"Klasikā" tiekamies ar Jūliju Hutorecku - krievu diriģenti no Santpēterburgas, kura Rīgā ieradusies pēc mēnesi garas koncerttūres Vācijā un citās Eiropas pilsētās, kura viņa viesojās ar savu kori.

Jūlija Hutorecka ir viena no savas paaudzes vadošajām diriģentēm sievietēm Sanktpēterburgā - viņas pārraudzībā ir N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas operas un baleta teātra koris, kā arī Sanktpēterburgas Filharmonijas biedrības Jauniešu kamerkoris un Aleksandrijas teātra vokālā grupa "Ю". Viņa ir starptautisku konkursu laureāte, Krievijas koncertrīkotāju savienības biedre, ASV kora diriģentu asociācijas goda biedre, kā arī viena no starptautiskā Sanktpēterburgas koru festivāla rīkotājām.

Šo nedēļu Jūlija Hutorecka aizvada Rīgā, lai kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" sagatavotu krievu garīgās mūzikas programmu, ko 10. janvārī būs iespēja baudīt Ventspils koncertzālē "Latvija", bet 12. janvārī - Latgales vēstniecībā "Gors".

Inga Žilinska: Vispirms gribēju jūs sveikt Rīgā - vai esat šeit pirmo reizi?

Jūlija Hutorecka: Otro ar pusi. Esmu šeit bijusi uz kora "Latvija" koncertu, kad Māris Sirmais iestudēja Karla Orfa "Carmina Burana" un vēlos pateikties gan Māris Sirmajam, gan Mārim Ošlejam par iespēju strādāt ar tik lielisku kori.

Kā jūs iepazināties ar mūsu kora vadītājiem?

Pie mums Santpēterburgā pāris gadu atpakaļ notika kormūzikas festivāls, biju tā mākslinieciskā vadītāja. Uz šo festivālu uzaicinājām Māri Sirmo. Vēlāk nodibinājām ciešākas draudzīgas saites un šodien labprtāt interesējamies viens par otru.

Nule kā beidzies pirmais mēģinājums ar kori "Latvija". Kā varat raksturot kori?

Korim ir lielisks skanējums, biju gatava, ka pasaulē labākais koris jau pirmajā mēģinājumā visu izdarīs lieliski, neraugoties uz sarežģīto programmu. Dziedātāji ir patiesi mūziķi, saskaroties ar mūziku, viņi sāk tajā dzīvot. Esmu priecīga, ka dziedātāji atbild mana žesta aicinājumam, mums nav diskusiju par nošu tekstu. Pārsteidzoši, ka emocionāli tik sarežģīta mūzika korim ir dabiska eksistences forma, kad viņi dzied.

Kā jūs nonācāt līdz kora diriģēšanai?

Vienmēr esmu gribējusi kļūt par režisori, jo man patīk izdomāt brīnumus, izdomāt stāstus, rakstīt neparastas fantasmagorijas.

Biju beigusi mūzikas skolu un vidusskolu, un, nonākot konservatorijā, paliku pie diriģēšanas, jo man patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Kad diriģēju kori un droši vien arī orķestri, man ir iespēja radīt savu stāstu mūzikā; tas mani aizrauj.

Esat plūkusi laurus vairākos diriģēšanas konkursos, kā arī jūsu vārds zināms ne tikai Krievijā, bet arī Amerikā, Japānā, jūs esat koncertējusi daudzviet Eiropā - tas apstiprina ne tikai jūsu vēlmi diriģēt, bet arī runā par jūsu talantu. Kādas rakstura īpašības nepieciešamas diriģentam, lai viņš varētu stāties kora priekšā?

Nāk prātā tikai viens vārds - harisma, kas nepieciešama katram māksliniekam.

Pievēršoties programmai, vispirms lūgšu jūs atgādināt - kamdēļ krievu pareizticīgo baznīcās neskan instrumenti?

Mēs turpinām Bizantijas tradīciju un šajā tradīcijā baznīcā tiek izmantota tikai cilvēka balss. Koris, manuprāt, visprecīzāk spēj noraidīt lūgšanu, jo koris ir cilvēka balss, bet cilvēka balss ir - cilvēka dvēsele.

Vairāk un plašāk - ierakstā!