9. decembrī Lielajā ģildē un tiešraidē LR3 "Klasika ar Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertu tiks atklāts festivāls "Eiropas Ziemassvētki", kurā jau otrreiz mūsu orķestri vadīs portugāļu diriģents Dinišs Souza. Programmā - Franča Šūberta "Nepabeigtā simfonija", Roberta Šūmaņa "Nakts dziesma", Johannesa Brāmsa "Liktens dziesma" un Jozefa Haidna Simfonija Mibemolmažorā.

Portugāļu diriģents un pianists Dinišs Souza 2021. gada septembrī kļuva par orķestra Royal Northern Sinfonia galveno diriģentu. Mūziķis dibinājis un arvien vada godalgoto Orķestri XXI, kurā dota iespēja muzicēt Portugāles un Eiropas jaunajiem talantiem un izcilākajiem interpretiem. Orķestris šobrīd kļuvis par vadošo muzikālo apvienību Portugālē, regulāri koncertējot valsts lielākajās koncertzālēs. Savukārt viesdiriģenta ampluā jaunais zižļmeistars viesojies pie Lisabonā bāzētā portugāļu Gulbenkiana orķestra, "BBC filharmoniķiem", Milūzas simfoniskā orķestra Šveicē, "Tenerifes simfoniķiem", "Maltas filharmoniķiem" un Portugāles simfoniskā orķestra. Simfonisko diriģēšanu Dinišs Souza apguvis pie Siana Edvardsa un Timotija Redmonda Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā, studiju laikā uzvedot tādus lieldarbus kā Johana Sebastiāna Baha Sv. Jāņa pasija un Harisona Bērtvistla skatuves darbu Down by the Greenwood Side. Bijis Džona Eliota Gārdinera asistents Par vērā ņemamiem panākumiem, strādājot paša dibinātajā orķestrī Orquestra XXI, Denišs Souza saņēmis Portugāles prinča Henrija piešķirto Bruņinieka titulu.

Prieks Jūs atkal sveicināt šeit, Latvijas Radio studijā, mēs tikāmies arī pagājušajā reizē, kad diriģējāt kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Ir aizraujoši ar kādu orķestri tikties pirmo reizi, bet pieļauju, ka ir vēl patīkamāk atgriezties pie kāda orķestra, jo tas nozīmē, ka pirmajā reizē savstarpējā saderība ir bijusi laba, ja reiz tiekat aicināts atkal. Kā ir jums ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga? Bijāt šeit pirmoreiz pērn februārī.

Jums taisnība, ir jauki, ka iepriekšējā reizē viss veicās tik labi, ka esmu uzaicināts šeit atgriezties. Toreiz šeit aizvadīju labu nedēļu, lai gan tas bija dīvains laiks, ierados šeit dažas dienas pirms kara sākuma Ukrainā, kaut ko jau varēja just un atceros, bažījos, ka esam šeit tik netālu no Ukrainas. Ar orķestri bija ļoti patīkami sadarboties, bija viegli muzicēt kopā, arī programma bija skaista, soliste bija Anastasija Kobekina.

Man tā bija īpaša nedēļa, tāpēc priecājos, ka mani aicināja atgriezties, turklāt šoreiz koncertā piedalīsies arī lieliskais Latvijas Radio koris.

Toreiz jūs uzsvērāt, ka ir svarīgi ne tikai pamanīt trūkumus un tos novērst, bet arī apzināties orķestra labās īpašības un tās izcelt. Kādi ir kamerorķestra Sinfonietta Rīga galvenie trumpji?

Viņi ir ļoti fleksibli un ātri, orķestrim tipiska ir skaista skaņa, viņi spēlē precīzi. Šodien mēģinājām Haidna un Šūberta mūziku, un varēja just orķestra dabisko stila izjūtu. Daudz kas man nemaz nav jāsaka, viņi uzreiz saprot paši. Reaģē ātri, ja, piemēram, vēlos tempa palēninājumu vai rubato, vienreiz pasaku un viņi tūlīt uztver. Tādējādi ietaupām daudz laika un varam arī eksperimentēt. Interpretāciju varam veidot kopā šīs nedēļas gaitā, jo orķestris ir gatavs izmēģināt un atklāt ko jaunu kopā ar mani. Man ļoti patīk, ka varam izmēģināt, kā labāk šīs simfonijas veidot.

Cik daudz varat eksperimentēt šādā klasiski romantiskā repertuārā un labi zināmos darbos?

Neskanēs kā Štokhauzens! Bet melodiju nodziedāt var tik daudzveidīgi! Haidna mūzikā, piemēram, ir daudz tautisku melodiju un tautas melodiju var nodziedāt simts un vienā variantā. Tādā ziņā mēs eksperimentējam. Ne jau, lai radītu dīvainas skaņas! Vienkārši vajag rast veidu, kā ļaut mūzikai runāt. Līdzīgi ir ar Šūbertu. Tempa plūdums ir ļoti svarīgs. Kā mainās harmonijas. Viss nevar notikt precīzi pēc metronoma, nepieciešama elastība. Jo Šūberts raksta kamermūzikas stilā, un tas prasa jūtīgumu un brīvību. Savukārt Brāmsa un Šūmaņa darbos iesaistīts koris, tas prasa atšķirīgu pieeju.

Jāsaprot, kas labāk der balsij un kā tekstu atklāt skaidri un ar jēgu. Tas viss prasa eksperimentus - ne jau tādā laboratorijas stilā, bet gluži mākslinieciski - kā kaut ko pateikt, lai klausītāji to spētu uztvert.

Jūs visai daudz diriģējat klasiku un romantiskos opusus. Šobrīd tas ir galvenais jūsu interešu lauks?

Jā un nē. Strādājot ar orķestri Royal Northern Sinfonia. visai daudz diriģēju klasiku un agrīnā romantisma darbus. Bet kopā ar citiem orķestriem nereti pievēršos lielākiem opusiem. Šovasar, piemēram, pirmo reizi diriģēju Mālera Piekto simfoniju, man ļoti patika. Tāpat arī Berlioza un Stravinska lielformāta darbi man ir ļoti tuvi, apjomīgie 20. gadsimta opusi. Taču tā sagadījies, ka pēdējos gados visvairāk esmu diriģējis klasiku un agrīno romantismu. Kaut gan man patīk arī daudz kas cits. Ļoti labprāt vadu autentisko instrumentu grupas, baroka mūzikas atskaņojumos, tāpat man patīk lielās simfonijas un operas - mans interešu loks ir ļoti plašs.

Šo koncertu sāksiet ar Šūmaņa "Nakts dziesmu" korim un orķestrim, un šis nebūt nav populārs darbs.

Domāju, ka vairums klausītāju šo darbu līdz šim nebūs dzirdējuši, diez vai kāds no šiem orķestrantiem vai koristiem to ir atskaņojis. Ļoti skaista un noskaņu pilna mūzika.

Pirmajā brīdī šķiet, ka teksts ir par nakti un miegu. Taču, dziļāk lūkojoties, tas ir arī par nāvi. Ļoti aizkustinošs darbs.

Sākuma daļā ir noskaņu pilns, noslēpumains nakts tēlojums, savukārt noslēgumā ir šis sargājošais uguns aplis. Mūzika ir TIK skaista, noslēgums ir gluži maģisks. Man ļoti patīk, un savā ziņā jūtu paralēles ar Šūberta "Nepabeigto simfonij"u, arī tā, manuprāt, ir par nāvi, pirmā daļa ir ļoti tumša un traģiska. Domāju, ka šie abi darbi ļoti saderēs kopā.

Vai Šūberta "Nepabeigtā simfonija" jums šķiet nepabeigts darbs?

Jā, bet man šāda versija der. Zinu, ka ir cilvēki, kas šo simfoniju pabeiguši, ir pieejamas tādas versijas, ko var noklausīties. Jo Šūberts bija ieskicējis mūzikas materiālu arī pārējām daļām. Bet man šī simfonija šķiet laba kā divdaļīgs darbs. Jā, tas ir nepabeigts, bet klausoties tāda sajūta nerodas. Noslēgumā ir sajūta, ka te ir beigu posms, neko citu vairs nevajag, tā ir perfekti. Ir tik aizkustinoši, tik daudz drāmas un cilvēcīgu emociju ir ietverts šajās divās daļās, ka neko vairāk nevajag.

Ja Šūberts būtu pabeidzis vēl divas atlikušās daļas, iespējams, tas būtu jau pilnīgi citāds skaņdarbs. Bet šobrīd man liekas, ka ir perfekti tāpat.

Bieži esat šo darbu diriģējis?

Jā, esmu. Un katrreiz priecājos pie šīs mūzikas atgriezties,  jo tā sniedz tik daudz ko. Tajā ietverts tik daudz! Tāpēc var to atskaņot neskaitāmas reizes, bet vienmēr tas šķitīs atkal kā jauns meistardarbs.

Programmā arī Brāmsa "Liktensdziesma" korim un orķestrim, reizumis dēvēta par "Mazo rekviēmu"...

Brīnišķīgs, perfekts, skaists, aizkustinošs, arī dramatisks darbs, liktensdziesma. Brāmss drauga bibliotēkā uzdūrās šim Frīdriha Helderlina dzejolim un tūdaļ gribēja tam rakstīt mūziku. Var just, ka komponistam šis ir ļoti personisks darbs, jo mūzika ir ārkārtīgi emocionāla. Trijdaļīgums šajā darbā ļoti labi strādā. Daļas ir ļoti atšķirīgas. Pirmajā ir runa par gara brīvību, otrajā daļā - par mums cilvēkiem šeit uz zemes, kur mūsu ceļus nosaka liktenis. Savukārt ar trešo daļu Brāmss ilgi mocījās. Dzejoļa izskaņa nav diez ko optimistiska, bet Brāmss nevēlējās šo nolemtības sajūtu. Viņš izmēģināja, kā būtu, ja koris dziedātu bez vārdiem, taču galu galā palika pie versijas, ka koris finālā nedzied, spēlē tikai orķestris, modulējot uz gaišo Do mažoru, radot mierpilnu sajūtu. Ļoti aizkustinoši un ārkārtīgi skaisti.

Brāmss trīs gadus domāja par "Liktensdziesmas" noslēgumu.

Jā, un ilgāku laiku darbs netika publicēts, jo Brāmss nevarēja atrast labāko risinājumu. Taču rezultāts ir ģeniāls. Nekādu vārdu, nekādas dziedāšanas, klausītājs var dzirdēt tikai šo rāmo orķestra skanējumu.

Vēl šajā programmā ir Jozefa Haidna 103. simfonija ar timpānu tremolo - viens no populārajiem darbiem.

Lielisks darbs. Jautrs un kontrastējošs, ir arī skaistas, melodiskas tēmas, bet lielākoties jūtams rotaļīgums un vieglums, kā jau lielākajā daļā Haidna mūzikas.

Protams, starp Brāmsu un Haidnu ir spēcīga saikne. Haidna simfonija ir tajā pašā tonalitātē kā Brāmsa "Liktensdziesma", bet vienojošais elements ir arī timpānu partija. "Liktensdziesmā" tā ir ļoti nozīmīga, tāds liktens motīvs. 

(dzied...) Man šķita, ka būtu interesanti līdzās likt simfoniju, kurā timpāniem ir liela nozīme. Bet Haidns, kā jau viņam raksturīgi, nav tik dziļš un pamatīgs kā Brāmsa "Liktensdziesma", te ir daudz vairāk rotaļīguma. Labs kontrasts ar pārējo programmu, kas ir visai nopietna. Haidna gaišums un vieglums sniedz līdzsvaru, komponists klausītājus ik pa laikam izjoko - liek tomāt, ka būs tā, bet - pārsteigums - nekā nebija

Šobrīd savu laiku pilnībā veltāt diriģēšanai vai arī vēl spēlējat klavieres?

Vingrinājos klavierspēlē tieši pirms braukšanas šurp, jā, es joprojām spēlēju, piedalos kamermūzikas projektos, arī veidoju programmu, kurā diriģēju kamerorķestri un spēlēju solo koncertā, tāpēc man joprojām ir svarīgi vingrināties, uzturēt sevi labā formā, lai varu veidot arī kamermūzikas programmas. Turklāt, tas nāk par labu arī man kā diriģentam. Diriģēšanai veltu daudz vairāk laika, tomēr spēlēju arī klavieres.

Iesākumā studēt devāties uz Londonu, jo vēlējāties kļūt par kinorežisoru, tomēr pēc pāris gadiem sapratāt, ka mūzika ir jūsu aicinājums. Vai ar filmu industriju vēl jūtaties saistīts? Kaut ko no apgūtā varat ienest arī mūzikas pasaulē?

Praktiskajā ziņā no kino īpaši daudz mūzikā neizmantoju. Reizēm gan strādāju ar vizuālām lietām, nesen piedalījos operas iestudējumā, sadarbojos ar režisoru, kuru interesē video un vizuālais aspekts. Es, protams, pats šos video neveidoju. Bet kā diriģentam filmu veidošanas principi man noteikti noder, pirmkārt jau operas žanrā, tas palīdz saprast, kā veidojas stāsti, kā strādā teātra mašinērija.

Ja veido operu, jāzina, kā pasniegt stāstu, nevis tikai skaisti dziedāt. 

Studiju laikā daudz arī mācījos par teātri, daudz skatos izrādes, pavadu teātrī daudz laika, jo teātra ļaudis ļoti labi saprot, kā panākt, lai skatītājs tiek iesaistīts izrādē. Kā radīt stāstu, to maģisko momentu, kad visiem liekas – ahh! Jāzina pat tas, kā iesākt priekšnesumu, kā veidot noslēgumu. Klasiskajā mūzikā mēs par to reti domājam, mums svarīga šķiet tikai mūzika. Taču es pēdējā laikā aizvien vairāk domāju par to, kā iesākt koncertu, kā klausītājs varētu gūt vislabāko pieredzi, visspēcīgāko iespaidu, varbūt var līdzēt apgaismojums, varbūt varam šim skaņdarbam radīt īpašu atmosfēru. Man tas šķiet svarīgi, vizuālie treniņi šajā ziņā noder. Lai gan filmu jomā karjera mani, protams, negaida.

Par orķestra Royal Northern Sinfonia galveno diriģentu kļuvāt pandēmijas laikā, tas, protams, krietni ierobežoja lielus plānus, daudz ko nācās atcelt un pārveidot. Bet tagad droši vien varat īstenot savas ieceres?

Tā ir. Pirmajos divos gados plāni nemitīgi mainījās, visu uzzinājām pēdējā brīdī. Tāpēc šī ir mana pirmā kārtīgā sezona šajā amatā, kad jau septembra sākumā plāni ir skaidri visai turpmākajai sezonai. Mēs veidosim ciklu ar visām Šūmaņa simfonijām, liekot tām līdzās koncertus, ko rakstījuši viņa draugi un domu biedri, arī tie, kurus Šūmaņa mūzika ietekmējusi. Mendelszons, Brāmss, Bēthovens. Būs arī veltījumi Klārai Šūmanei un pievērsīsimies mūslaiku komponistēm un darbiem, kas der mūsu orķestrim.

Septembrī pirmatskaņojām vienu darbu un tieši pirms braukšanas šurp vienā koncertā atskaņojām lietuviešu komponistes Justes Janulītes darbu, ko pasūtinājis orķestris Sinfonietta Rīga. Tā bija tāda interesanta sakritība – ka tieši pēc tam braucu šurp pie šī kamerorķestra.

Tāda solās būt mūsu sezona ar Šūmaņa simfonijām centrā un brīnišķīgo oratoriju „Paradīze un Peri” – tā tiek ļoti reti atskaņota, bet man šķiet ir viens no lieliskākajiem darbiem orķestrim, solistiem un korim.

Mēs arī dzirdējām par to neveiksmīgo gadījumu, pēc kura maestro Džons Eliots Gārdiners bija spiests paņemt pauzi un veltīt laiku sev. Tā bija gluži loģiska izvēle, ka jūs kā diriģenta asistents „ielēcāt” Gārdinera koncertos, lai viņu aizvietotu. Kāda jums bija šī pieredze?

Jā, tas protams, bija ļoti neveiksmīgs gadījums, ļoti aizņemta vasara, mums visiem tas bija grūti, un man nācās diriģēt Berlioza operu Trojieši – tā ir piecu stundu gara. Tobrīd šo darbu es jau labi pārzināju, tomēr hronometrāža ir apjomīga. Ļoti daudz iemācījos. Koncertējām Zalcburgas festivālā, Versaļā, Berlīnē. Šķiet, ka šī man ir tāda iespēja, kāda var rasties reizi mūžā – orķestris, solisti un visa trupa mani ļoti atbalstīja un tas bija ļoti jauki.