Diriģente Kristīna Poska: mūzika ir sabiedrības atspoguļojums

Kad 2017. gada novembrī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pirmoreiz muzicēja kopā ar igauņu diriģenti Kristīnu Posku, kopdarbs kategorijā "Gada koncerts"  tika nominēts Latvijas Lielajai mūzikas balvai. 30. oktobrī Bāzeles teātra muzikālā vadītāja un Flandrijas SO galvenā diriģente Lielajā ģildē un tiešraidē radio "Klasika" tiksies ar klausītājiem jaunā programmā, vainagojot Baltijas simfonisko festivālu.

Maruta Rubeze: Vai palikusi prātā pirmā sadarbība ar LNSO Baltijas simfoniskajā festivālā pirms pāris gadiem, kad programma ar Erki Svena Tīra un Roberta Šūmaņa mūziku tika nominēta Latvijas Lielajai mūzikas balvai kā Gada koncerts?

Kristīna Poska: Protams, atceros, jo šis koncerts, kurā skanēja Erki Svena Tīra „Magma” ar Guntara Freiberga solo un Šūmaņa Ceturtā simfonija, noteikti bija viena no manām virsotnēm.

Man bija liels prieks sastrādāties ar šo brīnišķīgo orķestri un es biju ļoti laimīga. Kopš tā laika mēs mēģinājām rast iespēju nākamajai sadarbībai,

kas nebūt nebija viegli dažādu iemeslu dēļ un tagad esmu gandarīta, ka beidzot tas notiek. Īpaši jau tādēļ, ka šis nebūt nav koncertiem labvēlīgs laiks,  drīzāk tā jau ir greznība un liela privilēģija būt atkal šeit.

Vai jums nācies šogad spēlēt arī tukšā zālē?

Jā, kopā ar manu Flandrijas simfonisko orķestri, kad sanācām kopā vasaras mēnešos pirmoreiz pēc Covid-19 izraisītā pārrāvuma, lai arī nebija klausītāju, šo ierakstu – Bēthovena Septīto simfoniju aizvien var noklausīties youtube kanālā. 

Un no kurienes Jūs atveda ceļš uz Rīgu?

Ierados no Tallinas, kas tagad ir mana dzīvesvieta,  bet pirms tam biju arī kopā vairākos koncertos ar Flandrijas simfonisko orķestri.

Kam jūs dodat priekšroku savā radošajā darbībā? Par prioritāti kļūst sadarbība ar kādu orķestri vai kāda īpaša programma? Kādreiz nākas arī izvēlēties starp vairākām iespējām?

Tas ir sarežģīts jautājums: ja  jūs kaut kur atgriežaties, tad jau daļēji zināms, ko sagaidīt, kas tā nav kādā pirmreizējā gadījumā. Noteikti nozīme ir arī programmām, bet man jāteic, un īpaši tas attiecas uz iepriekšējiem gadiem, ka

vienmēr esmu bijusi atvērta visam jaunajam, vēlējusies diriģēt aizvien jaunas un jaunas lietas, jo allaž ir bijis tik daudz kā, ko jaunatklāt.

Ir diriģenti, kas to dara arī 50 gadu vecumā, jo vēl aizvien ir tik daudz, ko diriģēt. Bet ir arī tādi jaunie diriģenti, kas cenšas pieturēties pie kāda noteikta repertuāra, lai panāktu aizvien labāku rezultātu,  un varbūt tas ir gudri darīts, taču es vienmēr vēlos darīt ko jaunu.

Bet, protams, arī programmai ir nozīme un šoreiz priekš manis tā ir Sibēliusa Otrā simfonija, ko diriģēšu pirmoreiz. Sākotnēji gan programmā bija paredzēts Stravinska "Svētpavasaris", kas neīstenojās, jo pieprasa pārāk lielu orķestra sastāvu, taču par šo maiņu priecājos, jo Sibēliusa Otro simfoniju jau gadiem esmu apbrīnojusi no attāluma, un nu šī vēlme to atskaņot piepildīsies.

Ko Jums nozīmē mēģinājumu darbs, vai „izstrādājusies” kāda sava metodika, vai ir kaut kas, no kā izvairāties šajā procesā?

Es mēģinu izvairīties no rutīnas, jo, pirmkārt, katrs orķestris ir atšķirīgs, un man ir ļoti svarīgi jau pirmajā mēģinājumā saprast, ko piedāvā pats orķestris. Ir diriģenti, kas mīl iejaukties, pārtraukt orķestri ik pēc pāris taktīm un nekavējoties sākt strādāt pie detaļām, es tā parasti nedaru, jo

man ir svarīgi ļaut mūziķiem spēlēt, sajust, kā viņi komunicē savā starpā, kāda ir šī bezvārdu komunikācija, tas ir interesanti.

Kā komunicē orķestra grupas, kāds ir orķestra piedāvātais skanējums, kāds ir balanss un tā tālāk. Tas ir tas, kas mani interesē pirmām kārtām, un tad es sāku strādāt ar materiālu, piedāvājot savu versiju, bet ņemot vērā arī to, ko esmu saklausījusi, un tas kopumā norobežo no rutīnas. Bet, protams,

ar gadiem nāk klāt pieredze, ka labāk sākt darbu, jau sākotnēji noskaidrot kādas pamata nostādnes, atstājot ko citu nākamajiem mēģinājumiem, tā ir pieredze, kas manuprāt ir rutīna labā nozīmē.

Tātad – kopumā es mēģinu izvairīties no rutīnas, bet man jāsaka, tas nav grūti, jo arī atverot kādu partitūru, kaut arī ar to esmu saskārusies jau iepriekš, es vienmēr sāku tikpat kā no nulles, un šī sajūta attiecas arī uz programmām, nu, labi nu jau varbūt tā vairs nav nulle, bet viens! (smejas)

Tas ir kā izdzēst iepriekšējās zināšanas un sākt kā no jauna. Kādreiz man tas nebija vienkārši un varbūt tā bija arī mazliet nomācoša sajūta, lai ar to izietu uz skatuves, bet tagad es to uztveru kā priekšrocību.

Ja pieskaramies tādai tēmai kā enerģētika – tā, kas nāk no klausītājiem, kuri atrodas jums aiz muguras un mūziķiem uz skatuves, vai tas ir kaut kas no ezotērikas jomas vai tomēr reāla lieta?

Enerģija – tas ir viss, man nepastāv jautājums, vai tā ir ezotērika  vai realitāte, man tā ir realitāte, kas arī ir gala rezultātā. Un es teiktu, ka tas, ko mēs saņemam no klausītājiem, atspoguļo to, ko mēs esam devuši no skatuves. Bet protams, ka arī katra klausītāju auditorija ir atšķirīga, un var reaģēt uz to pašu orķestri un to pašu saturu atšķirīgi. Bet jebkurā gadījumā tas ir tas, kas notiek šeit un šajā brīdī. Un tā ir ļoti svarīga sastāvdaļa, bet domāju, ka

klausītāji atspoguļo to, kas notiek uz skatuves, orķestris atspoguļo to, ko daru es, un arī es esmu orķestra atspulgs, un es cenšos atspoguļot to, kas ir partitūrā (smejas) un tās visas ir ļoti svarīgas lietas.

Vai mēdzat diriģēt arī bez nošu partitūras?

Jā, un man to patīk darīt. Agrāk, kad man nebija tik daudz koncertu, arī devu priekšroku diriģēšanai no galvas, pat simfonijas. Tagad, kad koncertu kļuvis mazāk, daudz kas tiek atcelts, es atkal esmu šo veidu atklājusi no jauna. Man tas tiešām patīk, jo tā ir papildus brīvība, un es to labprāt darītu vēl vairāk arī turpmāk, bet tad, ja būtu mazāk koncertu. (smejas)

Šķiet, ka Jūsu diriģētajās programmās labā līdzsvarā atrodas klasiskais (romantiskais) repertuārs un laikmetīgā mūzika. Vai vienmēr pamatā ir jābūt kādai īpašai koncepcijai, līdzvērtīgai līdzāspastāvēšanai?

Protams, ka programmas balanss ir nozīmīgs, bet tas arī nenozīmē, ka programmā neiztrūkstoši būtu jāietver laikmetīgā mūzika. Tiesa, es to daru tādēļ, ka, manuprāt, spēlēt laikmetīgo mūziku ir ļoti būtiski, lai arī klausītājiem tas var kādreiz arī nepatikt. Tas tā tiešām notiek un ir saistīts ar to, kā darbojas mūsu smadzenes – tām labāk patīk jau pazīstamais un viss, kas jauns, sākotnēji izraisa pretestību. Bet mums jāsaprot, ka tas, ko mēs tagad parasti atskaņojam koncerta otrajā daļā, lielākoties kādreiz bija kaut kādā mērā jauns. Tā kā tas ir process, kuram arī mēs ejam cauri.  Un pēc manām domām

mūzika – lai tā būtu radīta tagad vai pirms simts vai vairāk gadiem, vienmēr ir sabiedrības atspoguļojums.

Ja mēs to nesaprotam, kā tas bieži arī mūsdienās notiek, tad rodas jautājums – vai mēs saprotam paši sevi? Tas vienmēr ir saistīts ar mums pašiem. Un paskatīties uz sevi spogulī dažbrīd nemaz nav tik komfortabli, bet svarīgi, ja vēlamies attīstīties. Jā, tā  ir tāda jūtīga, bet daudzējādā ziņā nozīmīga tēma. Bet, protams, ka balansu programmā var panākt arī ar citiem līdzekļiem

Šoreiz mēs ar Jūsu starpniecību iepazīsim Līsu Hiršu, komponisti, kuras mūzika ir pasaulē pazīstama, esam ar to sastapušies un atskaņojuši arī Starptautiskā komponistu konkursa Rostrum kontekstā. Šī partitūra Threshold (Slieksnis, Sākumpunkts) Jūsu vadībā nesen skanējusi arī Tamperē. Kas raksturīgs Līsas Hiršas rokrakstam?

Jā, šis skaņdarbs ir man īpašs, es to pirmatskaņoju 2017. gadā Igaunijas Jaunās mūzikas dienās ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, un, kā jau uz to norāda virsraksts, tas saistīts ar tādu kā malu, šķautni, kā slieksni, sākumu, kurā no klusuma dzimst skaņa, kā mēs to uztveram savās gaidās. Šajā mūzikā ir arī gluži vai vārdos neaprakstāmi skaņu apveidi, bet, jā, tas ir par attiecībām starp klusumu un pilnskanību. Šeit ir spektrālās mūzikas kvalitātes, ietiecoties detaļās, darbojoties ar tembrālajām krāsām, tā ir ļoti bagāta palete, bet mani visvairāk uzrunā tas, ka

Hirša ir ļoti spēcīga skaņdarba dramaturģiskās uzbūves arhitekte, no sākuma līdz beigām, kur man kā diriģentei tiek dota improvizācijas brīvība izvēlēties, kādā secībā tieši šeit un tagad izkārtot komponistes piedāvātos elementus.

Protams, ka tas noticis jau arī iepriekš mēģinājumos, taču koncerts piedāvā atkal pilnīgi jaunu versiju, un arī man tā ir atkal jauna improvizācija. Tātad kopumā raksturojot – tā ir laba dramaturģija, attīstības līnija, bet tajā pašā laikā – padziļināta uzmanība detaļām, krāsām, kas arī raksturo komponista rakstības kvalitāti.

Par Čaikovska Pirmo klavierkoncertu daudziem klausītājiem noteikti ir izveidojušies savi priekšstati un ideāli.

Jā, protams, tas ir ļoti populārs skaņdarbs un gadās, ka klausītājiem jāizkāpj no savas komforta zonas, ja kāda frāze neskan ierasti, tas ir izaicinājums, bet domāju, ka šādos gadījumos labāk doties uz koncertu kā baltai lapai – tabula rasa – tas noder arī jaunas mūzikas sakarā – jo mazāk gaidu un cerību, jo mazāka iespēja vilties. (smejas) Šo klavierkoncertu esmu diriģējusi, un ļoti gaidu satikšanos ar pianistu Luku Geņušu, ar kuru kopā muzicēšu pirmoreiz.  Protams, tas ir arī gaumes jautājums, bet skaidrs, ka

šis Čaikovska koncerts ir pamatoti populārs un patiess mūzikas dārgakmens, īsts meistardarbs. Un arī orķestrim tas ir krietns izaicinājums, tas ir sarežģīts, tajā ir tik daudz savstarpējas saziņas ar solistu.

Priekš manis tas aizvien vēl ir ļoti interesants skaņdarbs un jo vairāk ar to satiekos, jo vairāk tajā atklāju.

Sibēliusa Otro simfoniju mūsu Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņojis visai regulāri, tostarp arī igauņu diriģentu Olari Eltsa un Anu Tali vadībā. Nereti šīs partitūras kontekstā tiek akcentēts vēsturiskais fons, Somijas nacionālā atmoda, ilgas pēc brīvības, bet iespējams, ka mūsdienās šajā mūzikā rodamas vēl kādas vērtības?

Jā, tas tiek nereti uzsvērts, un šeit arī saklausāms ļoti spēcīgs emocionālais spriegums, kas līdz ar to saprotami, taču pats Sibēliuss to nav akcentējis. Kas attiecas uz manām sajūtām, tad varbūt ne stilistiskā nozīmē, bet savā kodolā šajā mūzikā ir daudz bēthoveniskā, jo viņiem abiem raksturīgs šis ceļš no tumsas uz gaismu. Sibēliuss sāka darbu pie šīs simfonijas Itālijā, un šajā mūzikā ir arī daudz pastorālu noskaņu, dabas klātbūtnes, tādas kā bezrūpības, bet tad – jau pašā pirmajā šīs simfonijas daļā viņš nonāk sev raksturīgajā tumsas valstībā, kur šķiet nemaz nav saredzama gaisma tuneļa galā. Lai arī šeit šis ceļš nav tik garš kā Bēthovena Piektajā simfonijā, tas ir arī šeit un īsta cīņa ir fināla daļā, un arī otrā daļa manuprāt, pati par sevi, ir būtisks vēstījums par šķietami nepārvaramu dzīves smagumu.

Un varbūt patiešām, mēs, igauņi jūtam īpašu saisti ar Sibēliusa mūziku, un tieši ar tās tumšāko daļu, arī latvieši to noteikti izjūt līdzīgi, bet mums ir pat kāds īpašs vārds laikam, kas saistīts ar tumšo periodu pirms iestājas ziema, nezinu, kā tas ir angliski nomāktība, varbūt, tāda kā jūtu apspiestība, ko es tik labi saklausu Sibēliusa mūzikā.

Un turpat arī ārkārtēja vēlme no tās izrauties, tiekšanās pēc šīs gaismas, un kad šī gaisma beidzot parādās, tā ir tik spilgta, ka acis burtiski deg. Tā kā es nesaskata nepieciešamību šo simfoniju skatīt kādas nācijas vēsturiskā kontekstā, bet priekš manis tas ir cilvēka dvēseles ceļš, kādēļ man arī ļoti tuvi komponisti, kas runā par eksistenciālām, būtiskām lietām, jo šis dvēseles ceļš, šī tiekšanās pēc gaismas, ir tas, kas mūsos ir ieprogrammēts. Un Sibēliuss to parāda tik apbrīnojamā veidā, izejot šo ceļu visās tā niansēs un dzelmēs. Tas bija garš raksturojums, atvainojos.

Jūsu dzimtajā pilsētiņā Igaunijā reiz bija Radio tornis. Latvijas Radio šī ir 95. dzimšanas dienas nedēļa, un mēs ļoti priecājamies un lepojamies, ka šajā jubilejas laikā Radio 3 "Klasika" varēs tiešraidē piedāvāt šo Jūsu vadīto koncertu. Kādas ir Jūsu attiecības ar radio un arī citiem, vēl jaunākiem mediju formātiem?

Šīs attiecības noteikti ir labas un jaukas, bet, domājot tieši par laiku, kādā esam šobrīd, un protams, lai arī radio nevar aizstāt dzīvu koncertu, mēs aizvien augstāk novērtējam to, ka varam arī šobrīd sasniegt tik plašu klausītāju auditoriju – vai tas būtu radio, vai televīzija, vai kāds cits veids.