28. novembrī plkst. 19.00 Rīgas Kongresu namā, bet 29. novembrī plkst. 16.00 koncertzālē "Cēsis" skanēs koncerts "LNSO, Rahmaņinovs, Stravinskis un Grīnups", kurā solists būs pianists Daumants Liepiņš, bet pie diriģenta pults stāsies Jānis Liepiņš, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā". 

Programmā iekļauta Artūra Grīnupa Devītā simfonija, Igora Stravinska Svīta no baleta "Ugunsputns" un Sergeja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts.

Līdzās Rahmaņinova un Stravinska spilgtajiem mūzikas vaibstiem, kas atspoguļosies viņu simfoniskajos opusos, koncerta programmā iekļauta arī latviešu kontrabasista un skaņraža Artūra Grīnupa daiļrades kvintesence – viņa Devītā simfonija. Ja kāds vēlas iepazīties ar šo noslēpumaino latviešu 20. gadsimta simfoniskās mūzikas meistaru, prātā nāk Pētera Plakida raksturojums – ka Grīnups visu dzīvi esot "mēģinājis stingrās klasicisma važās iegrožot savu vulkānisko temperamentu". Un tāda vistiešākajā mērā ir arī viņa pēdējā – Devītā – simfonija.

Orests Silabriedis: Man ļoti gribētos sarunu sākt par Artūru Grīnupu. Droši vien pirmie mēģinājumi jums jau bijuši.

Jā, šodien un vakar bija pirmie mēģinājumi.

Artūrs Grīnups, manuprāt, ir nepamatoti aizmirsts komponists – gan mūslaikos, gan arī viņa paša dzīves laikā: neievērots un kaut kā pamests… Bet viņa mūzika ir absolūti tā vērta, lai to spēlētu biežāk!

Viņam ir ļoti intensīva muzikālā valoda. Šo simfoniju daudzi sauc par meistardarbu, un es tam absolūti piekrītu, jo tā it kā ir tik kompakta – vien 12 minūšu gara,  un varētu to pat uzskatīt par orķestra miniatūru, bet tajā ir īsts un vesels simfonijas kodols, liela doma! Tas, kas 12 minūtēs tiek parādīts – ik pa brīdim iedomājos par Antonu Vebernu: ka viņš ar trim notīm spēj izstāstīt veselus grāmatu sējumus! Protams, Vebernam ir cita muzikālā valoda, bet intensitāte ir pārsteidzoša. Grīnupa Devītās partitūru man nācās studēt ilgi – katra takts prasīja saprast, kā tas domāts un kā. Tas bija ļoti interesanti – rakties tai cauri.

Kas tajās notīs ir tāds, kas jāatklāj? 

Ir ļoti daudz slāņu, kas jāatklāj. Pirmais – jau paskatoties notīs, īsti nav skaidrs: arī orķestra mūziķi man pirms pirmā mēģinājuma prasīja – uz cik jāskaita? Komponista pieraksts pirmajā brīdī šķiet diezgan sarežģīti nolasāms. (..) Bet viņš ar to visu veido savu garo domu, lai gan viņš, protams,  pārzināja arī īsākus taktsmērus. (Smaida.) Tas sarežģītums viņam bija nepieciešams, lai nesadrumstalotu plūdumu – lai tā garās takts doma paliek, lai nepārtop par četrām taktīm. Tas bija pirmais slānis – vienkārši saprast, kā, kur, kas un kas ar ko kopā spēlē. Jo tas nav uzreiz pašsaprotami.

Nākamais ir saturiskais slānis, un tur jau mēs varam likt dažādas interpretācijas. No vienas puses – atļaujam katram domāt pašam, ko viņš grib tur sadzirdēt, tomēr šeit nevar izbēgt no tā maģiskā skaitļa "9", un tas ir absolūti dzirdams. (..) 

Nevar arī izbēgt no laika, kad šī simfonija tapusi – tas ir 1988. gads. Laikabiedru liecības vēsta, ka tobrīd Grīnupa darbus neatskaņo, viņš jūtas pamests, cilvēkiem neinteresē, kas ar viņu notiek, tāpēc ir gan depresija, gan drūmums – ne tikai par Devīto simfoniju, bet arī par potenciālo nāves tuvošanos. Smagnēji.

Ir cilvēki, kas saka – dzīvē jau tā pietiek smaguma, negribu to piedzīvot arī no skatuves! Taču domāju, ka šī simfonija ir absolūti tā vērta arī šādiem cilvēkiem, kuri vēlas ignorēt drūmo. Katrs var interpretēt to citādāk.

Tur jau arī nav tādu bezgalīgo skumju – tur vienkārši diezgan dramatiski pateikts – cilvēki, esiet modri! Un kad vēl par to runāt, ja ne tagad? Tas ir Atmodas laiks, bet vēl bez pārliecības, ka viss notiks: tobrīd mēs to nezinām. Bet Artūram Grīnupam pēc pirmatskaņojuma atlikuši vien daži mēneši, ko dzīvot, un Viļņa Strautiņa atmiņu stāsts man ir tik spilgtā atmiņā, it kā es pats būtu to pieredzējis… Ka skan pašķidri aplausi un sakumpis tēls pustumsā dodas uz skatuvi saņemt aplausus – tas ir, lūk, Grīnups. Un mēs atceramies, kā tolaik bija ar apmeklējumu Lielajā ģildē…

Jā, cilvēki atceras, ka sešsimtvietīgajā zālē sēdēja 40, maksimums 70 cilvēki...  Tāpēc man ir prieks, ka šoreiz šo simfoniju dzirdēs daudz vairāk cilvēku: koncerts Rīgā ir gandrīz izpārdots. 

Vairāk – audioierakstā.