"Tā sajūta atkal tikties katru gad' no jauna ir brīnišķīga, un man ir ļoti liels prieks, ka šogad koncertu "Dzimuši Latvijā" pavadīs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Tomēr teikšu pilnīgi godīgi - ļoti gaidu brīdi, kad varēšu satikties arī ar bērniem. Bet acīmredzot vēl jāpagaida. Ir tāda klusa cerība, ka varbūt nākamajā gadā mēs atkal varēsim kāpt kopā ar Simtgades orķestri uz šiem brīnišķīgajiem vēsturiskajiem skatuves dēļiem," uzsver Ainārs Rubiķis, kurš 31. jūlijā pulksten 20 Dzintaru koncertzālē stāsies pie diriģenta pults Jūrmalas festivāla noslēguma koncertā, ko "Klasika" piedāvās tiešraidē.

Ainārs Rubiķis arī atzīmē: "Tā bija [Dzintaru koncertzāles direktora] Guntara Ķirša ideja - ļaut bērniem pieskarties lielajām un mazajām zvaigznītēm, kas viņiem sniedz motivāciju, kas, iespējams, nav pareizais vārds, bet kas iedod kārtīgu pagrieziena punktu dzīvē.

Nekad neaizmirsīšu to vienu stāstu tepat, Jūrmalas krastā, ko atstāstīja Guntars - ka pēc pirmā koncerta pie viņa pienākuši divi jaunieši un teikuši - ziniet, mēs izlēmām palikt mūzikā, mēs turpināsim to mācīties. Tā bija lielākā balva!

Tāpēc nepacietīgi gaidu to brīdi, kad varēšu satikties ar saviem bērniem."

Patiesi, šogad, pretēji sākotnējai iecerei, uz skatuves kopā ar mazajiem un lielajiem solistiem būs nevis bērnu un jauniešu orķestris, bet gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Vaicāts, kā jaunie solisti jūtas, ja aiz muguras ir šāds liels orķestris, nevis savējie, diriģents prāto: "Tas jāprasa viņiem. Bet - ja es tiktu nolikts tādā situācijā, domāju, ka

grūtāk būtu spēlēt savējiem, šajā gadījumā - jauniešiem. Jo viņi jau ir galvenie vērtētāji - ahā, viņš tika, un es nē? Kāpēc tāda netaisnība? Es domāju, ka tas ir grūtāk.Tas tāpat kā mums, pieaugušajiem - vienmēr visgrūtāk ir spēlēt mājās.

Atbildība pret savu publiku, atbildība pret savu māju, ko varētu saukt par vienu lielu ģimeni."

Koncerts "Dzimuši Latvijā" veidojas no vairākiem nogriežņiem, dažādām miniatūrām. Kā iespējams katrā atrast savu noapaļotu stāstu? "Tas ir pats grūtākais. Es labprātāk nodiriģētu "Loengrīnu" vai "Tanheizeru"," pasmaida Ainārs Rubiķis.

"Jā, tas tiešām ir visgrūtākais! Atzīšos, ka pats neesmu Galā koncertu piekritējs, vienmēr esmu centies no tiem izmukt. Neskatoties uz to, ka šis būs tāds kā Galā koncerts, cenšos to veidot, lai tajā neskanētu tikai slavenākie opusi, bet lūdzu māksliniekus atrast interesantas miniatūras. Citos lielos simfoniskajos koncertos šīs miniatūras ir ļoti reti skanošas, tās diemžēl vienkārši izbirst. Bet saliekot tās visas četras kopā simfoniskajā koncertā, reizēm jau ir par garu. Bet tie septiņu vai desmit minūšu garie skaņdarbi vienmēr ir ļoti efektīgi un ļoti interesanti.

Galvenā mācība pēc pirmā gada - nepieļaut "rasolu", kas tādos gadījumos jāizēd man pašam - proti, man tas viss kaut kā jāsaliek kopā.

Tāpēc man liels prieks, ka jau otro gadu izdevies ar māksliniekiem atrast kompromisu. (..)

Neapšaubāmi, pirmais brīdis, izdzirdot, ka tas pat nav jauniešu, bet faktiski ir bērnu orķestris, lielie nobīstas. Un tad es saku - mēs izdarīsim, tikai saki - jā! Jo mēs visu sakārtosim. Vēlāk viņiem pašiem par rezultātu ir pārsteigums,

kaut pirms tam daudzi no viņiem nākuši pie manis noraizējušies - vai tiešām tiksim galā. Piemēram, Vestards Šimkus, kad ierosināju nospēlēt Djūku Elingtonu, bija šaubu pilns, vai bērni tiks galā. Saku - būs labi! Vestards bija pārlaimīgs, viņš bija stāvā sajūsmā par to, ko tie bērni var. Mēs varam! Mūsu ir maz, bet mēs esam lieli."