā toreiz - nu, nav 'aipada'. Bet izrādās, ka nav tik vienkārši saņemties.

Tad arī redzi un saproti, kāpēc ir tik lielas partijas, kuras rakstītas ar zoss spalvu, kāpēc divi nesēdēja pie vienas pults un tamlīdzīgi - jo vienkārši nevar redzēt.

Pēc tam lasi grāmatā, ko viens gudrs cilvēks, kurš to nav izmēģinājis, raksta, kā bija..."

Vairāk un plašāk - ierakstā.