Piektdien, 6. februārī, ar koncertu "Volfgangam Amadejam Mocartam – 270" sāksies "Latvijas Koncertu" rīkotais ikgadējais festivāls "Vīnes klasika". Pirmajā tā programmā kopā ar solistiem Katrīnu Paulu Felsbergu, Etīnu Emīliju Saulīti un Mārtiņu Šmauksteli uzstāsies Latvijas Radio koris un Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, bet pie diriģenta pults būs Aivis Greters. Viņš kopš 2024. gada ir Gēteborgas opernama galvenais viesdiriģents, kur šoziem viņa vadībā tiek izrādīta Mocarta opera "Burvju flauta". Kongresu namā un tiešraidē LR3 "Klasika"izskanēs divi Mocarta darbi - 41. simfonija ("Jupiters") un kantāte Davide penitente.

Par Mocarta daudzšķautņainību un simfonisko dziļumu, par mēģinājumu prieku un to, kā atšķiras Mocarta "Burvju flautas" un kantātes diriģēšana sarunā Annai Martai Burvei stāsta Aivis Greters. 

Aivis Greters: Man pēdējā laikā ļoti daudz sanācis saskarties ar Mocarta mūziku - gan simfonisko, gan opermūziku. Starp citu, aizvakar Gēteborgā nodiriģēju priekšpēdējo “Burvju flautas” izrādi, un šī nedēļa būs Mocarta jubilejas svētki Rīgā.

Man Mocarts saistās ar ļoti plašu emociju spektru: viņš ir ļoti dabiski patiess gan dzīvespriekā, gan dabiski emocionāls skumjās, nožēlā un atklātībā, kā tādā grēku piedošanas brīdī.

Šonedēļ viņa mūzikā mēs skarsim divus diametrāli pretējus emociju līmeņus - pirmajā daļā “Jupitera simfonija” kā viņa simfoniskā virsotne. Visa vakara valdošā tonalitāte būs 'do' - gan majestātisks mažors, gan ārkārtīgi skumjais, bemolu un disonanšu pilnais minors, kas iezīmēsies otrajā daļā ar Davide Penitente - Mocarta oratoriju ar kori. Tā ir ar garīgu saturu, bet pirmreizējā un galvenā tās funkcija bija koncertzālei.

Vai vienmēr dzirdēji, sajuti Mocarta mūziku tādā veidā kā šobrīd? Vai, piemēram, jauns Aivis Greters Rīgas Doma kora skolā Mocarta mūziku saprata, sadzirdēja citādi? Tu spēj atcerēties un salīdzināt, kāds Mocarts tev bija toreiz un kāds ir tagad?

Godīgi sakot, grūti atcerēties šādu niansi. Tagad veids, kā apgūstu Mocarta mūziku, man ļauj dziļāk un labāk izprast to vienkāršību un to sarežģītību, kas tur notiek vienlaicīgi.

Būtiskākā atslēga, kas man kā atskaņojuma vadītājam Mocarta mūzikā palīdz nodefinēt un atrast pareizās atbildes gan uz temporitmu, gan uz frāzējumu, ir izsekot katru partiju atsevišķi.

To darīju gan ar kantāti, gan esmu iepriekš darījis darbā ar simfoniju. Kad zinu, kāds ir katras līnijas uzdevums, man ir vieglāk atrast atbildi, kāds ir mūsu kopējais uzdevums visā darbā. Piemēram, Mocarta 41. simfonijas noslēgumā savijas šīs piecas tēmas - neapbruņotai acij tas var likties kā skaņu haoss, bet tur ir tik liela kārtība un patiesība, ka tikai tā ir iespējams un tikai tā ir jābūt. Man šī būs pirmā satikšanās ar Davide penitente, bet darbos, kurus iepriekš esmu atskaņojis, vienmēr ir jautājums - vai tas, ko esmu darījis mājās pie galda, vai tās atbildes, kas manī tajā brīdī ir radušās gan par temporitmu, gan par frāzēm, ir pareizās? Piemēram, kad satiksimies ar orķestri - mans galvenais diriģenta uzdevums ir klausīties un veidot ar viņiem sarunu. Es vēlos dzirdēt, kas ir tas, ko viņi piedāvā, kāds ir viņu lasījums. Arī tiekoties ar Radio kora dziedātājiem un solistiem izjūtu, kāda ir viņu pieredze un kāds ir viņu dabiskais balss plūdums frāzējumam, kas Mocarta mūzikā ir viena no atslēgas lietām, lai tā elpotu un tajā nebūtu stagnējošas sajūtas. Lai tajā vienmēr būtu dzīvība un piepildījums.

Tev ir bijušas gana ilgas un noturīgas attiecības ar operu “Burvju flauta”. 

Operā mani valdzina satikšanās un būšana komandā ar simts un vēl vairāk cilvēkiem, kuri ir bijuši vairāku mēnešu procesā, komandas darbā, kas mūs ved līdz pirmizrādei un tālāk uz nākamajām izrādēm.

Šīs attiecības neapstājas pēc pirmizrādes, tās tikai turpina augt. Man šī bija devītā izrāde, nākamnedēļ vēl noslēdzošā - desmitā. Starp citu, par ko biju satraucies, bet man ar to viss kārtībā - man nezūd interese, man ir interesanti  tik salīdzinoši īsā periodā diriģēt skaitliski daudz izrāžu. Par laimi, ar iedvesmas zudumu neesmu saskāries. Davide penitente atskaņojumam vajadzīga kamerīgāka sajūta. Mūsu koncerts notiks Kongresu namā, pirmo reizi satiksimies ar Radio kori un “Sinfonietta Rīga” nedaudz savādākā izvietojumā - esam nolēmuši, ka būsim viens otram blakus, nevis koris aiz orķestra. Kantātes vienā daļā ir izmantoti divi kori, un dialogs starp orķestri un kori. Lai akustiski tas atbilstu Kongresu nama specifikai, jāveido gluži vai apskaujoša sajūta. Ja operā viss ir atvērts un katrs ir ļoti individuāls, tad šeit liekas, ka tam jābūt ļoti apkļaujošam, vienam otru ļoti dzirdošam un esot labā sazobē.